ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

— Bez šaubām. Bet vai es varu riskēt ar piecdesmi­tām, la? glābtu trijās?

— Es nezinu, mans kungs, vai jūs to varat, bet tas ir jūsu pienākums.

— Cienījamais kungs, — kapteinis atcirta, — še neviens man nevar mācīt pienākumu.

— Labi, — Fileass Fogs vēsi atbildēja, — tad es eju viens pats.

— Jūs! — Fikss, pienācis klāt, iesaucās. — Viens pats jūs gribat dzīties pakal indiāņiem!

— Vai tad lai Jauju aiziet bojā tam nelaimīgajam, kuram mums visiem jāpateicas par savām dzīvībām? Es iešu.

— Nē! — iesaucās kapteinis dziļi aizkustināts.

— Viens pats jūs neiesiet! Jums ir krietna sirds! … Trīsdesmit viru, kas vēlas līdzi iet! — viņš piebilda, pa­griezies pret saviem kareivjiem.

Tie visi bij gatavi gājēji, tā ka kapteinim pašam nā­cās izvēlēt sūtāmos. Viņš atskaitīja trīsdesmit vīrus un kādu vecāku seržantu nozīmēja tiem par vadoni.

— Pateicos, kapteiņa kungs! — misters Fogs sacīja.

— Vai atļauts arī man piebiedroties? — Fikss vaicāja.

— Dariet, kā paši zināt, — Fileass Fogs atbildēja.

— Bet, ja vēlaties man pakalpot, tad palieciet pie misis Audas. Gadījumā, ja man notiktu kāda nelaime…

Policijas inspektors piepeši nobāla. Tagad pamest vienu to cilvēku, kuram visu laiku neatlaidīgi un soli pa solim bij sekojis! taut lai viņš dodas prom šajā tuks­nesī! Fikss cieši paskatījās džentlmenī, bet tomēr viņam tūlīt bij jānolaiž acis šā atklātā un mierīgā skatiena priekšā.

— Es palikšu, — viņš teica.

Pēc dažām minūtēm misters Fogs, cieši paspiedis roku misis Audai un atstājis viņas ziņā vērtīgo ceļa­somu, aizgaja kopā ar seržantu un mazo kareivju pulciņu.

Kareivjiem viņš bij teicis:

— Mani draugi, es jums apsolu tūkstoš mārciņu sterliņu, ja mēs izglābsim gūstekņus.

Pulkstenis bij dažas minūtes pēc divpadsmitiem.

Misis Auda bij palikusi kādā stacijas istaba un do­māja par Fileasu Fogu, par viņa vienkāršo cēlo augst­sirdību un mierīgo drosmi. Misters Fogs bij ziedojis savu mantu un nu ari savu dzīvību lika uz spēli — bez vilcināšanās, bez skaļām frāzēm, vienkārši aiz pienā­kuma. Fileass Fogs viņas acīs bij varonis.

Inspektors Fikss gan tā nedomāja un nevarēja saval­dīt savu uztraukumu. Nervozi viņš staigāja pa stacijas peronu. Pirmīt padevies, viņš tagad atkal ar skaidru galvu pārlika visu. Saprata, kādu muļķību izdarījis, ļau­dams Fogam aiziet vienam pašam. Bij taču noņēmies sekot tam ceļojumā ap visu zemeslodi un tomēr tik viegl­prātīgi palaidis no rokām! Viņš sirdījās un sodīja pats sevi, — ak, kā galvaspilsētas policijas direktors būtu rājis savu aģentu, notvertu tik naivā muļķībā!

«Dulns es esmu bijis!» viņš domāja. «Tas otrais taču viņam būs pateicis, kas es esmu, aizmucis pats pa priekšu un neatgriezīsies. Kā lai es viņu tagad vairs notveru? Kā es varēju ļauties tā apmuļķoties, kur man taču kabatā orderis viņa arestēšanai! Nē, patiešām es esmu gatavais ēzelis!»

Tā domāja policijas inspektors, kamēr stundas pēc viņa atziņas aizritēja tik lēnām. Viņš nezināja, ko iesākt. Brīžiem viņam radās vēlēšanās visu pastāstīt misis Audai. Taču pats saprata, kā viņa atzīšanos uz­ņems jaunā sieviete. Ko lai dara? Viņā modās vēlēšanās doties sniegā klajumā pa Fileasa Foga pēdām. Gan jau viņu atradīs. Sniegā bij redzamas kareivju pēdas! . . . Bet, tiklīdz no jauna sāks snigt, pēdas izzudis.

Fiksu pārņēma izmisums. Viņš pat juta stipru dziņu atmest šim pasākumam ar roku. Un tiešām drīz vien ra­dās iemesls pamest Kirnejas staciju un turpināt ceļo­jumu, kas viņam bijis tik neveiksmīgs.

