ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

— Un esmu prātīgi darījis, velns lai parauj! — iesaucās Endrju Spidijs. — Par to es tagad nopelnu ma­zākais četrdesmit tūkstoš dolāru.

Tad viņš piebilda svinīgāk:

— Vai zināt ko, kaptein …

— Fog.

— .. .kaptein Fog. Ari jūs pa pusei esat amerikanis.

Un, pateicis savam pasažierim to, kas pēc viņa do­mām bij kompliments, viņš taisījās iet projām. Fileass Fogs to vēl aizturēja.

— Un tagad kuģis pieder man?

— Saprotama lieta. Viss, kas viņā no koka.

— Labi. Noplēsiet visu iekšējo iekārtojumu un ar Šo malku kuriniet krāsnis!

Viegli iedomāties, ka ar sausu malku tvaiku varēja uzdzīt tikpat augstu kā ar oglēm. Tajā dienā kubriks, rufi, kabīnes un viss apakšējais klājs tika sadedzināts.

Nākamajā dienā, deviņpadsmitajā decembrī, sāka dedzināt virsējo ierīci. Mastus nozāģēja un sacirta ga­balos. Kuģa ļaudis strādāja neticami čakli. Āķis zāģēja, cirta, skaldīja, vārdu sakot, strādāja viens par desmi­tiem. Tas bij īsts postīšanas trakums.

Citu rīt, divdesmitajā decembrī, sadedzināja mastu paliekas un lielāko daļu no augšējā klāja. «Henrieta», tā apstrādāta, kļuva līdzīga peldošam pontonam.

Bet tajā dienā no kuģa varēja saredzēt Īrijas krastus ar Fasteretas bāku.

Tomēr ap pulksten desmitiem vakarā kuģis bij vēl tikai iepretim Kvinstaunai, Fileasam atlika vairs div­desmit četras stundas laika, lai nokļūtu Londonā. Bet «Henrieta», pat ar pilnu tvaiku braukdama, tikko varēja aizsniegt Liverpūli. Un drosmīgajam džentlmenim saka pietrūkt kurināmā.

— Foga kungs, — ierunājās kapteinis Spidijs, no­pietni ieinteresējies par viņa pasākumu, — man patie­šām jūs žēl. Viss ir pret jums! Mēs esam vēl tikai pret Kvinstaunu.

— A! — misters Fogs iesaucās. — Vai tā ir Kvin- stauna, kuras uguņus mēs patlaban redzam?

— Jā.

— Vai mums iespejams iebraukt ostā?

— Tikai pēc trim stundām, augstākā uzplūdu laikā.

— Tad nogaidīsim, — Fileass Fogs mierīgi atteica. No viņa sejas nebij redzams, ka viņš vēlreiz taisās cīņā ar nopietnu kavēkli.

Kvinstauna ir osta Īrijas krastā, kur transatlantiskie tvaikoņi, no Savienotām Valstīm braukdami, parasti piestāj, lai nodotu maisus ar vēstulēm. Tad tās nosūta uz Dublinu ar vienmēr gatavībā stāvošu eksprešvilcienu. No Dublinas tās ar ātrbraucēju tvaikoni pārved uz Li­verpūli, un tā vēstules nokļūst galā par divdesmit stun­dām ātrāk nekā visžiglākie jūrasbraucēji tvaikoņi.

Ko tādējādi iegūst Amerikas pasta sūtījumi, tās pa­šas divdesmit stundas bij nodomājis aizgūt arī Fileass Fogs. Ar «Henrietu» viņš tikai rītvakar nokļūtu Liver­pūlē, turpretī šādā ceļā jau ap pusdienu, un tātad no­teiktā vietā viņš varēja būt vēl pirms astoņiem un četr­desmit piecām minūtēm.

Ap pulksten vieniem pēc pusnakts «Henrieta» pai­suma laikā iegriezās Kvinstaunas ostā, un Fileass Fogs, saņēmis kapteiņa Spidija spēcīgu rokas spiedienu, pa­meta to uz nopostītā kuģa, kas tomēr vēl bij vērts pusi no tā, kas par visu samaksāts.

Pasažieri tūliņ izcēlās malā. Fiksam šajā acumirklī

rokas dega arestēt Fogu. Tomēr viņš to nedarīja. Kāpēc? Kāda cīņa viņā gan patlaban norisinājās? Vai viņš sāka saprast, ka maldījies? Tomēr viņš neatstājās no mistera Foga. Kopā ar to, misis Audu un Āķi viņš pus­divos iekāpa vilcienā, gaismai austot, nokļuva Dublinā un tūliņ uzkāpa uz tvaikoņa, īsta dzelzs tarana, kas, viļņus šķeldams, devā*s uz priekšu.

Divdesmit pirmā decembrī pusdienas laikā Fileass Fogs beidzot izkāpa Liverpūles krastmalā. Lidz Londo­nai vēl atlika tikai sešas stundas.

