ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Madža paša interesēs bij nokļūt norunātā laikā, jo pēc parašas Fileass Fogs arī viņam bij apsolījis prāvu prēmiju.

Prērija, pār kuru taisnā līnijā brauca ragavas, bij līdzena kā jūra. Labāk sakot, tā bij kā bezgalīgs aizsalis ezers. Dzelzceļš šajā apvidū stiepās no dienvidrietumiem uz ziemeļrietumiem, šķērsoja Graneilandu, Kolum- busu — ievērojamu Nebraskas štata pilsētu, Skuleru, Fremontu un Omahu. Ceļš visu laiku vijās gar Platas upes krastu. Ragavu braucējiem iznāca taisnāks ceļš no loka viena gala tieši uz otru. Platās upes traucējuma Madžam nebij jābaidās, jo nelielajā līkumā, ko tā meta pie Fremontas, upe jau bij aizsalusi. Tātad visā ceļā ne­bij paredzami nekādi šķēršļi, tikai divu kavēkļu Filea­sam Fogam vēl jābaidās: ragavu salūšana un vēja gro­zīšanās vai norimšana.

Bet vējš nemaz nemitējās. Pavisam otrādi — pie­ņēmās tik stiprs, ka pat pielieca stipri atsieto mastu. Cieši' savilktās metala atsējas džinkstēja kā instrumenta stigas. Ātrā skrēja ragavām līdzi džinkstēja sēra muzika

— Šis stigas skan kā kvinta un oktāva, — Fileass Fogs piezīmēja.

Un tie arī bij vienīgie vārdi, ko viņš pateica visā šajā braucienā. Misis Auda pēc iespējas rūpīgi bij ievīs­tīta ceļa kažokos un segās, lai to pasargātu no aukstuma.

Bet Āķis kāri ieelpoja salto gaisu, kamēr viņa seja bij sarkana, līdzīga miglā rietošās saules ripai. Ar savu parasto optimismu viņš atkal bij sācis cerēt. Ņujorkā viņi gan vairs nenonāks rītā, bet tomēr vakarā. Iespē­jams, ka viņi pagūst sasniegt Liverpūles tvaikoni.

Viņam pat bij vēlēšanās savam sabiedrotajam Fik- sam sirsnīgi roku spiest. Viņš nevarēja aizmirst, ka taisni Fikss bij ierosinājis šo braucienu ragavās, vie­nīgo iespēju vēl laikā nokļūt Omahā. Tomēr kaut kāds instinkts viņu atturēja atklāti izrādīt savas jūtas.

Bet viens viņam neizgāja no prāta, ka Fileass Fogs nebij vilcinājies doties viņam palīgā un izpestīt no in­diāņu nagiem. To darīdams, misters Fogs bij riskējis ar savu mantu un pat ar dzīvību… Nē, to viņa su­lainis mūžam neaizmirsīsi

Kamēr braucēji tā nodevās katrs savām domām, ra­gavas nemitīgi slīdēja pa bezgalīgo sniega klajumu. Mazākām upēm un strautiem nemanot pārbrauca pāri. Baltā sega bij apslēpusi tiklab zemi, kā ūdeni. Klajums bij gluži tuksnesīgs. Atrazdamies starp Klusā okeāna dzelzceļa līniju, kas stiepās no Kirnejas stacijas uz San- Džosefu, tas izveidoja .it kā lielu, neapdzīvotu salu. Ne­viena ciemata, nevienas stacijas, pai neviena forta te neredzēja. Laiku pa laikam kā spoks zibens ātrumā pa­šāvās kāda koka balti apsnigušais skelets. Reizēm gaisā parādījās izbiedētu meža putnu bars. Vietām atkal iz­salkušu, kārnu prērijas vilku bars dzinās ragavām pa­kaļ. Āķis ar revolveri rokā vēroja, lai tūliņ šautu, ja kāds no tiem piekļūtu tuvāk. Ja kāds šķērslis aizkavējis ragavas, braucēji nokļūtu lielās briesmās izbadojušos plēsoņu uzbrukuma dēļ. Bet ragavas izturēja un bez ap­stājas devās uz priekšu, gaudojošais zvēru bars drīz vien palika tālu iepakaļ.

Ap pusdienas laiku Madžs pēc dažām zīmēm vēroja, ka brauc pa Platas upes ledu. Viņš neteica nekā, bet bij pārliecināts, ka vēl pēc divdesmit jūdzēm Omahas*sta­cija būs aizsniegta.

Un patiešām, nepagāja vēl ne stunda, kad veiklais vadītājs atstaja stūri un metās pie buru ievelkamām vir­vēm, kamēr ieskrējušās ragavas vēl pusjūdzi lidoja tā­pat pa sērsnu. Beidzot tās apstajas un tad parādījās baiti apsnigušu jumtu kopa, un Madžs iesaucās:

— Mēs esam klāt!

Klāt! Patiešām šī bij tā stacija, no kurienes katru dienu daudzi vilcieni iet uz Savienoto Valstu austru­miem!

