ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Divos un trīsdesmit trijās minūtēs pagalmā atska- nēja troksnis un durvju vārstīšana. Bij dzirdamas Aķa un Fiksa balsis.

Fileasa Foga acis uz acumirkli iedzirkstījās.

Karcera durvis atvērās, ienāca misis Auda, Āķis un Fikss, visi steidzās pie viņa.

Fikss bij bez elpas, izspūrušiem matiem, pat parunāt viņš nevarēja!

— Cienījamais kungs … — viņš murmināja, — cie­nījamais kungs … piedodiet… Nožēlojama pārskatī­šanās … zaglis apcietināts pirms trim dienām … Jūs … esat brīvs …

Fileass Fogs bij brīvs! Viņš piegāja pie detektīva, ieskatījās tam cieši sejā, tad darīja to, ko savu mūžu nebij darījis un laikam arī nekad vairs nedarīs, atvēza rokas un ar automāta precizitāti iekrāva tam divas pļaukas.

— Lielisks pliķis! — Āķis iesaucās. Un kā īsts fran­cūzis atļāvās ļauni pajokot:

— Tas ir teicams angļu boksa paraugs!

Zemē pakritis, Fikss neteica ne vārda. Viņš jau sa­ņēma tikai to, ko pelnījis.

Misters Fogs, misis Auda un Āķis steidzās laukā, ielēca, kādos ormaņa ratos un dažās minūtēs jau bij Liverpūles stacijā.

Fileass Fogs apjautājās, vai iet kāds eksprešvilcienā uz Londonu.

Pulkstenis bij četrdesmit minūtes uz trim. Vilciens aizgājis pirms trīsdesmit piecām minūtēm.

Fileass Fogs tūliņ pasūtīja speciālvilcienu.

Stacijā bij vairākas atbraucējas lokomotīves, taču speciālvilciens nevarēja izbraukt pirms trijiem.

5 ulksten trijos, parunājis ar mašīnistu pāra vārdus

par prēmiju, Fileass Fogs ar jauno sievieti un savu uz­ticamo sulaini izbrauca uz Londonu.

Piecarpus stundās viņam jānobrauc atstatums starp Liverpūli un Londonu, tas labi iespējams, ja vien ceļš visā garumā būtu brīvs. Bet vietām negribot nācās ap­stāties un uzgaidīt, un, kad misters Fogs izkāpa Lon­donas stacijā, visi pulksteņi rādīja astoņus un piecdes­mit minūtes.

Fileass Fogs bij nobeidzis ceļojumu ap zemeslodi par piecām minūtēm vēlāk …

Derības bij zaudētas.

Otrā rītā Seviļielas iedzīvotāji būtu bijuši visai pār­steigti, ja kāds apgalvotu, ka misters Fogs ar savu su­laini atgriezies mājās. Durvis un logi tāpat bij aiz­slēgti. No ārpuses nekāda pārmaiņa nebij manāma.

Bet Fileass Fogs ar Āķi patiešām no stacijas bij de­vušies iepirkties nepieciešamo pārtiku un pēc tam pār­braukuši mājās.

Sis džentlmenis ar parasto aukstasinību bij saņēmis likteņa triecienu. Izpostīts! Un šā sasodītā policijas inspektora vainas dēļ! Drošiem soliem nostaigājis mil­zīgus gabalus, pārveicis tūkstoš šķēršļu, tūkstoš bries­mām cauri ticis, dažu labu darbu vēl pa ceļam izdarījis, viņš tomēr bij zaudējis pēdējā acumirklī rupja, nepare­dzēta spēka priekšā, tas bij šausmīgi! No prāvās sum­mas, ko viņš aizbraukdams bij paņēmis līdzi, tagad at­licis tikai tāds nieks. No visas viņa bagātības palikušas pāri vienīgi tās divdesmit tūkstoš mārciņas, kas atrodas Beringa un brāļu bankā, bet šo summu viņam vajadzēs izmaksāt Reformatoru kluba biedriem. Pēc visiem lie­lajiem ceļa izdevumiem viņu nepadarītu bagātu arī summa, ko viņš gadījumā vinnētu, un viņš droši vien šīs derības nenoslēdza vis tādēļ, lai iedzīvotos, bet gan vienīgi pašu derību dēļ, jo piederēja pie tiem cilvēkiem, kam derības ir goda lieta. Taču zaudētās derības viņu galīgi izpostīja. Lai nu kā — viņa lēmums bij skaidrs. Viņš zināja, kas tam darāms.

Misis Audai bij ierādīta atsevišķa istaba Seviļielas namā. Jaunā sieviete bij izmisusi. No dažiem Fileasa Foga vārdiem viņa noprata, ka tam padomā kas ļauns.

Vispār zināms, līdz kādai galējībai dažkārt noiet šie stūrgalvīgie, uzmācīgas idejas apsēstie angļi. Arī Āķis, nelikdams manīt, uzraudzīja savu kungu.