Bet tajā acumirklī pie viņa pienāca Fikss, vienu roku uz pleca likdams un ar otru savu mandātu pastiepdams, vaicāja:

— Jūs laikam esat sers Fileass Fogs?

— Jā gan, cienījamais kungs.

— Karalienes vārdā es jūs apcietinu!

Fileass Fogs bij ieslodzīts cietumā. Viņu iemeta poli­cijas karcerī, kas atradās pie Liverpūles muitas, tikai rītu viņu pārvedīs uz Londonu.

Kad Fikss apcietināja misteru Fogu, Āķis gribēja gāzties detektīvam virsū, bet polismeņi to aizturēja. Ne­gaidītā notikuma nobiedētā misis Auda nekā nesaprata un ne vārda nevarēja izrunāt. Āķis viņai visu izstāstīja. Misters Fogs, šis godīgais un drosmīgais džentlmenis, apcietināts kā zaglis! Jaunā sieviete protestēja pret tādu apvainojumu, sirds viņai kūsāja pāri, asaras plūda no acīm, redzot, ka viņa nespēj palīdzēt savam glābējam.

Fikss bij apcietinājis Šo džentlmeni tāpēc, ka viņa pienākums to prasīja, vienalga, vai tas vainīgs vai ne — to izšķirs tiesa.

Tad Āķim ienāca prātā, ka taču vienīgi viņš vainīgs pie visas nelaimes! Kāpēc viņš misteram Fogam bij no­slēpis to, ko zināja par policijas inspektoru Fiksu un tā nolūkiem? Laikā brīdināts, tas, bez šaubām, būtu pie­rādījis Fiksam savu nevainību, viņš būtu pārliecinājis,

ka detektīvs maldās un vismaz nebūtu uz sava rēķina vadājis lidzi šo nolādēto aģentu, kura pirmais darbs bij to apcietināt, tiklīdz viņš spēra kāju uz Apvienotās ka­ralistes zemes. Sirdsapziņas pārmetumi nomocīja Aķi, iedomājot savu kļūdu un muļķību. Viņš raudāja, žēl bij viņā noskatīties. Viņš bij gatavs triekt galvu pret sienu!

Par spīti aukstumam viņi abi ar misis Audu palika turpat piestātnes nojumē, lai vēlreiz dabūtu redzēt mis­teru Fogu.

Bet Fileass Fogs bij neglābjami izpostīts taisni tajā acumirklī, kad viņš jau patlaban bij pie mērķa. Iebrau­cis Liverpūlē divdesmit pirmajā decembrī bez divdesmit minūtēm divpadsmitos, viņš ērti varēja nokļūt Reforma­toru klubā astoņos un četrdesmit piecās minūtēs tāpēc, ka viņam vēl atlika deviņas stundas un piecpadsmit minūtes laika, bet tikai sešas bij vajadzīgas, lai nokļūtu Londonā.

Ja kāds tagad būtu varējis ieiet Liverpūles muitas karcerī, viņš ieraudzītu džentlmeni sēžam uz koka sola, mierīgu, nepārskaitušos un neuztrauktu. Nebūs iespē­jams apgalvot, ka viņš bij apmierinājies ar savu likteni, taču nekāda uzbudinājuma viņš ārēji neizrādīja. Vai viņā pamazām uzkrājās tas niknums, kas beidzamā acu­mirklī izlaužas a r neaizturamu spēku? Kas to lai pasaka. Fileass Fogs sēdēja rāmi, gaidīdams … ko gan viņš vēl varēja gaidīt? Vai viņam vēl bij kāda cerība? Vai, arī cietuma durvīm aizveroties, viņš vēl vienmēr domāja derības vinnēt?

Lai nu kā, bet savu pulksteni Fileass Fogs bij rūpīgi nolicis uz galda un vēroja, ka viņa rādītāji slīd uz priekšu. Neviens vārds nenāca pār viņa lūpām, tikai acis lūkojās ārkārtīgi uzmanīgi.

Viņa stāvoklis bij šausmīgs. Viņa godīga cilvēka vārds aptraipīts, kā kāds nelietis viņš ieslodzīts cietumā.

Vai viņš domāja par bēgšanu? Vai meklēja kādu iespējamu izeju no šā cietuma? Iespējams. Mazākais, patlaban viņš gāja pa istabu apkārt. Bet durvis bij cieši noslēgtas, un logs aizrestots. Viņš apsēdās atkal un iz­vilka savu ceļojuma plānu. Lapā, kur stāvēja ierakstīts:

«Sestdien, divdesmit pirmajā decembrī, Liverpūlē,» — viņš pierakstīja klāt:

«Astoņdesmitā diena, vienpadsmit un četrdesmit minūtes rītā,» un gaidīja atkal.

Arā nosita muitas pulkstenis. Misters Fogs pārlieci­nājās, ka viņa pulkstenis par divām minūtēm ātrāks.

Divi! Iedomādams, ka šajā acumirklī, iekāpdams eksprešvilcienā, vēl laikā varētu nokļūt Reformatoru klubā, Fileass Fogs sarauca pieri…