ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

— Kliko firmas pudele, — majors konstatēja.

Un, tā kā Maknebs tika uzskatīts par pazinēju šai nozarē, viņa apgal­vojumu neviens pat nemēģināja apstrīdēt.

— Mīļo major, — lēdija Helēna sacīja, — ko tas līdz, ja mēs zinām, kas tā par pudeli, bet nezinām, no kurienes tā atceļojusi.

— To mēs uzzināsim, dārgā Helēna, — lords Edvards atbildēja. — Jau tagad var droši sacīt, ka pudele nākusi no tālienes. Vai redzat šo akmens- cieto slāni, kas to klāj, šīs jūras minerālsāļu nogulsnes? Tātad pudele jau ilgi klīdusi pa okeānu, iekāms nokļuvusi haizivs vēderā.

— Esmu ar jums vienis prātis, — majors atsaucās. — šis trauslais trauks savā akmens čaulā tiešām varēja izturēt garu ceļojumu.

— Bet no kurienes tas īsti nācis? — lēdija Glenervena jautāja.

— Pacietieties, dārgā Helēna, pacietieties brītiņu! Pudeles prasa pa­cietību. Domājams, nemaldīšos, teikdams, ka pudele pati atbildēs uz visierr. mūsu jautājumiem.

To sacīdams, Glenervens sāka kasīt cietās nogulsnes no pudeles kakla Drīz vien parādījās korķis, kuru jūras ūdens bija stipri sabojājis.

— Bēdīgs fakts, — Glenervens noteica. — Ja pudelē atrodas kāds pa pīrs, tas būs krietni cietis.

— Baidos, ka jums taisnība, — majors piekrita.

— Varu vēl piebilst, — Glenervens turpināja, — ka šī slikti aizkorķētā pudele drīz vien būtu nogājusi dibenā. Par laimi, haizivs to aprija, lai no­gādātu mums uz «Dunkana» klāja.

— Tā tas ir, — Džons Mengls sacīja, — un tomēr būtu bijis labāk, ja mēs pudeli būtu izzvejojuši atklātā jūrā, zināmos platuma un garuma grā­dos. Tad pēc gaisa un jūras strāvām mēs varētu noteikt pudeles ceļu,. Turpretī tāds pastnieks kā haizivs, kas peld pret vēju un straumi, izjauc visus aprēķinus.

— Tūlīt redzēsim, — Glenervens atbildēja.

Sai brīdī viņš jo piesardzīgi izvilka korķi — un kopkajīti piepildīja asa sāls smaka.

— Kas tur ir? — lēdija Helēna noprasīja īsti sievišķīgā nepacietībā.

— Jā, man bija taisnība! — Glenervens sacīja. — Pudelē ir papīri!

— Dokumenti! Dokumenti! — lēdija Helēna iesaucās.

— Tikai mitrums tos, liekas, saēdis, — Glenervens piezīmēja, — un; nav iespējams tos dabūt laukā, jo tie pielipuši pie pudeles sieniņām.

— Sadauzīsim pudeli, — Maknebs ierosināja.

— Es labāk gribētu saglabāt to veselu, — Glenervens atbildēja.

— Es tāpat, — majors piekrita.

— Tas, bez šaubām, būtu ļoti jauki, — sarunā iejaucās lēdija Helēna,. — taču trauka saturs ir daudz vērtīgāks par pašu trauku, un tāpēc labāk upurēt to.

— Ja jūsu augstība nodauzītu pudelei tikai kakliņu, — Džons Mengls ieteica, — mēs varētu izvilkt dokumentus laukā, nenodarot tiem nekādus bojājumus.

— Dariet to, mīļais Edvard! — lēdija Glenervena iesaucās.

Tā kā bija grūti ko citu izgudrot, lords Glenervens tā arī izlēma no­dauzīt vērtīgajai pudelei kaklu. Vajadzēja ņemt palīgā āmuru, jo akmens čaula bija cieta kā granīts. Drīz vien uz galda nobira stikla lauskas — un kļuva redzami vairāki kopā salipuši papīra gabaliņi. Kamēr Glenervens tos uzmanīgi ņēma laukā, atdalīja citu no cita un lika uz galda, lēdija Helēna, majors un kapteinis stāvēja viņam apkārt.

Jūras ūdens sagandētajos papīra gabaliņos varēja saskatīt vienīgi da­žus nesakarīgus vārdus, gandrīz pilnīgi izdzisušu rindu paliekas. Lords Glenervens labu brīdi uzcītīgi pētīja šīs lapiņas, grozīja tās uz visām pu­sēm, pavērsa pret dienas gaismu, cenzdamies atklāt kaut visniecīgākās rakstu pēdas, kuras jūra vēl nebūtu paguvusi izdzēst. Pēc tam viņš palū­kojās savos draugos, kuri nenovērsa no viņa gaidpilnus skatienus.

