ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Ap pusastoņiem vakarā misters Fogs beidzot lika pavaicāt misis Audai, vai tā būtu ar mieru pieņemt viņu, un pēc maza brīža viņi jau bij divi vien šajā. istabā.

Fileass Fogs apsēdās krēslā pie kamīna misis Audai iepretī. Ne mazākā uzbudinājuma nemanīja viņa sejā. Mājās pārbraukušais Fogs bij uz mata tāds pats kā aiz­braukušais. Tikpat mierīgs, tikpat neaizkustināms.

Minūtes piecas viņš nosēdēja, ne vārda neteikdams. Tad paskatījās misis Audā.

— Kundze, — viņš teica, — vai jūs varat piedot man, ka es jūs atvedu uz Angliju?

— Es, Foga kungs … — misis Auda atsaucās, uti viņas sirds stipri pukstēja.

— Atļaujiet man nobeigt, — misters Fogs viņu pār­trauca. — Kad man ienāca prātā aizvest jūs no tās zemes, kas jums bij kļuvusi tik bīstama, es biju bagāts un gribēju daļu no savas naudas nodot jūsu rīcībā. Jūs būtu brīva un laimīga. Tagad es esmu galīgi izpostīts.

— Es to zinu, mister Fog, — jaunā sieviete atbil­dēja, — un lūdzu savukārt: piedodiet man, ka esmu jums sekojusi, varbūt zināmā mērā aizkavējusi un tātad vainīga pie jūsu izpostīšanas.

— Kundze, jūs nevarējāt palikt Indijā. Jūsu dzīvība bij droša tikai tad, kad es jūs aizvedu tik tālu, ka tie fanātiķi jūs nevarētu dabūt rokā.

— Tātad, Foga kungs, misis Auda atsāka, — jūs domājat, ka ar to vien vēl nepietiek, ka esat izglābuši mani no briesmīgās nāves un ka jums jānodrošina mans stāvoklis arī še svešumā?

— Jā gan, kundze, — Fogs atbildēja, …….. bet visi apstākļi nostājušies pret mani. Tomēr es lūdzu atļauju to mazumiņu, kas man vēl atlicies, atdot jūsu rīcībā.

- Bet jūs, Foga kungs, ko jūs pats iesāksiet? — misis Auda vaicāja.

— Man, kundze, nekā nevajag, — džentlmenis vēsi atbildēja.

— Bet kā jūs domājat dzīvot?

— Kā iznāks, — misters Fogs atbildēja.

— Tornēr, es domāju, no nabadzības tādam cilvēkam 'kā jums nav jābaidās, — misis Auda iebilda. — Jūsu draugi …

— Man nav neviena drauga, kundze.

— Tad jūsu radi…

— Man vairs nav radu.

— Man jūs žēl, Foga kungs, jo vientulība ir bezgala skumja. Nevienas sirds jums nav, kam uzticēt savas sā­pes! Saka, ka divatā arī nelaime esot vieglāk panesama.

— Tā saka, kundze.

— Foga kungs, — misis Auda ierunājās, pieceldamās un sniegdama roku, — vai jūs negribat iegūt reizē draugu un radu? Vai jūs nevēlaties mani par savu sievu?

Pie šiem vārdiem misters Fogs savukārt bij piecēlies kājās. Viņa acīs bij neparasts mirdzums, viņa lūpas it kā trīsēja. Misis Auda nenovērsdamās lūkojās viņā. No­pietnība, atklātība, apņēmība un maigums šīs krietnās sievietes skaistajās acīs, kura bij gatava atdot visu tam, kas viņai visu atdevis, sākumā viņu izbrīnīja, pēc tam saviļņoja. Uz mirkli viņš aizvēra acis it kā vairīdamies, lai šis skats pārāk dziļi neskar viņu, tad atkal atvēra.

— Es jūs mīlu, — viņš vienkārši teica. — Pie visa, kas svētākais pasaulē, es jūs mīlu un piederu jums!

— Ai! … — misis Auda izdvesa, piespiezdama roku pie sirds.

Pasauca Āķi. Tas tūliņ ieradās. Misters Fogs vēl tu­rēja misis Audas roku savējā. Āķis saprata visu, un viņa platā seja staroja kā saule zenītā pie tropiskajām debesīm.

Misters Fogs apvaicājās, vai nebūšot par vēlu at­aicināt Marile-Bonas draudzes mācītāju Samuelu Vilsonu.

Āķis smaidīja savu visjaukāko smaidu.

— Nekad nav par vēlu, — viņš atteica.

Pulkstenis bij tikai piecas minūtes pāri astoņiem.

— Tātad uz rītdienu, pirmdienā? — viņš vaicāja.

— Uz rītu, pirmdien? — misters Fogs jautāja, jau­najā sievietē lūkodamies.

— Uz rītu, pirmdien! — misis Auda atbildēja.

