ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Pametis Lielo Sāls ezeru un Ogdenas staciju, vil­ciens veselu stundu devās pret ziemeļiem līdz pat Ve- bera upei, nobraucis apmēram deviņi simti jūdžu no Sanfrancisko. No šejienes viņš pavērsās pret austru­miem, šķērsodams Hosači kalnu masīvu. Linijas ievilkšana šajā teritorijā tieši starp šiem un klinšainiem kalniem, amerikāņu inženieriem prasīja milzīgas pūles. Še ceļa būve Savienoto Valstu valdībai izmaksāja ap četrdesmit astoņi tūkstoši dolāru jūdzē, kamēr līdze­numā tā maksāja tikai sešpadsmit tūkstošus. Tomēr in­ženieri nebij uzņēmušies tiešu cīņu ar dabu, bet, cik vien iespējams, mēģinājuši apiet grūtākos šķēršļus un tā­dējādi izrakuši vienu pašu četrpadsmit pēdu garu tu­neli visā šajā garajā ceļā.

Pie Sāls ezera dzelzceļa līnija aizsniedza visaug­stāko vietu virs jūras līmeņa. No šejienes slaida loka virzienā viņa nolaidās līdz Rūgtās upes ielejai, lai pēc tam atkal paceltos līdz paaugstinājumam, kas šķir At­lantijas un Klusā okeāna upes. Šajā kalnainajā apga­balā upīšu bij ārkārtīgi daudz. Vajadzēja braukt pari Madi, Grīnupes un citiem tiltiem. Jo vairāk viņi tuvojās mērķim, jo nemierīgāks kļuva Āķis. Arī Fikss vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt ārā no šā apgrūtinošā apvidus. Viņš baidījās nokavēšanos, jaunus kavēkļus un vairāk nekā pats Fileass Fogs vēlējās nokļūt atpakaļ Anglijā.

Pulksten 'desmitos vakarā vilciens apstājās Fortbri- džera stacijā, bet tūliņ devās tālāk un, divdesmit jūdžu nobraucis, nokļuva Vaiominga štatā, bijušā Dakotā, un brauca pa Rūgtās upes ieleju, no kurienes iztek daļa ūdens, kas veido Kolorādo baseina upes.

Nākošajā rītā, septītajā decembrī, viņi atkal uz ce­turtdaļstundu piestāja Zaļās upes stacijā. Sniegs bij snidzis visu nakti, bet ar lietu sajaukts, pa pusei izkusis un neko daudz netraucēja braukšanu. Nelāgais laiks to­mēr uztrauca Āķi, jo sniega kupenas varēja kavēt braucienu.

«Bet kas tā tomēr par savādu iedomu,» viņš runāja pats pie sevis, «manam kungam jāceļo taisni ziemas laikā. Vai tad viņš nevarēja pagaidīt vasaru, kad lie­lākas izredzes paveikt braucienu?»

Bet misis Audu tajā pašā laikā bij pārņēmušas bai­les, kas nestāvēja nekādā sakarā ar apmākušajām de­besim un temperatūras krišanos.

Daži no viņu vagona pasažieriem bij izkāpuši no vagona un pastaigāļās Da Zaļās upes krastu, nogaidī­dami vilciena atiešanu. Misis Auda pa logu bij ieraudzī­jusi oulkvedi Stempu Proktoru, kas, pēc Fileasa Foga domām, tik bramanīgi uzstājās Sanfrancisko mītiņā. Nevēlēdamies, ka viņu pamana, misis Auda ierāvās dzi­ļāk vagonā.

Šis apstāklis viņu stipri uztrauca. Jaunā sieviete galu gala bij.ārkārtīgi pieķērusies šim aukstajam cil­vēkam, kas .ar katru dienu jo vairāk paradīja savu ga­tavību darīt visu viņas labā. Bez šaubām, viņa vēl ne­saprata tās dziļās jūtas, kas bij modušās viņā pret tās glābēju, bet domāja, ka tā ir tikai vienkārša pateicība, lai gan šis jūtas pauda kaut ko vairāk. Tāpēc arī sa­protams uztraukums, kad viņa pamanīja cilvēku, no kura Fileass Fogs agri vai vēlu prasīs atbildi par viņa rupjo uzstāšanos. Acīm redzami tā bij tikai nejaušība, ka pulkvedis Proktors atradās šajā vagonā, tāpēc tagad jādara viss, lai Fileass Fogs nepamanītu savu pre­tinieku.

Kad vilciens atkal bij sācis kustēties un Fileass Fogs iesnaudies, misis Auda pastāstīja Āķim un Fiksam, ko bij novērojusi.

— Un šis Proktors ir tepat vilcienā! — Fikss iesau­cās. — Bet apmierinieties, kundze, jo vispirms viņam būs darīšana ar mani . . . Man liekas, ka visā tajā at­gadījuma visvairāk apvainoja mani.

— Un turklāt, — Āķis piebilda, — arī es uzņemos izrēķināties ar viņu,' kaut gan viņš ir pulkvedis.

