ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Rit bij divpadsmitais decembris. No šīs dienas pulk­sten septiņiem rītā līdz astoņiem četrdesmit piecām mi­nūtēm vakarā divdesmit pirmajā decembrī vēl palika deviņas dienas trīspadsmit stundas un četrdesmit piecas minūtes. Ja Fileass Fogs vakar būtu izbraucis ar «Ķīnu», vienu no labākajiem Kunarda linijas braucē­jiem, viņš nokļūtu Liverpūlē un pēc tam Londonā no­teiktā laikā.

Misters Fogs atstāja viesnīcu viens pats, piekodinājis sulainim pateikt misis Audai, lai tā ir gatava katru acumirkli doties ceā.

Misters Fogs atgriezās Fludzonas krastmalā un tur starp noenkurotiem kuģiem izlūkoja tos, kas taisījās ceļā. Vairākiem no tiem jau mastā plivinājās brauciena karogs, tie dosies ceļā tūliņ, ar šārīta paisumu, jo no šīs brīnišķās un plašās Ņujorkas ostas katru dienu simtiem kuģu devās ceļā uz visam pasaules malām. Bet lielākā daja bij buru kuģi un Fileasa Foga nolūkiem ne­lietojami.

Likās jau, ka pašā pēdējā mēģinājumā viņam jāpa­zaudē, kad dažus mezglus attālu no krasta ieraudzīja slaidu tirdzniecības tvaikoni, no kura skursteņa kūpēja kupli dūmu mutuļi par zīmi, ka kuģis patlaban taisās doties ; ceļā.

Fileass Fogs pasauca laivu, un pēc pāra airu vilcie­niem viņš jau bij pie kuģa «Henrieta», ar dzelzs rumpi un koka augšdaļām.

«Flenrietas» kapteinis bij uz kuģa. Fileass Fogs uz­kāpa uz klāja un lika pasaukt kapteini, kas tūliņ ieradās.

Tas bij gadus piecdesmit vecs, no tā sauktajiem jū­ras vilkiem, likās sabozies un visai nelaipns. Drūmās vara sarkanās acis, rūsganie mati, resnais kakls ne­liecināja, ka viņš būtu sabiedrības cilvēks.

— Jūs esat kapteinis? — misters Fogs jautāja.

— Tas es esmu.

— Es esmu Fileass Fogs no Londonas.

— Un es — Endrju Spiclijs no Kardifas.

— Jūs taisāties ceļā?

— Pēc vienas stundas.

— Un braucat…?

— Uz Bordo.

— Un jūsu krava?

— Bez kravas. Es braucu ar balastu.

— Vai pasažieri jums ari ir?

— Nekad man viņu riav. Tā ir krava, kas aizņem daudz vietas un ir loti skala.

— Vai jūsu kuģis brauc ātri?

— Vienpadsmit līdz divpadsmit mezglu, «Henrietu» pazīst visi.

— Vai jūs mani un vēl trīs pasažierus nevēlaties no­vest uz Liverpūli?

— Uz Liverpūli? Kāpēc ne uz Ķīnu?

— Es teicu uz Liverpūli.

— Nē!

— Nē?

— Ne. Man jābrauc uz Bordo, un es braukšu uz Bordo.

— Bet par labu samaksu?

— Ne par kādu maksu.

Kapteinis to noteica tādā tonī, kam pretī runāt ne­bij iespējams.

— Bet «Henrietas» īpašnieks… — ieminējās Fi­leass Fogs.

— īpašnieks esmu es pats, — kapteinis atbildēja. — Kuģis pieder man.

— Es vinu noīrēšu no jums.

— Nē.

— Nopirkšu.

— Nē.

Fileass Fogs ne acu nepamirkšķināja. Tomēr stā­voklis nu bij grūts. Te bij pavisam kas cits nekā Hon­kongā, un «Henrietas» kapteinis citāds nekā «Tanka- deras» vadītājs. Līdz šim mūsu džentlmenim nauda allaž bij palīdzējusi izkļūt no klizmas. Šoreiz tā izrā­dījās nederīga.

Tomēr pāri okeānam bij jātiek kuģī, lai nebūtu jā­brauc balonā, kas bij bīstami un galu galā pilnīgi ne­iespējami.

Taču likās, ka Fileasam Fogam vēl kaut kas padomā, jo viņš teica kapteinim:

— Nu, bet tādā gadījumā varbūt aizvedīsiet mani uz Bordo?

— Nē, pat ja jūs man piesolītu divi simti dolāru.

— Es jums solu divi tūkstoši.

— Par katru?

— Par katru.

— Un jūs esat četri?

— Četri.

Kapteinis Spidijs pakasīja pieri tā, it kā gribētu no­berzt ādu. Negrozot ceļu, nopelnīt astoņi tūkstoši do­lāru, to dēļ bij vērts mēģināt apspiest savu nepatiku pret pasažieru kravu. Pasažieris par divi tūkstoši do­lāriem galu galā arī nebij vairs pasažieris, bet diezgan vērtīga prece.