Āķis ar Fiksu izlēca no ragavām, izstaipīja savus sastingušos locekļus un tad palīdzēja izkāpt arī miste­ram Fogam un jaunajai sievietei. Fileass Fogs bagātīgi samaksāja Madžam, Āķis tam kā draugam spieda roku, un tad visi devās uz Omahas staciju.

Pie šīs ievērojamās Nebraskas pilsētas izbeidzās Klusā okeāna dzelzceļš, kas Misisipi baseinu savieno ar Kluso okeānu. No šejienes uz Čikāgu iet cita taisna līnija, šķērsodama piecdesmit stacijas.

Tiešas satiksmes vilciens patlaban bija gatavs doties ceļā. Fileasam Fogam ar pavadoņiem tikko atlika laika iekāpt vagonā. No Omahas viņi nekā nedabūja redzēt, bet Āķis apmierinājās ar to, ka tagad jārīkojas nevis jāskatās.

Apbrīnojami ātri vilciens izbrauca cauri Ajovas šta­tam un Kaunsilblefas, Muanas un Ajovas pilsētām. Naktī pie Davenportas pārbrauca pāri Misisipi un tad caur Rokailendu iekļuva Ilinoisas štatā. Otrā dienā, desmi­tajā decembrī, četros vakarā viņi bij jau Čikāgā uz skaistā Mičiganas ezera krasta.

No Čikāgas līdz Ņujorkai ir deviņi simti jūdzes. Či­kāgā vilcienu bij papilnam. Misters Fogs nekavēda­mies tūliņ pārkāpa jaunā. Ātrvilciens Pitsburga— Fortaine—Čikāga, attīstīja vislielāko ātrumu it kā saprazdams, ka šim džentlmenim nav laika kavēties. Kā zibens vilciens izšāvās cauri Indiānai, Ohio, Pensilvā- nijai, Ņudžersejai, cauri pilsētām ar antīkiem nosau­kumiem, no kurām dažam bij gan ielas un tramvaji, bet māju vēl ne. Beidzot parādījās Hudzona, un tad vien­padsmitajā decembri ceturksni uz divpadsmitiem vakarā vilciens pieturēja stacijā, upes labajā krastā, taisni Zie­meļamerikas—Anglijas tvaikoņu līnijas piestātnē.

Liverpūles tvaikonis «Ķīna» bij aizgājis pirms četr­desmit piecām minūtēm!

Aizbraukdama «Ķīna» likās paņēmusi līdzi pēdējo Fileasa Foga cerību.

Patiešām, viņa nolūkiem nederēja neviens no pārējo tvaikoņu sabiedrību kuģiem, kas uztur satiksmi starp Ameriku un Eiropu: ne franču «Transatlantiskie», ne «White-Star-Line», ne sabiedrības «Imman», ne arī Hamburgas līnijas kuģi nevarēja pakalpot šiem džentlmeņiem.

Franču" «Transatlantiskās sabiedrības» tvaikonis «Pereira», kas krāšņuma un ērtības ziņā pārspēj visus pārējos, nobrauca tikai vēl aizparīt, četrpadsmitajā de­cembrī. Turklāt viņš, tāpat kā Hamburgas līnijas kuģi, nebrauca tieši uz Liverpūli vai Londonu, bet uz Havru, un brauciens no Havras uz Sauthemptonu tā aizkavētu Fileasu Fogu, ka visas pūles būtu veltīgas.

Bet kas attiecas uz sabiedrības «Irnman» kuģiem, no kuriem «Parīzes pilsēta» aizbrauks nakatnajā dienā, tad par to nebij ko domāt, šie kuģi galvenokārt paredzēti emigrantu pārvadāšanai, viņi drīzāk brauca ar burām nekā ar tvaiku, un viņu ātrums ir niecīgs. Pārbraucie- nam no Ņujorkas uz Angliju viņiem vajadzīgs vairāk laika, nekā bij palicis Fileasam Fogam.

Visu to mūsu džentlmenis uzzināja no sava ceļveža «Bradshaw», kurā bij sīki norādītas visas okeānu kuģu līnijas.

Aķis bij galīgi satriekts. Kuģis nokavēts viņa vainas dēļ, savu kungu pavadīdams, viņš pastāvīgi bij licis tām' šķēršjus ceļā. Viņš lādējās nejauki, atcerēdamies visus starpgadījumus ceļojumā, saskaitīdams visas 'tās nau : das summas, kas izdotas vienīgi viņa labā, un beigās apsvērdams, ka tas viss kopā ar pazaudētām derībām galigi izpostīs misteru Fogu.

Tomēr misters Fogs viņam nekā nepārmeta. Tikai pamezdams tvaikoņa piestātni, viņš teica:

— Rītu redzēsim, kas darāms. Nāciet!

Misters Fogs, misis Auda, Fikss un Āķis tūlīt ar plostu pārcēlās pāri Hudzonai un fiakrā nobrauca uz Sv. Nikolaja viesnīcu Brodveias ielā. Tur viņiem ierā­dītās istabās pagāja nakts, īsa Filesam Fogam, kas gu­lēja cieši, bet diezgan gara misis Audai un viņas biedriem, kuri aiz uztraukuma nevarēja aizmigt.