ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Kontinents vai sala, — Ģedeons Spilets iebilda,

— bet, kā jums šķiet, Saires, uz kādu malu viesulis mūs atnesis?

— Noteikti to pasacīt nevaru, — inženieris atbildēja,

— bet liekas gan, ka atrodamies kādā salā Klusā okeāna vidū. Kad izbraucām no Ričmondas, pūta ziemeļaustrumu vējš, un pēc tā stipruma var spriest, ka virzienu tas ne­būs mainījis. Bet, dodamies no ziemeļaustrumiem pret dienvidrietumiem, mēs tad esam nobraukuši pāri Ziemeļu un Dienvidu Karolīnas štatiem, Meksikas jūras līcim, pa­šai Meksikai tās šauruma vietā un kādai Klusā okeāna da­ļai. Man liekas, ka balons būs noskrējis vismaz seši vai septiņi tūkstoši jūdžu, un, ja vējš tikai mazliet pavērsis virzienu, tad tas mūs atdzinis vai nu Mendanjas arhipe- lāgā, vai Pomotu salās, vai arī, ja vēja ātrums bijis lielāks, nekā es iedomājos, tad pat līdz Jaunzēlandei. Ja šī pēdējā hipotēze izrādītos pareiza, atgriešanās mājās mums būtu viegli iespējama. Gan jau mēs tad sastaptu vai nu angļus, vai arī maori. Bet, ja šī te ir kāda no Mikronēzijas salām, tad par to mēs pārliecināsimies, augstā kalna galā uzkā­puši, un lūkosim iekārtoties tā, it kā nekad vairs netiktu prom no šejienes.

— Nekad! — reportieris iekliedzās. — Nekad, jūs sakāt, dārgais Saires!

— Prātīgākais ir iedomāties visu to ļaunāko, — inženie­ris atbildēja, — un paļauties tikai uz kādu nejaušu lai­mīgu gadījumu.

— Labi! — Penkrofs atsaucās. — Un cerēsim, ka šī sala neatrodas kaut kur sāņus no kuģu ceļiem. Tā nu gan būtu vislielākā nelaime!

—- Nekā noteikta mēs nevaram spriest, — inženieris teica, — pirms neesam uzkāpuši kalna galā un aplūkojuši šo zemi.

— Bet vai jūs, Sairesa kungs, rīt jau varēsiet izturēt grūto kāpienu? — Herberts vaicāja.

— Es ceru, — inženieris atbildēja. — Bet tikai ar to noteikumu, ka meistars Penkrofs un tu, mīļo zēn, atkal parādiet savas saprātīgu un veiklu mednieku spējas.

— Sairesa kungs, — jūrnieks atsaucās, — ja jūs runā­jat par medījumu un ja es zinātu, ka būs iespējams uzcept putnus, ko ceru pārnest mājās …

Nesiet vien, Penkrof! — Sairess Smits atbildēja.

Tika nospriests, ka inženieris un reportieris šo dienu paliks tepat «kamīna» apkaimē, lai izpētītu krastmalu un augšējo līdzenumu. Pa to laiku Nebs, Herberts un Pen­krofs dosies uz mežu pēc jauna malkas krājuma un lūkos sagūstīt visus spārnainos vai spalvainos kustoņus, kas ga­dīsies pa ķērienam.

Ap desmitiem no rīta viņi devās ceļā. Herberts bij paš­paļāvīgs, Nebs līksms, bet Penkrofs ņurdēja sevī:

— Ja, mājās pārnācis, es atradīšu ugunskuru pavardā, tad to katrā ziņā zibens pats būs iekūris.

Visi trīs uzkāpa kalnājā. Kad viņi bij nonākuši pie upes līkuma, jūrnieks apturēja savus biedrus un teica:

— Vai mēs iesāksim kā mednieki vai kā malkas cirtēji?

— Kā mednieki! — Herberts atsaucās. — Palūk, Tops jau ķēries pie darba!

— Kad mednieki, tad mednieki, — jūrnieks noteica. — Bet vēlāk atnāksim šurp atpakaļ sagatavot jaunu krā­jumu malkas.

Tā norunājuši, visi trīs nolauza nūjas no kādas jaunas egles zariem un devās pakaļ Topam, kurš naigi ložņāja pa garo zāli.

Šoreiz mednieki vairs negāja gar upes krastmalu, bet devās taisnāk tieši meža biezoknī. Te pa lielākajai daļai auga tie paši priežu pasugas koki. Šur un tur klajās vietās priedes auga atsevišķos puduros, bij ārkārtīgi slaidas un likās liecinām, ka šī zeme atrodas uz daudz augstāka pla­tuma grāda, nekā inženieris iedomājies. Daži klajumi bij pārklāti ar vēja lauztiem sausiem kokiem, tur atradās ne­izsmeļami kurināmā materiāla klājumi. Bet aiz klajuma mežs atsākās no jauna, un biezoknis kļuva gandrīz necaur­ejams.

