ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Es nogāju pa krastmalu vēl divas jūdzes, pārlūkoju visas jūras bēguma atsausinātās klintis un tāpat paisuma applūdināmo krasta joslu; izmisu pavisam, itin nekā neva­rēdams uziet, bet tad ap pieciem vakarā piepeši saskatīju pēdu iespiedumus smilktīs.

— Pēdu iespiedumus! — Penkrofs iekliedzas.

— Jā! — Nebs atbildēja.

. — Un pēdas sākās pie pašām klintīm?

— Nē, — Nebs atbildēja, — tikai no tās vietas, kur paisuma uzplūdi beidzās, jo viļņu apskalotā krasta piegāzē pēdas bij galīgi izdzēstas.

— Stāsti tālāk, Neb! — Ģedeons Spilets aicināja.

— Šīs pēdas ieraudzījis, es kļuvu kā neprātīgs. Tās bij skaidri saskatāmas un veda augšup kāpās. Kādu ceturtdaļjūdzi es gāju pa tām, tomēr sargādamies tās iznīcināt. Minūtes piecas pēc saules norieta izdzirdu suni rejam. Tas bij Tops, un viņš arī atveda mani še pie mana kunga.

Nebs beidza savu stāstu, attēlodams, kādas sāpes pār­cietis, ieraudzīdams sastingušo augumu. Mēģinājis saskatīt vēl kādas dzīvības zīmes. Mirušu atradis, tagad viņš to vēlējās dzīvu. Bet visas viņa pūles bijušas veltas! Viņam atlicis tikai izpildīt vēl pēdējo pienākumu pret cilvēku, ko tik ļoti mīlējis.

Nebs tad iedomājis savus biedrus. Arī tie, bez šaubām, gribēs vēlreiz redzēt nelaimīgo. Tops bij te. Vai viņš va­rētu izlietot uzticamā kustoņa saprātu? Tad Nebs vairākas reizes saucis reportiera un pārējo Topam labi pazīstamo inženiera biedru vārdus. Izvedis viņu krastmalā, norādījis uz krastmalas dienvidu pusi, un suns tūliņ devies prom šajā virzienā.

Mēs zinām, ka, gandrīz pārdabiska instinkta vadīts, Tops nokļuva līdz «kamīnam», kur vēl ne reizes nebij bijis.

Neba biedri ar vislielāko uzmanību noklausījās stāstu. Tomēr viņi nesaprata, kā inženieris, ar viļņiem cīnīdamies un akmeņu spraugām cauri peldēdams, palicis pilnīgi ne­ievainots. Vēl nesaprotamāk likās, kā viņš iespējis atrast šo vientuļo alu kāpās, vairāk nekā jūdzi tālu no krast­malas.

— Tātad tu, Neb, neesi savu kungu atvedis šurp? — reportieris vaicāja.

— Es ne, — Nebs atbildēja.

— Acīm redzami Smita kungs atnācis pats r — Penkrofs piezīmēja.

— Tā liekas, — Ģedeons Spilets apstiprināja, — tomēr grūti tam ticēt.

To visu varēs izskaidrot tikai inženieris pats. Tāpēc jā­nogaida, kamēr viņš atgūs runas spēju. Par laimi, dzīvība likās pamazām atgriežamies pamirušajā augumā. Masāžas ierosītas, asinis dzīslās atkal sāka riņķot. Sairess Smits no jauna pakustināja rokas, tad arī galvu, un beidzot viņa lūpas atkal nomurmināja kaut ko nesaprotamu.

Pār viņu noliecies, Nebs sauca viņu vārdā, bet inženie­ris laikam nedzirdēja, viņa acis vēl vienmēr bij aizvērtas. Dzīvība izpaudās tikai kustībās. Sajēga vēl nebij atgrie­zusies.

Penkrofs nožēloja, ka te nav ne uguns, ne arī iespējas iekurināt to, jo, par nelaimi, viņš bij aizmirsis paņemt līdzi sadedzinato mutautiņu, ko viegli varētu iekvēlināt ar divu akmens skambu izšķiltu dzirksteli. Inženiera svārku kabatas bij gluži tukšas, tikai vestē paglabājies pulkstenis. Visi bij vienis prātis, ka nepieciešams nogādāt Sairesu Smitu «kamīnā», turklāt pēc iespējas drīzāk.

Tomēr, pateicoties biedru gādībai, inženieris atguva sa­maņu drīzāk, nekā to varēja gaidīt. Ūdens, ar ko slacīja viņa lupas, pamazām viņu atsvaidzināja. Penkrofam ienāca prātā piemaisīt ūdenim smalki saberztu tetera cepeša ga­baliņu, ko bij paņēmis līdzi. Herberts bij aizskrējis līdz krastmalai un pārnesa no turienes divus lielus gliemežvā­kus. Tajos jūrnieks pagatavoja kaut ko buljonam līdzīgu un lēja to inženierim mutē. Šķita, ka viņš kāri dzer šo virumu.