Un Āķis metās prom, cik kājas nesa.

Laiks pastāstīt, kāda pārvērtība notika sabiedrībā Anglijā pēc tam, kad tika zināms, ka septiņpadsmitajā decembrī Edinburgā apcietināts īstais bankas zaglis Džems Strands.

Pirms trim dienām Fileass Fogs vēl bij noziedznieks, ko policija gūstīja cik spēdama, tagad visgodīgākais džentlmenis, kas ar matemātisku pareizību turpināja savu ceļojumu ap zemeslodi.

Kas tas bij par uztraukumu un traci avīzēs! Kā uz burvja mājienu sacēlās kājās atkal visi derētāji par un pret viņu, ar lielāko skubu slēdza jaunas derības. Fi­leasa Foga vārds atkal nerimstoši skanēja biržā.

Džentlmeņa pieci Reformatoru kluba kolēģi ar sa­protamu nemieru pavadīja šīs trīs dienas. Fileass Fogs, ko viņi tikpat jau kā aizmirsuši, atkal parādījās viņu acīm. Kur gan viņš patlaban atradās? Septiņpadsmitajā decembrī, kad apcietināja Džemu Strandu, bij pagāju­šas septiņdesmit sešas dienas no Foga aizbraukšanas, bet nekādu ziņu par viņu nebij. Vai viņš kur dabūjis galu? Vai viņš atteicies no cīņas jeb vai turpināja to pēc pazīstamā plāna? Un vai sestdien, divdesmit pir­majā decembrī, astoņos un četrdesmit piecās minūtēs viņš kā kāds noteiktības dēmons patiešām parādīsies uz Reformatoru kluba sliekšņa?

Velti mēģināt aprakstīt, kādā uztraukumā angļu sa­biedrība pavadīja šīs pēdējās trīs dienas. Telegramas tika sūtītas uz Ameriku, uz Āziju, lai ievāktu ziņas par Fileasu Fogu. Rītos un vakaros sūtīja uzmanīt namu Seviļielā. Nekā. Policijai pašai nekas nebij zināms par detektīvu Fiksu, kas tik nelaimīgā kārtā nokļuvis uz neīstām pēdām. Tomēr tas nekavēja derības uz arvien augstākām summām. Fileass Fogs kā rikšotājs zirgs taisīja pēdējo pagriezienu.

Sestdienas vakarā Pelmelas un pārējās tuvākās ielas bij ļaužu pilnas. Ap Reformatoru klubu drūzmējās mil­zīgs bars, tā ka visa kustība tur tika pārtraukta. Drūzmā strīdējās, ķīvējās, izsauca Fileasa Foga kursu kā dažkārt biržā parasto Anglijas vērtspapīru kursu. Po­licijai bij lielas pūles apvaldīt pūli, jo tuvāk nāca no­teiktā stunda, jo lielāks pieauga uztraukums.

Tajā vakarā pieci Foga kolēģi'jau ap pulksten devi­ņiem no rīta bij sapulcējušies Reformatoru klubā. Abi baņķieri Džons Sulivans un Samuels Falentins, inže­nieris Endrju Stjuarts, Anglijas bankas direktors Gotjē Ralfs un aldaris Toms Flanagans — visi viņi satraukti gaidīja.

Kad pulkstenis radīja astoņus un divdesmit piecas minūtes, Endrju Stjuarts piecēlās un teica:

— Kungi, pēc divdesmit minūtēm mūsu un Fileasa Foga derības izšķirsies.

— Cikos pienāca pēdējais vilciens no Liverpūles? — Toms Flanagans jautāja.

— Septiņos un divdesmit trijās minūtēs, — Gotjē Ralfs atbildēja. — Nākošais pienāk tikai desmit minū­tes pēc divpadsmitiem.

— Labi, kungi, — Endrju Stjuarts atteica. — Ja Fi­leass Fogs atbraucis ar šo vilcienu, viņš būtu jau klāt. Mēs varam uzskatīt, ka derības esam vinnējuši.

— Nepārsteigsimies, bet labāk nogaidīsim, — Sa­muels Falentins iebilda. — Mēs labi zinām viņa noteik­tību visās lietās. Nekad viņš nav atnācis ne par agru, ne par vēlu, un es nemaz nejustos pārsteigts, ja ari šo­vakar viņš parādītos te pašā pēdējā acumirklī.

— Bet es, — iesaucās parasti nervozais Endrju Stju­arts, — es neticēšu pat tad, ja redzēšu viņu pats savām acīm.

— Patiešām, — Toms Flanagans iebilda. — Fileasa Foga pasākums ir neprātīgs. Lai arī viņš ārkārtīgi no­teikts, neparedzētiem šķēršļiem viņš nevarēs izvairīties, un pietiek jau tikai divu triju dienu nokavējuma, lai viņš būtu pazaudējis.