— Te ir trīs dažādi dokumenti, — Glenervens sacīja, — acīmredzot viena un tā paša dokumenta kopijas trīs valodās: angļu, franču un vācu. To liecina daži saglabājušies vārdi.

— Vai šais vārdos nav kāda jēga? — lēdija Glenervena vaicāja.

— Grūti dot noteiktu atbildi, dārgā Helēna, dokumentos saglabājies ļoti maz vārdu, un tie paši daļēji izdzisuši.

— Varbūt kopijas papildina cita citu? — majors ieminējās.

— Iespējams, — Džons Mengls atsaucās. — Nav ticams, ka jūras ūdens būtu izdzēsis vienas un tās pašas rakstu rindas. Savirknēdami tei­kumu drumslas, mēs galu galā izlobīsim kaut ko sakarīgu.

— Tā arī darīsim, — lords Glenervens izlēma, — turklāt sistemātiski. Sāksim vispirms ar dokumentu angļu valodā.

Sai dokumentā rindas un vārdi bija izkārtoti šādi:

62

Bri

gow

sink

aland

stra

skipp

Gr

that monit

of long

and

lost

ssistance

— Nekas sakarīgs te gan nav saskatāms, — majors vīlies noteica.

— Lai nu būtu kā būdams, — kapteinis atbildēja, — tomēr tā ir skaidra angļu valoda.

— Par to nevar būt nekādu šaubu, — lords Glenervens apstiprināja. — Vārdi sink, aland, that, and, lost saglabājušies neskarti; skipp droši vien nozīmē skipper, un runa ir par kādu misteru Gr…, domājams, ava­rējuša kuģa kapteini.

— Redziet nu! Kaut kas mums jau ir, — lēdija Helēna sacīja.

— Diemžēl trūkst pat veselu rindu, — majors piezīmēja. — Kā lai uz­zinām avarējušā kuģa nosaukumu un avārijas vietu?

— Gan uzzināsim arī to, — lords Edvards noteica.

— Bez šaubām, — piekrita majors, kurš vienmēr bija tādās pašās do­mās kā visi pārējie. — Bet kādā veidā!?

— Papildinot dokumentus citu ar citu.

— Tad stāsimies pie darba! — lēdija Helēna skubināja.

Otrs papīra gabaliņš bija cietis vairāk nekā iepriekšējais. Tajā atse­višķi vārdi bija izkārtoti šādi:

7 Juni

Glas

zwei

atrosen

graus

bringt ihtien

— Tas rakstīts vācu valoda, — Džons Mengls konstatēja, uzmetis pa­pīram skatienu.

— Vai jūs protat šo valodu, Džon? — Glenervens jautāja.

— Ļoti labi, jūsu augstība.

— Tad pasakiet mums, ko nozīmē šie nedaudzie vārdi! Rūpīgi izpētījis dokumentu, kapteinis sacīja:

— Tagad mēs jau varam pateikt, kad notikusi katastrofa — 7 Juni> tas ir, septītajā jūnijā, un, pievienojot skaitli 62 no angļu valodā uzrak­stītā dokumenta, mēs dabūjam precīzu datumu: 1862. gada 7. jūnijs.

— Brīnišķīgi! — lēdija Helēna iesaucās. — Turpiniet, Džon!

— Tai pašā rindā, — jaunais kapteinis atsāka, — es redzu vārdu Glas. Savienojot to ar vārdu gow no pirmā dokumenta, mēs dabūjam Glasgow. Acīmredzot kuģis ir no Glazgovas ostas.

— Gluži manas domas, — majors paziņoja.

— Otrās rindas šai dokumentā nemaz nav, — Džons Mengls turpināja. — Toties trešajā es redzu divus visai svarīgus vārdus: zwei, kas nozīmē divi, un atrosen jeb, pareizāk, Matrosen, kas vācu valodā nozīmē matroži.

— Tatacl dokumenti stasta par kapteini un diviem matrožiem, — lēdija Helēna secināja.

— Ļoti iespējams, — lords Glenervens atbildēja.

— Man jāatzīstas jūsu augstībai, — kapteinis turpināja, — ka nāka­mais vārds — graus mani mulsina. Es nezinu, kā to pārtulkot. Varbūt tre­šais dokuments mums palīdzēs. Turpretī divi pēdējie vārdi saprotami bez grūtībām. Bringt ihtien nozīmē sniedziet viņiem, un, savienojot šos vārdus ar angļu vārdu assistance, kas pirmajā dokumentā arī atrodas septītajā rindā, gluži dabiski, veidojas teikums sniedziet viņiem palīdzību.