ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Tajā pašā vakarā vilciens bez kavēkļiem pabrauca garām «Soūdersa fortam, cauri Ceienas aizai un nokļuva pie Evansa pārejas. Tā bij visaugstākā vieta ceļā, astoņi tūkstoši deviņdesmit vienu pēdu virs jūras līmeņa. No turienes ceļš pamazām tieši nolaidās Atlantijas okeāna piekrastes bezgala plašajā līdzenumā.

Te no galvenās maģistrāles sākās dzelzceļa atzaro­jums uz Kolorādo valsts galvaspilsētu Denveru. Šajā apvidū atrodas bagātīgas zelta un sudraba raktuves, un pilsētai ir vairāk nekā piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju.

Līdz šim brīdim trijās dienās un trijās naktīs no Sanfrancisko bij nobraukts tūkstoš trīs simti astoņ­desmit divas jūdzes. Vēl četrās dienās un četrās naktīs pēc aprēķina viņiem vajadzēja būt Ņujorkā. Fileasa Foga brauciens līdz šim norisinājies kārtīgi.

Nakti viņiem pa kreisi palika Ialbahas nometne. Lodžpolas upīte tecēja līdztekus dzelzceļam, izveido­dama robežu starp Vaiomingas un Kolorādo štatu. Ap vienpadsmitiem vilciens iebrauca Nebraskas štatā un tad garām Džulsbergai, kas atradās pie Platas upes dienvidus atzarojuma.

Tieši šeit 1867. gada 23. oktobri notika Klusā okeāna dzelzceļa līnijas atklāšana. Līnijas būves galvenais in­ženieris bij Dž. M. Dodžs. Te apstājās divas spēcīgas lokomotīves, kas bij atvedušas deviņus vagonus ar ielūgtiem viesiem, kuru vidū bij. viceprezidents Tomass K. Dirants; atskanēja apsveikuma saucieni; šeit siu un poani ciltis nospēlēja indiāņu kauju; šeit uzliesmoja uguņošana; šeit beidzot ar portatīvo tipogrāfiju iespieda pirmo laikraksta «Dzelzceļa pionieris» numuru. Tā no­svinēja šā lielā dzelzceļa atklāšanu, dzelzceļa, kas bij uzbūvēts tuksnesī kā progresa un civilizācijas izpau­dums, lai savienotu pilsētas un ciematus, kas vēl neek­sistēja. Lokomotīves svilpiens, spēcīgāks nekā Amfiona lira, drīz vien izsauks tos no Amerikas zemes dzīlēm.

Astoņos rītā viņi aizbrauca gar Makfersona fortu. No šejienes līdz Omahai atlika trīs simti piecdesmit sep­tiņas jūdzes. Dzelzceļa līnija stiepās pa Platas upes dienvidu attekas līkumaino krastu. Deviņos vilciens iebrauca ievērojamā Norplatas pilsētā, kas uzcelta starp divām attekām, kuras pēc tam savienojas vienā un ietek Misūri upe, mazliet šaipus Omahas.

Simts pirmajam meridiānam nu bij pāri.

Misters Fogs ar saviem partneriem bij atsācis spēli. Neviens no viņiem nežēlojās par garlaicību. Fikss, kas sākumā bij laimējis dažas ginejas, patlaban atkal ris­kēja tās pazaudēt, bet spēlēja tikpat kaislīgi kā Fileass Fogs. Tajā rītā šim džentlmenim sevišķi laimējās. Trum- pas tā vien bira viņam rokās. Izdomājis pārdrošu vil­cienu, viņš patlaban taisījās izspēlēt pīķi, kad piepeši kāds viņam aiz muguras ierunājās:

— Es jūsu vietā gan spēlētu kāravu . . .

Misters Fogs, misis Auda un Fikss pacēla galvas. Pulkvedis Proktors stāvēja viņu priekšā.

Stemps Proktors un Fileass Fogs tūliņ pazina viens otru.

— Ak, tas esat jūs, angļa kungs! — pulkvedis iesau­cās. — Un jūs patiešām gribat izspēlēt pīķi?

— Un izspēlēšu arī, — Fileass Fogs auksti'atbildēja, nosviezdams uz galda pīķa desmitnieku.

— Bet es gribu, lai jūs spēlējat kāravu! — pulkvedis Proktors atsaucās ieskaities.

Un viņš sniedzās paņemt atpakaļ Izspēlēto kārti, pie­bilzdams:

— Jūs no šīs spēles nekā nesaprotat.

— Varbūt no kādas citas es sapratīšu vairāk, — Fi­leass Fogs teica pieceldamies.

— Jums atliek tikai pamēģināt, Džona Bula pēcnā- cēj, — šis rupjais subjekts atbildēja.

