ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

— Es esmu ar mieru, — Fileass Fogs atbildēja.

— Nu es saprotu, ko nozīmē Amerika, — nodomāja Āķis. — Tas tomēr ir visideālākais konduktors pasaulē.

Konduktors aizvadīja abus strīdniekus un viņu se­kundantus visam vilcienam cauri līdz pēdējam vago­nam. Tajā bij tikai kāds desmits pasažieru. Konduktors palūdza tos uz dažām minūtēm atstāt vietas, tai abi džentlmeņi varētu nokārtot savu goda lietu.

Pasažieri labprāt bij ar mieru pakalpot šiem kungiem un izgāja laukā uz platformas.

Piecdesmit pēdu garais vagons bij kā izredzēts šā­dam nolūkam. Eja starp sēdekļiem bij pietiekoši plata, duelanti varēja pa to brīvi staigāt un mērķēt pēc pati­kas. Patiesība tā bij vispiemērotākā vieta divkaujai. Misters Fogs un pulkvedis Proktors iegāja vagonā, katrs ar sešpatronu revolveri roka. Viņu sekundanti pa­lika ārpusē uz platformas, un duelantus.ieslēdza. Loko­motīvei iesvilpjoties, vajadzēja atskanēt pirmajiem šā­vieniem . .. Tad pēc desmit minūtēm sekundanti izvāks no vagona to, kas būs vēl palicis pāri no abiem džentlmeņiem.

Tas tiešām bij gaužām vienkārši. Tik vienkārši, ka Fiksam un Āķim- sirds spēcīgi dauzījās krūtīs.

Bet pirms gaidāmā lokomotīves svilpiena piepeši at­skanēja mežonigi bļāvieni. Dzirdami bij arī šāvieni, taču ne 110 duelantiem ierādītā vagona. Tie rībēja ārpusē un gar visu vilcienu, kurā vaimanāja izbiedētie pasažieri.

Pulkvedis Proktors un misters Fogs izsteidzās no va­gona un devās uz vilciena priekšgalu, no kurienes ska­nēja ļoti spēcīgi šāvieni un kliedzieni.

Viņi tūliņ bij nopratuši, ka vilcienam uzbrūk siu in­diāņu banda.

Šie pārdrošie indiāņi jau vairākkārt bij apturējuši un aplaupījuši vilcienus. Nenogaidījuši vilcienu apstā­jamies, viņi simtiem tāpat metās pa vagona kāpšļiem kā izveicīgi klauni auļojošam zirgam mugurā.

Siu bij bruņojušies ar šautenēm, pasažieri, kas gan­drīz visi bij apbruņoti, savukārt šāva ar revolveriem. Indiāņi vispirms bij uzbrukuši lokomotīvei. Mašīnists ar kurinātāju bij pa pusei apdullināti ar sitieniem pa galvu. Indiāņu virsaitis, gribēdams apturēt lokomotīvi, nejauši bij pagriezis kloķi otrādi, un vilciens nu milzīgā ātrumā joņoja uz priekšu.

Arī vagonos indiāņi bij jau ielauzušies, kā pērtiķi sarāpušies pa logiem un nu krūti pret krūti cīnījās ar pasažieriem. No uzlauztā bagāžas vagona čemodāni li­doja zemē uz ceļa. Kliedzieni un šāvieni jaucās nerim­stošā jūklī.

Taču ceļotāji nikni turējās pretī. Daži aizbarikādētie vagoni kā īsti kustoši forti drāzās uz priekšu ar simts jūdžu ātrumu stundā.

No paša uzbrukuma sākuma misis Auda drosmīgi cīnījās. Turēdama revolveri rokā, viņa varonīgi aizstā­vējās, šāva pa izdauzīto logu, tiklīdz kāds mežonis pa­rādījās priekšā. Kāds divdesmits indiāņu bij jau beigti nokrituši uz sliedēm, un vagonu riteņi sašķaidīja tos kā tārpus, kas novēlās zemē no platformas.

Bet arī vairāki pasažieri, ložu trāpīti vai dabūjuši sitienus ar kasetēm pa galvu, bij pakriiuši uz soliem.

Cīņai katrā ziņā bij jāizbeidzas. Tā ilga jau desmit minūtes un beigtos ar indiāņu uzvaru, ja neizdotos ap­turēt vilcienu. Divas jūdzes tālu bij Kirncjas forta sta­cija, ja vilciens pabrauktu tai garām, laupītāji tad va­rētu rīkoties pēc patikas.

Konduktors cīnījās blakus Fileasam Fogam. Bet tad kāda lode nogāza viņu zemē, krizdams viņš vēl paguva iesaukties:

— Mēs esam pazuduši, ja vilcienu pēc piecām mi­nūtēm neaptur!

— Mēs viņu apturēsim! — Fileass Fogs atsaucās un taisījās izlēkt no vagona.

— Palieciet, kungs! — Āķis iesaucās. — Tagad rī­košos es!

