ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

— Ievērojiet, — Džons Sulivans teica, — ka mēs ne­esam saņēmuši no sava kolēģa nekādas ziņas, lai gan telegrāfs viņam visur bij pieejams.

— Viņš ir zaudējis, kungi! — Endrju Stjuarts iesaucās. — Simtreiz viņš ir zaudējis! Jūs zināt, ka vie­nīgais kuģis «Ķīna», ar kuru viņš būtu varējis atbraukt tieši no Ņujorkas uz Liverpūli, pienācis vakar, te ir laik­raksts «Shipping Gazette» ar pasažieru sarakstu, bet Fileasa Foga vārda tajā nav. Ari visizdevīgākajos ap­stākļos mūsu kolēģis var būt vēl tikai Amerikā. Esmu pārliecināts, ka viņš nokavējies vismaz par divdesmit dienām un vecajam lordam Olbermeilam viņa pieci tūkstoši mārciņas arī būs jāpazaudē.

— Acīm redzami, — piekrita Gotjē Ralfs, — un rīt mums atliksies tikai iesniegt brāļiem Beringiem Fileasa Foga čeku.

Šajā acumirklī pulkstenis rādīja astoņus un četr­desmit minūtes.

— Vēl piecas minūtes, — čukstēja Endrju Stjuarts.

Pieci kolēģi skatījās cits citā. Viņu sirdis laikam gan

pukstēja strauji, jo šī spēle arī labiem spēlmaņiem bij augsta. Bet viņi to negribēja izrādīt un uz Samueļa Falentina priekšlikuma apsēdās pie kāršu galda.

Pulkstenis rādīja astoņus četrdesmit trīs minūtes.

Spēlētāji bij paņēmuši kārtis, bet viņu acis nenovēr­sās no pulksteņa rādītāja. Var droši teikt, lai cik pār­liecināti viņi jutās, taču nekad vēl mūžā minūtes viņiem nebij izlikušās tik garas.

— Astoņi četrdesmit trīs minūtes, — Toms Flana­gans teica, nokaudams Gotjē Ralfa izspēlēto kārti.

Tad atkal uz brīdi kluba plašajā salonā iestājās klu­sums. Bet ārā bij dzirdami uztrauktā pūļa spalgie klie­dzieni. Pulksteņa vēzeklis ar matemātisku uoleiklibu tikšēja sekundi pēc sekundes. Kairs spēlētājs savas ausīs sajuta sešdesmitdaļminūtes sitienu.

— Astoņi un četrdesmit četras! — teica Džons Suli­vans, un viņa balsī bij dzirdams nenoslēpjams uztrau­kums.

Vēl tikai viena minūte, un viņi būs vinnējuši. Endrju Stjuarts ar saviem kolēģiem vairs nespēlēja. Viņi bij nometuši kārtis uz galda. Viņi skaitīja sekundes.

Četrdesmitajā sekundē vel nebij. Piecdesmitajā vēl ne!

Piecdesmit piektajā ārā piepeši iedārdējās kā pēr- koņa rūkoņa — aplausi, urā saucieni un lāsti saplūda vienā nebeidzamā dārdoņā.

Spēlētāji bij uzlēkuši kājās.

Piecdesmit septītajā sekundē salona durvis piepeši atvērās, pulksteņa vēzeklis nepaspēja notikšēt sešdes­mito, kad parādījās Fileass Fogs, bet līdzi viņam klubā ielauzās sajūsmā prātu zaudējis pūlis.

Misters Fogs vienkārši pateica mierīgā balsī:

— Kungi, še es esmu.

Jā, tas bij Fileass Fogs, neviens cits.

Lasītājs atminēsies, ka astoņos un piecās minūtēs, tas ir, apmēram divdesmit piecas stundas pēc tam, kad ceļotāji bij iebraukuši Londonā, Āķis tika aizsūtīts pie Samueļa Vilsona pieteikt tam rītu gaidāmās laulības.

Āķis izgāja bezgala priecīgs. Ātri viņš steidzās uz Samueļa Vilsona dzīvokli, bet tas nebij vēl pārnācis mājās. Saprotams, Āķis pagaidīja brītiņu, bet ne vairāk kā divdesmit minūtes.

Astoņos trīsdesmit piecās minūtēs viņš jau atkal bij laukā. Bet kāds viņš izskatījās! Bez cepures, izspūru­šiem matiem viņš skrēja, kā cilvēks nekad nav redzēts skrējām, gluži kā viesulis, grūstīdams un gāzdams zemē gājējus.

Trijās minūtēs viņš bij atpakaļ Seviļielas nama un ieklupa Fileasa Foga istabā.

Elpa viņam bij aizrāvusies, viņš nevarēja parunāt.

—- Kas tev kaiš? — Misters Fogs vaicāja.

— Kungs . .. — Āķis šļupstēja. — Laulības . . . nav iespējamas .. .