Tikai ar ārkārtīgām pūlēm bij iespējams bez ceļa izkļūt cauri šai koku blīvai. Jūrnieks šad un tad nolauza kādu zaru, lai, atpakaļ nākot, varētu sazīmēt ceļu. Bet varbūt viņi aplam darīja, ka nebij turējušies gar upes krastu pa to pašu vietu, kur devās ar Herbertu pirmajā ekskursijā, jo pēc stundas gājiena neviens medījumam noderīgs kus­tonis vēl nebij patrāpījies. Ložņādams starp zemu noliek­tajiem zariem, Tops izcēla tikai putnus, kuri tomēr aiz­lidoja tik augstu, ka medniekiem nebij aizsniedzami. Neviena kuruku te nemanīja, un jūrnieks jau grasījas novērsties atkal uz to pašu purvaino meža apvidu, kur tik laimīgā kārtā bij samedījuši teterus.

— Klausieties, Penkrof, — Nebs teica zobodamies, — ja tas te ir medījums, ko jūs solījāties pārnest manam kun­gam, tad lielas uguns gan nevajadzēs, lai to uzceptu.

— Pacietieties, Neb, — jūrnieks atsaucās. — Mājā pār­nākot, medījumu mums nebūt netrūks.

— Vai tad jūs neuzticaties Smita kungam?

— Kāpēc ne?

— Bet jūs neticat, ka viņš dabūs uguni.

— Ticēšu, kad redzēšu, ka uguns deg pavardā. .

— Tā degs — mans kungs to apsolīja.

— Nu, to mēs redzēsim!

Saule vēl nebij sasniegusi pašu augstāko punktu virs apvāršņa. Ceļojums turpinājās, un Herberts laimīgā kārtā atrada kādu koku, kura augļi bij ēdami. Tā bij ciedru priede ar Amerikas un Eiropas mērenā klimata apvidos loti iecienītiem riekstiem čiekuros. Rieksti bij patlaban pilnīgi nogatavojušies, Herberts tos parādīja saviem bied­riem, un arī tie abi nobaudīja.

— Iesim, — Penkrofs vedināja. — Aļģes — maizes vietā, necepti gliemeži — gaļas vietā, bet rieksti desertam —• tās ir pietiekoši labas pusdienas cilvēkiem, kuriem pat viena paša sērkociņa nav kabatā.

— Nevajag sūroties, — Herberts piezīmēja.

— Es arī nesūrojos, mīļo zēn, — Penkrofs atbildēja. — Gribu tikai aizrādīt, ka gaļas šādās pusdienās nav vis pārāk daudz! >

— Tops ir kaut ko pamanījis! … — Nebs piepeši ieklie­dzās un metās uz priekšu pie krūmāja, kur suns bij pa­zudis riedams. Topa riešanai atsaucās kāda dīvaina rū­koņa.

Jūrnieks un Herberts sekoja Nebam. Ja tur bij kāds medījams dzīvnieks, tad patlaban nebij īstais laiks prātot, kā viņu pagatavot, bet gan — kā viņu dabūt rokā.

Tikko ieskrējuši biezoknī, mednieki ieraudzīja, ka Tops sagrābis aiz auss kādu kustoni. Tas bij no ūdenscūku pa­sugas, divarpus pēdas garš, plānu, asu, melnīgsnēji brūnu, uz vēdera, mazliet gaišāku spalvu, bet krietni dziļi zemē iespiestajām kāju pēdām pirksti likās ar plēvi kopā sa­auguši.

Herberts šajā kustonī sazīmēja prāvu eksemplāru no tās grauzēju cūku sugas, ko sauc par kabijām.

Mednieki ieraudzīja, ka Tops sagrābis aiz auss kādu kustoni.

Herbert Neb! Skatieties taču!

Kabija necīnījās sunim pretī. Viņa stulbi bolīja biezā tauku apaugā dziļi iegrimušās acis. Laikam gan cilvēku viņa redzēja pirmo reizi.

Tikko Nebs grasījās ar savu nūju nobeigt kabiju, tā pēkšņi izrāvās Topam no zobiem, tikai ausu galu tam pa­mezdama, izgrūda spēcīgu rēcienu un metās Herbertam virsū, pa pusei pagāza viņu zemē un pazuda mežā.

— Ak tu neliete! — Penkrofs iekliedzās.

Un tūliņ visi metās pakaļ pa Topa pēdām, bet tajā acu­mirklī, kad viņi bij jau klāt, kustonis pazuda kādā prāvā lāmā zem simtgadīgu priežu apēnota ūdens.

Nebs, Herberts un Penkrofs palika stāvam. Tops pie­skrēja lāmai, bet kabija bij noslēpusies dibenā un nerādī­jās vairs augšā.

— Pagaidīsim, — jauneklis teica, — viņai jāatvelk elpa un tāpēc gribot negribot jāizlien virs ūdens.

— Bet vai viņa tur nenoslīks? — Nebs apvaicājās.