ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Pienāca arī nakts, sniegs mazliet pārstāja, bet toties atkal pieņēmās aukstums. Visdrošākais cilvēks nevarēja bez trīsām lūkoties tumšajā bezgalībā. Klajumā valdīja absplūts klusums. Ne lidojošs putns, ne skrejošs zvērs netraucēja neaptveramo mieru.

Ļaunu paredzēdama, nomākta, baiļu pilnu sirdi mi­sis Auda visu nakti klaiņoja pa prērijas malu. Viņas iedomas klīda nezin kur tālu un tēloja tūkstošejādas briesmas. Nav aprakstāms, ko viņa pārcieta šajās gara­jās stundās.

Fikss, joprojām nekustēdamies, sēdēja savā vietā, to­mēr ari viņš negulēja. Ja kāds tuvojās un viņu uzrunāja, viņš tikai atmeta ar roku.

Tā pagāja nakts. Aizmiglota, nespodra saule uzlēca pār apvārsni. Sadzirdēt tomēr varēja katru mazāko troksni divu jūdžu plašā apkartnē. Fileass Fogs ar sa­viem pavadoņiem bij devies pret dienvidiem … Dienvidu puse bij pilnīgi tukša un klusa. Pulkstenis jau bij septiņi.

Pavisam norūpējies, kapteinis nezināja, ko iesākt. Varbūt sūtīt otru nodaļu pirmajai palīgā? Vai viņš drīkstēja upurēt vēl citus kareivjus gandrīz bez cerībām izglābt tos, kas jau aizgājuši bojā? Tomēr ilgi viņš nevilcinājās, pasauca kādu no saviem leitnantiem un pa­vēlēja pārlūkot apvidu pret dienvidiem. Bet tajā pašā acumirklī atskanēja šāvieni. Vai tas bij signāls? Ka­reivji metās laukā no forta un pusjūdzi atstatu ierau­dzīja pilnīgā kārtībā tuvojamies nelielu pulciņu cilvēku.

Priekšgalā nāca Fileass Fogs, bet blakus viņam Āķis un pārējie divi, indiāņu rokām izrautie.

Kauja bij notikusi desmit jūdzes uz dienvidiem^ no Kirnejas. Jau pirms kareivju nodaļas pienākšanas Āķis ar biedriem cīnījās pret laupītājiem. Trijus viņš jau tā­pat ar dūri bij notriecis zemē, kad piesteidzās viņa kungs un kareivji.

Glābējus un izglābtos saņēma ar gaviļu saucieniem. Fileass Fogs izdalīja kareivjiem solīto naudas summu, bet Āķis pie tam atkal noprātoja:

— Patiešām jāatzīst gan, ka es savām kungam iz­maksāju dārgi.

Ne vārda nerunādams, Fikss lūkojās misterā Fogā, grūti pateikt, kādas domas cīnījās viņā. Misis Auda bij saņēmusi džentlmeņa roku un spieda to ar rokām, ne skaņas nevarēdama dabūt pār lūpām!

Āķis pārnācis tūliņ bij devies meklēt vilcienu stacijā, gatavu braukšanai uz Omahu, un cerēja, ka zaudēto laiku varēs vēl atgūt.

— Kur vilciens? — viņš sauca.

—- Aizbrauca, — Fikss atbildēja.

— Un kad iet nākamais vilciens? — Fileass Fogs vaicāja.

— Tikai vakarā.

— Ak tāl — vienkārši atteica šis neuztraucamais džentlmenis.

Fileass Fogs bij nokavējies par divdesmit stundām. Āķis, ši nokavējuma cēlonis pret savu gribu, bij pavi­sam izmisis. Viņš galīgi izpostīja savu kungu.

Fikss piegaja Fileasam Fogam klāt un, taisni acīs skatīdamies, vaicāja:

— Vai jums visā nopietnībā ļoti jāsteidzas?

— Visā nopietnībā, — misters Fogs atbildēja.

— Tatad, — Fikss turpināja, — jums no liela svara nokļūt Ņujorkā vienpadsmitajā pirms deviņiem vakarā, iekams noiet kuģis uz Liverpūli?

— Ārkārtīgi svarīgi.

— Un, ja šo braucienu neaizkavējis indiāņu uzbru­kums, jūs noteiktā laikā būtu nokļuvuši Ņujorkā?

— Jā, divpadsmit stundas pirms kuģa noiešanas.

— Labi. Tātad jūs esat nokavējušies par divpadsmit stundām. Starpība starp divdesmit un divpadsmit ir astoņi. Tās nu būtu jāuzdzen. Vai gribat pamēģināt?

— Kājām? — Fileass Fogs vaicāja.

— Nē, bet ragavās, — Fikss atbildēja, — ragavās ar burām. Kads virs ieteica man šo braucamo līdzekli.

Tas bij tas pats vīrs, kas naktī bij uzrunājis Fiksu, bet ko viņš strupi noraidījis.