Bet vispirms krietnais zēns bij iesteidzies savā istabā un izdzēsis lampu, kas tur dega jau astoņdesmit dienas. Vēstuļu kastītē viņš bij atradis gāzes sabiedrības pazi­ņojumu un atguvās, ka pats beidzamais laiks izbeigt šos liekos izdevumus.

Pagāja nakts. Misters Fogs gan bij nolicies gulēt, bet vai viņš aizmiga? Misis Auda ne uz mirkli neaizvēra acis. Āķis kā uzticams suns visu laiku pavadīja pie sava kunga sliekšņa.

Nākamajā rītā misters Fogs viņu pasauca un strupi pavēlēja pagādāt misis Audai brokastis. Pats viņš ap­mierinājās ar glāzi tējas un gabaliņu cepeša. Lai misis Auda viņu atvainojot, ka viņš nenāks lejā, jo visu dienu būšot aizņemts, kārtojot savas lietas. Arī uz pusdienu viņš neieradīšoties, tikai vakarā lūgšot misis Audu brī­tiņu parunāties ar viņu.

Āķim atlika vienīgi izpildīt šīs dienas programu. Viņš redzēja savu kungu tikpat mierīgu, kā parasts, bet atstāt istabā to vienu viņam negribējās. Sirds viņam bij sa­traukta, viņš apzinājās esam vainīgs pie visas šīs nelai­mes. Ja viņš būtu brīdinājis misteru Fogu par Fiksa plāniem, tad viņa kungs šo cilvēku nebūtu vadājis sev līdzi pat līdz Liverpūlei un …

Ilgāk viņš nevarēja izturēt.

— Cienījamais kungs! — viņš iesaucās. — Foga kungs! Es esmu vainīgs pie tā, ka …

— Es neviena nevainoju, — Fileass Fogs gluži mie­rīgi atbildēja. — Ejiet!

Āķis atstāja istabu un gāja uzmeklēt jauno sievieti, lai paziņotu viņai sava kunga nodomu.

— Kundze, — viņš žēlojās, — es nekā nespēju! Man nav nekādas ietekmes uz kungu. Varbūt jūs …

— Kāda ietekme tad man varētu būt, — misis Auda atbildēja, — misters Fogs nepadodas nevienam! Vai viņš jel kaut cik nojautis manu bezgalīgo pateicību? Vai viņš ir lasījis manā sirdī? . . . Mīļais draugs, neat­stājiet viņu ne brīdi vienu! Jūs sakāt, ka viņš vēlējās šovakar runāt ar mani?

— Jā gan, kundze. Bez šaubām, viņš gribēs nokārtot jūsu stāvokli še Anglijā.

— Tad nogaidīsim, — misis Auda domīgi noteica.

Tātad šajā svētdienā māja Seviļielā šķita pilnīgi ne­apdzīvota, un Fileass Fogs-pirmo reizi kopš tā laika, kad apmetās šajā mājā, kad Parlamenta torņos pulk­stenis nosita pusdivpadsmit, negāja uz savu klubu.

Un kādēļ gan lai šis džentlmenis ietu uz Reforma­toru klubu? Viņa kolēģi to vairs tur negaida, jo vakar­vakarā, sestdien, liktenīgajā divdesmit pirmajā decem­brī, pulksten astoņos un četrdesnļit piecās minūtēs File­ass Fogs nebij ieradies Reformatoru klubā, viņš* savas derības bij zaudējis. Viņam pat nevajadzēja iet pie sava baņķiera, lai paņemtu divdesmit tūkstoš mārciņas ster­liņu. Viņa pretiniekiem bij Fileasa Foga čeks, un pietika uzrādīt šo čeku, lai divdesmit tūkstoš mārciņas pārskai­tītu viņu rēķinā.

Misteram Fogam tātad nebij vajadzības iziet no mājas, un viņš neizgāja. Viņš palika savā istabā un kārtoja savas darīšanas. Āķis visu laiku vienā laidā skraidīja augšup un lejup pa mājas kāpnēm. Nabaga puisim likās, ka stundas neiet uz priekšu. Viņš klausījās pie sava kunga durvīm, nemaz nedomādams, ka tas būtu negodīgi! Viņš lūkojās pa atslēgas caurumu un domāja, ka viņam tiesības to darīt! Visu laiku viņš baiļojās, ka notiks katastrofa. Lāgiem viņš iedomājās Fiksu, taču viņa uzskats par to bij grozījies. Fikss bij alojies, tāpat kā daudzi citi, un, pavēlēdams Fogu apcietināt, viņš bij darījis savu pienākumu, kamēr pats Āķis … Šīs domas viņu nomāca, un viņš sevi uzskatīja par pēdējo nelieti. Kad beidzot Āķis savā vientulībā jutās pārāk nelaimīgs, viņš pieklauvēja pie misis Audas durvīm, iegāja viņas istabā, apsēdās kādā stūrī un, ņe vārda neteikdams, domīgi raudzījās uz jauno sievieti.