Fileass Fogs nepaguva aizturēt drošsirdīgo puisi, kas izlīda pa logu un, indiāņu nemanīts, parāpās zem vagona. Un tur, kamēr virs viņa galvas cīņa turpinājās, viņš ar savu veco klauna veiklību, lodērn ap galvu džink­stot, pie ausīm, atsperēm, kāpšļiem un buferiem turēda­mies, rāpās uz vilciena priekšgalu. Neviens viņu nebij ievērojis un arī nevarēja ievērot.

Bagāžas vagona un tendera spraugā ar vienu roku pakāries, ar otru viņš sniedzās pēc drošības ķēdes un atkabināja to vaļā, bet vilciena kustības dēļ nekādi ne­varēja atskrūvēt aizsargāķi, tad kāds spējš trieciens, vilcienam sakustoties, to izdarīja viņa vietā. Vilciens pamazām stājās, kamēr lokomotive vēl ātrākā gaitā aiz­joņoja tālāk.

Inerces ietekmē vilciens vēl laiciņu slīdēja pa slie­dēm, bet pasažieri ķērās pie bremzēm vagonu iekšpusē un apturēja to tikai simts soļu atstatu no Kirnejas stacijas.

Šāvienus izdzirduši, kareivji no forta steidzās šurp. To laupītāji nebij gaidījuši un, pirms vēl vilciens bij pilnīgi apstājies, metās prom un pazuda stepē.

Kad pasažieri sāka sasaukties, izrādījās, ka vairāki trūkst, un starp tiem arī drosmīgais francūzis, kuram vi­ņiem bij jāpateicas par izglābšanu.

Āķi ieskaitot, bij pazuduši pavisam trīs pasažieri. Vai viņi bij krituši cīņā? Vai indiāņu laupītāji tos aiz­veduši gūstā? Tas pagaidām palika nezināms.

Ievainotu bij diezgan daudz, tikai par laimi ne nā- vigi. Vissmagāk cietis bij pulkvedis Proktors. Viņš cī­nījās drošsirdīgi, kamēr kāda lode to bij ķērusi sānos. Līdz ar citiem pasažieriem to nogādāja stacijā un snie­dza nepieciešamo palīdzību.

Misis Auda bij izglābusies. Fileass Fogs, kas cīņā nemaz nesargājās, palicis pilnīgi neievainots. Fiksam tikai roka mazdrusciņ ieskrāpēta. Bet Āķis bij pazudis, un tāpēc jaunai sievietei par vaigiem ritēja asaras.

Pa to laiku visi pasažieri bij atstājuši vagonus. Ri­teņi bij notašķīti asinīm. Uz riteņu tapām un spieķiem karājās bezveidīgi gaļas kumšķi. Baltajā sniega kla­jumā varēja saskatīt asins plankumus. Pēdējie indiāņi patlaban nozuda aiz apvāršņa dienvidos uz Republikas upes pusi.

Rokas uz krūtīm sakrustojis, Fileass Fogs stāvēja nekustēdamies. Viņam bij jātiek galā ar svarīgu apņem­šanos. Misis Auda, turpat līdzās stāvēdama un ne vārda neteikdama, vēroja viņu … Viņš saprata šo skatienu. Ja sulainis kritis indiāņu gūstā, vai viņa pienākums ne­bij lūkot to atsvabināt? …

— Es viņu atradīšu, dzīvu vai mirušu, — viņš vien­kārši pateica misis Audai.

— Ak Foga kungs! — jaunā sieviete iesaucās, saķē­rusi viņa rokas un asarām tās slacinādama.

— Dzīvu, — Fileass Fogs piebilda, — ja mēs ne­zaudējam ne minūtes laika.

Ar šādu apņemšanos Fileass Fogs visu lika uz spē­les. Tikai vienu pašu dienu nokavējis, viņš vairs nespēs nokļūt, uz Ņujorkas kuģa un derības būs neglābjami pa­zaudētas. Bet, pateicis sev: «Tas ir mans pienākums,» — viņš vairāk nevilcinājās.

Kirnejas forta komandants kapteinis bij turpat. Viņa karaspēks, ap simts kareivju, nostādīti gadījumam, ja indiāņi mēģinātu uzbrukt stacijai.

— Cienījamais kungs, — Fileass Fogs viņam teica, —• trīs pasažieri ir pazuduši.

— Nogalināti? — kapteinis vaicāja.

— Nogalināti vai sagūstīti, — Fileass Fogs atbil­dēja. — Par to mums jātiek skaidrībā. Vai jūs nedomā­jat dzīties pakaļ indiāņiem?

— Tas grūti izdarāms, — kapteinis atbildēja.

— Indiāņi var bēgt līdz pašai Arkanzai. Es nevaru pa­mest man uzticēto fortu.

— Tomēr, cienījamais kungs, — Fileass Fogs ne­atlaidās, — runa ir par triju cilvēku dzīvībām.