Fileass Fogs neka neatbildēja Fiksam. Bet Fikss pa- aicinaja klāt viru, kas staigāja tepat pa stacijas peronu. Pēc brīža Fileass Fogs un amerikānis, vārdā Madžs, iegāja kadā būdā līdzās īortarn.

Tur Fileass Fogs aplūkoja diezgan savādo braucamo daiktu, kas sastāvēja no platformas un divām resnām sliecēm, uzliektām mazliet augšup tāpat kā ragavām; vietas tur bij pieciem vai sešiem cilvēkiem. Netālu no

priekšgala platformā bij iestiprināts ļoti garš masts ar milzīgu buru. Dzelzs saitēm nostiprinātā mastā bij vēl rāja, kurā varēja uzcelt fokburu. Pakaļgalā pierīkots kaut kas līdzīgs stūrei, ar ko varēja vadīt šo ierīci.

Kā redzams, tās bij jahtai līdzīgi ierīkotas ragavas. Ziemas laikā, kad sniega putenis aizkavē vilcienus, šā­das ragavas parasti lieto braucienam no vienas stacijas uz otru. Viņu burāšanas spējas ir lieliskas, labākas nekā sacīkšu jahtām, kas viegli var apgāzties. Spēcīga vēja trenktas, viņas skrien pār apsnigušu klajumu tikpat ātri kā eksprešvilciens.

Pēc maza brīža Fileass Fogs un ragavu īpašnieks bij jau vienojušies. Vējš bij labs, spēcīgiem brāzieniem viņš pūta no rietumiem. Sniegs arī sērsnas pārvilkts, un Madžs apsolīja Fileasu Fogu dažās stundās nogādāt Omahas stacijā. Tur bieži piestāj vilcieni un vairākas dzelzceļa līnijas iet uz Ņujorku un Čikāgu. Cerams, ka nokavēto izdosies atgūt. Tāpēc lieki kavēties.

Misters Fogs negribēja, ka misis Auda izbauda šāda ce|ojuma neērtības tik lielā aukstumā, kas no ātras skre- jas kļūst vēl stiprāks, un ieteica viņai kopā ar Aķi pa­tikt tepat Kirnejā. Krietnais puisis nogādātu viņu atpa­kaļ Eiropā pa labāku ceļu un vispār ērtākā veidā.

Bet misis Auda kategoriski atteicās šķirties no mis­tera Foga, un Āķis bij visai laimīgs par tādu viņas lēmumu. Ne par kādu naudu viņš negribēja atstāt savu kungu vienu Fiksa pavadībā.

Grūti pateikt, ko par visu to domāja policijas in­spektors. Fileasa Foga atgriešanās bij satricinājusi viņa stipro pārliecību. Vai ari te darīšana ar ārkārtīgi ietie­pīgu blēdi, kas bij pārliecināts, ka, nobeidzis savu ceļo­jumu ap zemeslodi, viņš Anglijā būs pilnīgā drošībā. Varbūt arī, ka Fiksa ieskats par Fileasu Fogu bij ma­nāmi grozījies. Bet tomēr arī viņš gribēja savu pienā­kumu izpildīt līdz galam un tāpēc ar visiem spēkiem pasteidzināt atgriešanos Anglijā.

Pulksten astoņos ragavas bij gatavas doties ceļā. Ceļinieki — grūti viņus varētu saukt par pasažieriem — savās ceļa segās cieši ietinušies, sasēdās iekšā. Divas milzīgas buras tika uzvilktas, un, spēcīga vēja trenktas, ragavas sāka slīdēt pa sērsnu ar četrdesmit jūdžu ātrumu stundā.

Atstatums starp Kirneiu un Omahu pa gaisa vai, kā amerikāņi saka, pa bites lidojuma līniju ir ap divi simti jūdžu. Ja pieturēsies vējš, tad viņi šo atstatumu no­brauks piecās stundās. Ja negadīsies nekāds traucējums, vienos pēc pusdienas viņi nokļūs Omahā.

Kas tas bij par ceļojumu! Cieši kopā sasēdušies, braucēji tomēr vārda nevarēja pārmainīt. Ātrās skrejas vēl pastiprinātais aukstums viņiem laupīja valodu. Ra­gavas pa sniega klajumu slīdēja tikpat viegli kā kuģis pa ūdens līmeni. īsti spēcīga vēja brāzma it kā pacēla ragavas no zemes; un tad tās ar saviem milzīgajiem buru spārniem šķita lidoja pa gaisu. Madžs stāvēja pie stūres un ar drošu roku vadija ragavas taisnā virzienā. Visas buras bij uzvilktas. Foku viņš pārmainīja ar mil­zīgu buru. Uzcēla steņģi un uzvilka vēl topseli, tāpēc brauciena ātrums palielinājās. Matemātiski tas, zināms, nebij aprēķināms, tomēr gan nojaušams, ka viņi no­brauca apmēram četrdesmit jūdzes stundā.

— Ja tikai kaut kas nesalūzt, — Madžs teica, — tad mēs nokļūsim laikā.