Tad inženieris atvēra acis. Nebs un reportieris bij no­liekušies pār viņu.

— Kungs! Kungs! — Nebs iesaucās.

Inženieris sāka it kā klausīties. Laikam pazina Nebu un Spiletu, tad arī savus pārējos biedrus, Herbertu un jūr­nieku, un vārgi spieda viņiem rokas.

Viņa lūpas atkal čukstēja jau agrāk mēģinātos vārdus; bez šaubām, tie izteica domas, kas viņu visu laiku bij mo­cījušas. Šoreiz vārdi bij saprotami.

— Sala vai kontinents? — inženieris čukstēja.

— A! — iesaucās Penkrofs, nespēdams savaldīties. — Vilks lai parauj, kāda mums tur daļa, ja tikai jūs, Sai­resa kungs, esat dzīvs! Sala vai kontinents? To mēs izzi­nāsim vēlāk.

Inženieris piekrizdams pamāja un likās atkal iemiegam.

Biedri netraucēja viņa miegu; reportieris bez vilcinā­šanās sāka sagatavot visu, kas nepieciešams inženiera pār­nešanai uz ērtāku vietu. Nebs, Herberts un Penkrofs iz­gāja ārā no alas un devās kādā augstā kāpā, kur auga daži panīkuši kociņi. Pa ceļam jūrnieks nevarēja noturēties, neatkārtojis:

— Sala vai kontinents! Viņš domā par to, bet pats tikko elpu velk! Kas tas par cilvēku!

Nonākuši kāpas virsotnē, Penkrofs un viņa abi biedri bez kādiem rīkiem tāpat ar kailām rokām sāka aplauzt lielākos zarus kādai vēju applukatai sīkai jūrmalas priedītei; no šiem zariem viņi pagatavoja nestuves un izklāja tās ar lapām un zāli inženiera noguldīšanai.

Darbs ilga minūtes četrdesmit; ap pulksten desmitiem jūrnieks, Nebs un Herberts atgriezās atpakaļ pie Sairesa Smita, ko Ģedeons Spilets ne mirkli nebij atstājis vienu.

Inženieris drīz vien pamodās no miega vai no nemaņas, kurā visu laiku bij gulējis. Viņa līdz šim līķa bālie vaigi atkal sāka sārtoties. Viņš paslējās mazliet un, likās, gri­bēja vaicāt, kur patlaban atrodas.

. — Vai jūs nepiepūlēdamies varat klausīties mani? — reportieris vaicāja.

— Jā, — inženieris atbildēja.

— Man liekas, — jūrnieks teica, — ka Smita kungs vislabāk varēs jūs uzklausīt, ja vispirms iebaudīs no šī tetera cepeša. Tas tiešām ir īsts tetera cepetis, Sairesa kungs, — viņš vēl piebilda, pasniegdams inženierim atkal savu virumu, kam šoreiz bij piemaisījis vēl vairāk gaļas.

Sairess S«iits apēda dažus gabaliņus gaļas, bet paliekas savā starpā izdalīja pārējie trīs biedri, kuri arī bij izsal­kuši un kuriem ēdiena šoreiz nebūt nepietika.

— Nekas, — jūrnieks teica, — «kamīnā» mūs sagaida drusku labāks ēdiens; jums jāzina, Sairesa kungs, ka tur, dienvidos, mums ir sagatavots dzīvoklis ar atsevišķām istabām, guļasvietas un ugunskurs, bet pieliekamajā vai­rāki duči putnu, ko mūsu Herberts sauc par kuruku. Jūsu nestuves ir kārtībā, un, ja jūtaties pietiekoši stiprs, mēs jūs tūliņ nogādāsim mājās.

— Paldies, mīļie draugi, — inženieris atbildēja. — Vēl vienu vai pāri stundu, tad mēs varam doties ceļā.,. Bet tagad runājiet jūs, Spilet!

Reportieris tūliņ sāka pārstāstīt visu, kas bij noticis. Par visu to, ko Sairess Smits nevarēja zināt, — balona katastrofas pēdējos acumirkļus, izmešanu šajā svešajā zemē, salā vai kontinentā, «kamīna» atrašanu, inženiera meklēšanu, Neba izmisumu, gudrā un uzticamā Topa pa­kalpojumus un visu pārējo.

— Tātad, —- Sairess Smits ierunājās vārgā balsī, — jūs mani nepacēlāt turpat krastmalā?

— Nē, — reportieris atbildēja.

— Un uz šo alu jūs mani neesat atnesuši?

— Nē.

— Cik tālu tā atrodas no jūrmalas?

— Apmēram pusjūdzi, — Penkrofs atbildēja. — Ja jūs paši par to brīnāties, Sairesa kungs, tad man jāsaka, ka mēs neesam mazāk pārsteigti, atrazdami jūs šajā apvidū.

— Patiešām — tas ir savādi, — inženieris domīgi teica, kļūdams arvien žirgtāks un spēcīgāks.