— Fiksa kungs, — misis Auda iebilda, — misters Fogs nekad nevienam neatļaus atriebties savā vietā. Viņš taču solījās tāpēc vien vēlreiz atbraukt uz Ame­riku, lai sastaptos ar šo apvainotāju. Ja viņš pamanīs pulkvedi Proktoru, tad mēs nespēsim izjaukt tikšanos, kuras rezultāti var būt bēdīgi. Tāpēc mums jārūpējas, lai viņš to nedabū manīt.

— Jums taisnība, cienījamā kundze, — Fikss atbil­dēja, — tāda sastapšanās mums var sabojāt visus plānus. Uzvarēts vai uzvarētājs, misters Fogs tiks aiz­kavēts un …

— Uri, — Āķis pabeidza, — vinnējuši būs Reforma­toru kluba biedri. Pēc četrām dienām mums jābūt Ņu­jorkā. Ja šo četru dienu laikā mans kungs neatstāj vagonu, varam cerēt, ka viņš nesastaps nolādēto ameri­kānieti, kuru dievs lai sargā! Un mēs parūpēsimies …

Saruna tika pārtraukta. Alisters Fogs bij pamodies un pa aizsnigušo logu lūkojās laukā. Bet pēc brīža, kad ne misis Auda, ne viņa kungs nedzirdēja, Āķis ievaicā­jās policijas inspektoram:

— Un jūs nopietni domājat kauties viņa vietā?

— Es darīšu visu, lai viņu dzīvu aizvadītu uz Ei­ropu, — Fikss atbildēja vienkārši, bet viņa balsī bij dzirdama nelokāma apņemšanās.

Trīsas pārskrēja Āķa augumam, taču viņa pārlie­cība par sava kunga nepiekāpību tomēr palika ne­satricināma.

Bet kā noturēt misteru Fogu viņa kupejā un izsargāt no satikšanās ar pulkvedi? Likās, ka tas nebūs grūti, jo šis džentlmenis jau pēc dabas nemīlēja daudz kustē­ties un pavisam nebij ziņkārīgs. Katrā gadījumā poli­cijas inspektors laikam bij atradis vajadzīgo līdzekli, jo pēc kāda brīža viņš teica Fileasam Fogam:

— Tāds brauciens pa dzelzceļu gan ir gauss un gar­laicīgs.

— Jā gan, — Fogs atbildēja, — bet laiks tomēr paiet.

— L^z kuģa, — inspektors turpināja, •— jūs parasti spēlējāt vistu.

— Tā ir, — Fileass Fogs atbildēja, — bet še tas grūti iespējams. Man nav ne kāršu, ne partneru.

— O! Kārtis mēs varam nopirkt! Šajos amerikāņu vagonos dabūjams viss. Un, uz partneri zīmējoties, ja varbūt kundze …

— Saprotams, cienījamais kungs! — jaunā sieviete žirgti atsaucās. — Es protu spēlēt vistu. Tas arī pieder pie angliskās audzināšanas.

— Un es domāju, — Fikss atbildēja, — ka esmu īsti labs spēlmanis. Un tā kā mēs esam trīs, tad varam spē­lēt ar ceturto iedomāto.

— Ja jums patīk, labprāt, — Fileass Fogs atbildēja, laimīgs, ka var atsākt savu iemīļoto spēli arī vagonā.

Āķis tūliņ steidzās uzmeklēt vagona kalpotāju. Pēc neliela brīža viņš atgriezās ar diviem kāršu komplektiem, spēles markām un apsegtu galdiņu. Viss bij kārtībā, spēle sākās. Misis Auda pietiekoši labi spēlēja vistu, tā ka pat stingrais Fileass Fogs viņu uzslavēja. Policijas inspektors izrādījās ļoti labs spēlētājs, un tātad bij Fo­gam cienīgs pretinieks.

— Tagad viņš mums ir rokā, — Āķis nodomāja. — Nu viņš vairs nepakustēsies no vietas.

Pulksten vienpadsmitos rītā vilciens bij aizsniedzis divu okeānu ūdens šķirtni, tā saucamo Pasbridžeru, sep­tiņi tūkstoši pieci simti divdesmit četras angļu pēdas virs jūras līmeņa, pašu augstāko vietu Klinšainos kal­nos, kur stiepās dzelzceļa līnija. Vēl pēc aptuveni divi simti jūdzēm ceļotāji iebrauca plašajā līdzenumā, kas plešas līdz pašam Atlantijas okeānam un ļoti noderīgs dzelzceļa būvei.

Pa kalnu nogāzi plūda daudzas upītes — Norplatas upes pietekas un to pieteku pietekas. Ziemeļu un aus­trumu pusē apvārsni noslēdza Klinšaino kalnu grēdas pusloks ar Laramas virsotni. Starp to un dzelzceļa lī­niju viss apgabals bij ļoti bagāts ūdeņiem. Labajā pusē ceļam tāpat stiepās masīvs kalnāju loks, kas aizsniedzās līdz pat Arkansas upei, vienai no Misuri galvenajām pietekām.