— Nav iespējamas?

— Nav iespējamas … rītu .. .

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka rītu … ir svētdiena . . .

— Pirmdiena, — pārlaboja misters Fogs.

— Nē … šodien … ir sestdiena . . .

— Sestdiena? Nevar būt!

— Jā, jā, jā, jā! — Āķis kliedza. — Jūs par vienu dienu esat pārskatījušies! Mēs esam atbraukuši divdes­mit četras stundas agrāk nekā rēķinājuši. Bet jums pa­liek vairs tikai desmit minūtes …

Āķis bij sagrābis savu kungu aiz apkakles un rāva to augšām.

Tā uzrauts, Fileass Fogs, nepaguvis nekā pārdomāt, izgāja no mājas, ielēca ormanī, apsolīja tam simts mār­ciņas, un tā, divus suņus sabraukuši un piecus ratus ap­gāzuši, viņi nobrauca pie Reformatoru kluba.

Pulkstenis rādīja astoņus un četrdesmit piecas mi­nūtes, kad viņš iegāja lielajā salonā.

Fileass Fogs bij paveicis savu ceļojumu ap zemeslodi astoņdesmit dienās!

Fileass Fogs bij vinnējis divdesmit tūkstoš mārciņas sterliņu!

Bet kā gan viņš, tik akurāts cilvēks, varēja kļūdīties par vienu dienu? Kā viņš varēja iedomāties izkāpis Londonā sestdien, divdesmit pirmajā decembrī, kad īste­nībā bij tikai piektdiena, divdesmitais, un pie tam sep­tiņdesmit devītā diena pēc viņa izbraukšanas?

Kļūda bij sekojošā un pie tam gluži vienkārši iz­skaidrojama!

Fileass Fogs, pašam nezinot, bij ieguvis vienu dien­nakti tāpēc, ka ceļoja pret austrumiem. Ja braucis pret rietumiem, tad tikpat vienkārši būtu vienu diennakti zaudējis.

Patiešām pret austrumiem un saulei pretim brauk­dams, Fileass Fogs uz katra nobrauktā grada ieguva četras minūtes. Un tā kā zemeslodes virspuse sadalīta pavisam trīs simti sešdesmit grādos, tad pavisam viņš ieguvis divdesmit četras stundas, tas ir, taisni vienu diennakti. Citiem vārdiem, braukdams pret austrumiem, Fileass Fogs sauli astoņdesmit reizes bij redzējis virs meridiāna, kamēr viņa kolēģi Londonā to bij redzējuši tikai septiņdesmit deviņas reizes. Tāpēc arī šodien, sest­dienā, un nevis svētdienā, kā Fileass Fogs domāja, ko­lēģi viņu gaidīja Reformatoru klubā.

Un tas vienkārši tāpēc, ka Āķa brīnišķīgais, vienmēr pēc Londonas laika nostādītais pulkstenis bij parādījis pareizo minūti, stundu un dienu!

Fileass Fogs bij vinnējis divdesmit tūkstoš mārciņas. Bet tā kā ceļā viņš arī bij iztērējis apmēram deviņpa­dsmit tūkstošus, tad naudas ieguvuma nebij tikpat kā nekāda. Taču, kā jau teikts, viņš šajās derībās nemeklēja peļņu, bet vienīgi tikai cīņu. Arī atlikušās tūkstoš mār­ciņas viņš izdalīja Aķirn un nelaimīgajam Fiksam, ku­ram visu bij piedevis. Tomēr kārtības labad viņš no sava sulaiņa daļas atvilka samaksu par tūkstoš deviņi simti divdesmit stundām viņa vainas dēļ izdedzinātās gāzes.

Tajā pašā vakarā, tikpat mierīgs un flegmātisks kā arvien, viņš teica misis Audai:

— Vai jūs, kundze, arvien vēl piekrītat mūsu lau­lībām?

— Foga kungs, — misis Auda atbildēja, — man pie­nāktos tā jautāt. Pirmīt jūs bijāt izpostīts, tagad esat bagāts.

— Atvainojiet, kundze, šī bagātība pieder jums. Ja jums nebūtu ienākušas prātā šīs precības, es nesūtītu savu sulaini pie mācītāja Samueļa Vilsona, nepamanītu savu kļūdu un …

— Mīļais Foga kungs … — jaunā sieviete pārtrauca viņu.

— Mīļā Auda … — Fileass Fogs atsaucās.

Viegli saprotams, ka laulības notika četrdesmit asto­ņas stundas vēlāk, un Āķis, lepns, priekā starojošs, bij tur klāt kā liecinieks no līgav.as puses. Vai viņš to nebij izglābis, un vai tāpēc viņam pēc taisnības nepienācās šis gods?

Bet otrā rītā, gaismai austot, viņš spēcīgi piedauzīja pie sava kunga durvīm.