Misis Auda bij gluži nobālusi. Visas asinis viņai at- plūda atpakaļ sirdī. Viņa saķēra Fileasa Foga roku, viņš to viegli atbīdīja nost. Āķis bij gatavs mesties virsū amerikānim, kas ar vislielāko nicināšanu nolūkojās savā pretiniekā. Bet arī Fikss bij piecēlies un, pulkvedim Proktoram tuvodamies, teica:

— Jūs aizmirstat, cienījamais kungs, ka jums da­rīšana ar mani, ko jūs ne vien apvainojāt, bet arī pie­kāvāt.

— Fiksa kungs, — misters Fogs teica, — atvainojiet, bet tas attiecas tikai uz mani. Apgalvodams, ka es esot aplam darījis, izspēlēdams pīķi, viņš mani vēlreiz ap­vainojis un par to atbildēs.

— Kad un kur jūs vēlaties, — amerikānis atbildēja* — un turklāt ar kādiem ieročiem jums tīk.

Misis Auda velti mēģināja atturēt misteru Fogu. Tā­pat velti policijas inspektors raudzīja iejaukties stridā. Āķis jau grasījās izmest pulkvedi pa logu lauka, bet viņa kunga rokas mājiens to apturēja. Fileass Fogs iz­gāja no vagona laukā, un amerikānis viņam sekoja uz platformas.

— Cienījamais kungs, — misters Fogs teica savam pretiniekam, — man ārkārtīgi jāsteidzas atgriezties Ei­ropā, katrs aizkavējums stipri kaitē manām interesēm.

— Kaut arī tā, — pulkvedis atbildēja, — kāda man tur dala?

— Cienījamais kungs, — misters Fogs loti pieklājīgi turpināja, — pēc mūsu sastapšanās Sanfrancisko es" esmu noņēmies vēlreiz atgriezties Amerikā, pēc tam, kad būšu nokārtojis savas darīšanas vecajā pasaulē.

— Patiešām?

— Vai jūs esat ar mieru satikties ar mani pēc sešiem mēnešiem?

— Kāpēc gan ne pēc sešiem gadiem?

— Es teicu pēc, sešiem mēnešiem, — misters Fogs atbildēja, — un noteiktā laikā būšu klāt.

— Tās ir izrunas! — Stemps Proktors iesaucās. — Vai nu tūliņ vai nekad!

— Kā jūs vēlaties, — misters Fogs atteica. — Vai jūs braucat līdz Ņujorkai?

— Nē.

' — Līdz Čikāgai?

— Nē.

— Līdz Omahai?

— Nav jūsu dala. Bet vai jūs pazīstat Plamkriku?

— Nē, — Fileass Fogs atbildēja.

•— Tā ir tuvākā stacija, tajā mēs piebrauksim pēc stundas. Vilciens tur stāvēs desmit minūtes. Desmit mi­nūtēs var apmainīties dažiem revolvera šāvieniem.

— Labi, — misters Fogs teica, — es izkāpšu Plamkrikā.

— Ceru, ka turpat jūs arī paliksiet, — amerikānis piebilda ar nedzirdētu bezkaunību.

— To vis nevar zināt, — misters Fogs atbildēja un atgriezās vagonā tikpat mierīgi, kā paradis.

Tur viņš apmierināja misis Audu, pārliecinādams, ka tādi balamutes nekad neesot bīstami. Fiksu viņš lūdza par liecinieku nākošā divkaujā. Atteikties Fiksam nebij iespējams, un Fileass Fogs rāmi atsāka pārtraukto partiju, absolūti mierīgi izspēlēdams to pašu nodo­māto pīki.

Vienpadsmitos lokomotīves svilpiens vēstīja, ka Plamkrikas stacija klat. Misters Fogs piecēlās un, Fiksa pavadīts, izgāja uz platformas. Āķis ar diviem revol­veriem viņiem sekoja. Misis Auda, bāla kā mironis, pa­lika turpat vagonā.

Tajā oašā acumirklī atvērās arī otra vagona durvis un pulkvedis Proktors tāpat iznāca uz platformas, sava sekundanta, tādas pašas sugas jeņķa, pavadīts. Bet, tikko abi cfivkaujnieki nokāpa pa trepītēm, konduktors pieskrēja klāt, saukdams:

— Izkāpt nav atjauts!

— Kāpēc ne? — pulkvedis vaicāja.

— Tāpēc, ka vilciens desmit minūtes nokavējies un mēs tūliņ braucam tālāk.

— Bet man te jāšaujas ar šo kungu.

— Ļoti žēl, — ierēdnis atbildēja, — tomēr mēs tūliņ braucam tālāk. Paklausieties, jau zvana!

Patiešām noskanēja zvans, vilciens sāka kustēties.

— Man ir ļoti nepatīkami, — konduktors taisnojās.

— Citādi es labprāt jums izpalīdzētu. Bet, ja te mums neizdevās, jūs taču varat šauties arī ceļā.

— Es to varētu, — pulkvedis Proktors ņirgājās,

— bet nezinu, kā uz to skatās mans pretinieks.