Ap pulksten diviem pēcpusdienā, kad sniegs sniga lielām pārslām, piepeši atskanēja gari svilpieni no aus­trumu puses. Milzīga ēna ar palsu gaismas plankumu priekšā lēnām tuvojās, tumsā tā izskatījās visai fantas- liska. Bet no austrumiem vilcienu negaidīja. Pa tālruni pieprasitā palidzība vel nevarēja būt pienākusi, bet vil­ciens, kas no Omahas devās uz Sanfrancisko, pienāks tikai rit. Beidzot viss noskaidrojās.

Izrādījās, ka tā ir tā pati lokomotīve, kas, pirmīt no vilciena atsvabināta, aizjoņoja drausmīgā ātruma, aizvezdama līdzi nemaņā gulošo mašīnistu un kurinā­tāju. Ta viņa bij noskrējusi vairak jūdžu; bet uguns krāsnī izdega, tvaiks aprāvās, un, pamazam palēninā­dama gaitu, viņa beidzot bij pavisam apstajusies div­desmit jūdzes aiz Kirnejas stacijas.

Mašīnists un kurinātājs bij tikai apdulluši, pēc il­gāka laika viņi atjēdzās.

Mašīnists apturēja lokomotīvi. Ieraudzījis, ka tā viena pati bez vagoniem klajuma vidū, viņš saprata, kas noticis. Kādā kārtā viņa atkabinājusies no vilciena, to viņš nezināja, bet nebij šaubu, ka vilciens palicis at­pakaļ un tagad atrodas bezizejas stāvoklī.

Mašīnists nekavējās darīt savu pienākumu. Ērtāk jau būtu turpināt ceu uz Omahu, griezties atpakaļ uz viicienu daudz bistamāk, jo varbūt indiāņi tur vēl tur­pināja laupīšanu. Tomēr tas viņu nekavēja. Uguns atkal tika uzkurināta, tvaiks piegādāts, lokomotīve devas at­pakaļ un ap pulksten diviem pienāca Kirnejas stacijā. Svilpēja miglā bij lokomotīve.

Pasažieri bij ārkārtīgi priecīgi, redzēdami, ka loko­motīve atkal stājas vilciena priekšgalā. Tagad iespē­jams turpināt tik nelaimīgā kārtā partraukto ceļojumu.

Kad lokomotīve bij piebraukusi, misis Auda griezās pie konduktora.

— Vai jūs taisāties braukt? — viņa tam jautāja.

— Tūliņ, kundze.

— Bet gūstekņi… mūsu nelaimīgie biedri…

— Es nevaru kavēt braucienu, — konduktors atbil­dēja. — Jau tā mēs par trim stundām esam novēlojušies.

— Un kad iet nākamais vilciens uz Ņujorku?

— Rītvakar, kundze.

— Rītvakar! Tas ir par vēlu! Vajadzētu uzgaidīt!

— Tas nav iespējams, — konduktors atbildēja. — Ja gribat braukt, kāpiet vagonā.

— Es nebraukšu, — jaunā sieviete atbildēja.

Fikss bij noklausījies šo sarunu. Pirms dažām mi­nūtēm, kad lokomotīves vēl nebij, viņš cieši noņēmās braukt prom no Kirnejas, bet tagad, kad vilciens stāvēja gatavs uz braukšanu, kājas viņam bij itin kā pielipušas pie zemes. Šis stacijas perons dedzināja viņam pēdas, bet viņš nevarēja tās pacelt. Viņš cīnījās pats ar sevi. Dusmas par neizdevību aizžņaudza viņam kaklu. Viņš tomēr gribēja izturēt līdz galam.

Citi pasažieri, ari ievainotie un starp tiem pulkvedis Proktors bij jau sakāpuši vagonos. Lokomotīve bij uz­kurinātā spēcigi, tvaiks šņākdams plūda pa krānu laukā. Mašīnists deva svilpienu, vilciens sāka kustēties un drīz vien pazuda acīm, baltus dūmu vālus sajaukdams ar sniega mutuļiem.

Inspektors Fikss bij palicis tepat.

Pagāja dažas stundas. Laiks bij sagriezies nejauks un loti auksts. Fikss nekustēdamies sēdēja stacijā uz kāda sola. Varēja domāt, ka viņš aizmidzis. Neskatoties uz puteni, misis Auda pastāvīgi gāja ārā. Perona galā nostājusies, viņa mēģināja saskatīt puteņa mutuļiem cauri, acīm iespiesties tajā miglā, kas aizslēpa visu ap­vārsni, saklausīt jel kādu skaņu. Taču nekas nebij ne redzams, ne dzirdams. Viņa iegāja,atpakaļ, lai pēc da­žām minūtēm nāktu atkal laukā, bet katru reizi veltīgi.

Uznāca vakars. Meklētāji vēl neradās mājās. Kur gan vini atradās? Diezin vai panāca indiāņus? Kazi vai notika ciņa vai arī kareivji, miglā apmaldījušies, kiīda apkart? Kirnejas komandants bij kļuvis stipri nemierīgs, lai gan centās to slēpt.