— Es nobraucu pulksten deviņos, — kapteinis Spi­dijs strupi noteica, — un ja jūs ar tiem citiem esat klāt…

— Deviņos mēs būsim klāt, — misters Fogs atbil­dēja tikpat strupi.

Patlaban bij pusdeviņi. Tikpat mierīgi kā arvien mūsu džentlmenis aizbrauca no «Henrietas», atgriezās Sv. Nikolaja viesnīcā, pasauca misis Audu un Āķi un arī nešķiramo Fiksu augstsirdīgi uzaicināja līdzi, un to viņš darīja tikpat mierīgi, kā mēdza rīkoties visos gadījumos.

Kad «Henrieta» raisījās no krasta, visi četri jau bij uz klāja._

Kad Āķis dabūja zināt, cik maksā šis pēdējais brau­ciens, no viņa tādās reizēs parastās izsaucienu gammas paspruka tas viszemākais «ai-ai!»,

Policijas inspektors Fikss ar skumjām nodomāja, ka Anglijas bankai atiiks diezgan maz no nozagtās sum­mas. Patiešām, ja arī pieņem, ka sers Fogs vēl pāri sauju neiemetīs jūrā, taču jau tagad vairāk nekā septiņi tūkstoši mārciņu sterliņu trūka viņa banknošu somāl

Stundu vēlāk tvaikonis «Henrieta» pabrauca garām peldošai bojai Hudzonas ietekā un izkļuva atklātā jūrā. Dienu brauca gar Longailendu un Fairailendu, bet tad ātrā gaitā sāka doties pret rietumiem.

Rītā, trīspadsmitā decembrī, ap pusdienu kāds cil­vēks pakāpās uz kapteiņa komandas tilta un sāka lū­koties tālē. Varētu domāt, ka tas ir kapteinis Spidijs. Tomēr ne — tas bij Fileass Fogs.

Kapteinis Spidijs vienkārši bij ieslēgts paša kajītē un tur rēca no dusmām. Starp citu, viņa dusmas bij arī saprotamas.

Tas notika gaužām vienkārši. Fileass Fogs vēlējās braukt uz Liverpūli, bet kapteinis negribēja viņu turp vest. Tad tajās trīsdesmit stundās, kopš atradās uz kuģa, Fileass Fogs atkal bij ķēries pie saviem banknošu saiņiem, un drīz vien kuģa ļaudis, kurinātāji un matroži, kas nodarbojās arī ar kontrbandu un lāgā nesatika ar kapteini, bij viņa pusē. Lūk, kāpēc kapteinis Spidijs rēca savā kajītē ieslēgts, bet kuģi komandēja Fileass Fogs un vadija to tieši uz Liverpūli. Tagad, redzot Fileasu Fogu rīkojamies, katram tika saprotams, ka viņš ir jūrnieks.

Kā šī dēka beigsies, lasītājs uzzinās mazliet vēlāk.

Misis Auda bij uztraukta, bet neteica nekā. Fikss no sākuma bij gluži apstulbis. Turpretim Āķim visa tā lieta likās vien

— VienparLmi' līdz divpadsmit mezglu, — kapteinis Spidijs bij teicis, un patiešām «Henrieta» brauca ar tādu caurmēra ātrumu.

Ja tikai negadījies vēl kāds «ja»! Ja jūra nepaliktu pārāk viļņota, ja vējš negrozītos austrumos, ja kuģis nedabūtu kādu bojājumu, «Henrieta» deviņās dienās, no divpadsmit līdz divdesmit pirmajam decembrim, paspētu nobraukt trīs tūkstoš jūdzes starp Ņujorku un Liverpūli. Protams, notikums ar kapteini, turklāt vēl bankas nau­das zādzība džentlmenim varēja maksāt dārgāk, nekā viņš to vēlētos.

Pirmajās dienās cejojums ritēja vislabākajos ap­stākļos. Jūrā nebij nekādu lielu viļņu, vējš pūta no zie­meļaustrumiem, arī buras bij uzvilktas, un «Henrieta» skrēja kā īsts transatlantijas braucējs.

Āķis bij bezgala līksms. Viņu ārkārtīgi sajūsmināja mistera Foga beidzamais triks, par kura sekām viņš ne­maz nedomāja. Kuģa ļaudis nekad nebij redzējuši jaut­rāku un izveicīgāku puisi.

Viņš tiem teica laipnākos glaimus, pacienāja ar iz­meklētiem dzērieniem. Pēc viņa domām matroži iztu­rējās kā džentlmeņi, bet kurinātāji varonīgi rūpējās par uguni. Viņa jautrais garastāvoklis un valodīgums ietek­mēja visus. Viņš bij aizmirsis pagātni, nepatikšanas un briesmas. Viņš domāja tikai par tuvo mērķi un kvēloja aiz nepacietības, gluži kā «Henrietas» katlu sasildīts. Bieži krietnais puisis pastaigājās gar Fiksu, izteiksmīgi viņā noraudzīdamies, bet neko neteikdams, jo starp abiem draugiem vairs nebij nekādas tuvības.