ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Bet, ja inženieris un jauneklis netika pa loka ceļu ap­kārt kalnam, toties te radās iespēja doties taisnā virzienā augšup virsotnē.

Patiešām viņu priekšā pavērās dziļa plaisa kalna ma­sīvā — augšējā krātera ieplīsums, ja tā var teikt, rīkle, pa kuru, vulkānam vēl darbojoties, bij izplūdušas lavas straumes. Sacietējušās lavas un citu izvirdumu krumšļi bij izveidojuši itin kā dabiskas kāpnes ar plati iegrautiem kāpšļiem, pa kuriem viegli iespējams nokļūt kalna vir­sotnē.

Sairesam Smitam pietika viena acu uzmetiena, lai uz­tvertu šo jauno situāciju; naktij arvien vairāk satumstot, jaunekļa pavadīts, viņš bez kavēšanās devās augšup pa milzīgo plaisu.

Ap tūkstoš pēdu vēl bij ko kāpt. Bet vai pa krātera iek­šējām nogāzēm būs iespējams tikt augšup? Par to vēl bij jāpārliecinās. ^Inženieris bez liekiem kavēkļiem turpināja ceļu. Par laimi, pa vulkāna iekšējām piegāzēm varēja iet kā pa ļoti garām un līkumotām, tomēr pietiekoši platām kāpnēm.

Nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka vulkāns pats pilnīgi izdzisis. Ne mazākā dūmu strūkla neizplūda pa tā sānu spraugām. Nekur dziļajos iedobumos nepaspīda uguns. Pat visklusākā dunoņa vai burbuļošana nebij dzirdama no melnajām akām, kuras varbūt iesniecās līdz pašam zemes­lodes centram. Pat gaiss krātera iekšienē bij bez jebkāda sēra tvaiku piemaisījuma. Šis vulkāns pat nesnauda vairs, tas bij pilnīgi izdzisis.

Sairesa Smita pasākums acīm redzami izdevās. Pa iekšē­jām sienām kāpdami, viņš un Herberts novēroja, ka krā­teris pār viņu galvām plešas arvien platāks. Tāpat augšā pletās kalna virsotnes šķautņu ietvertais debess plankums. Ar katru Sairesa Smita un Herberta soli arvien jaunas un atkal jaunas zvaigznes iznira viņu redzes lokā. Atmirdza dienvidu puslodes krāšņie zvaigznāji. Pašā zenītā balti spīdēja Skorpions, tufpat netālu Kentaurs, šķietami zemes­lodei vistuvākā zvaigzne. Tad, krāterim pamazām plešo­ties, parādījās Zivs zvaigznājs, Dienvidu Trijstūris un, bei­dzot, gandrīz pretim zemeslodes dienvidpolam, — Dien^ vidu Krusts, kurš še redzams otrās puslodes Polārzvaig­znes vietā.

Pulkstenis bij jau tepat astoņi, kad Sairess Smits un Herberts spēra kāju uz krātera apmalas pašā virsotnē.

Sabiezējusī tumsa ļāva pārskatīt apkārtni tikai divas jūdzes plašumā. Vai visapkārt šai svešajai zemei ir jūra, vai varbūt kaut kur rietumos tā pieslējās kādam Klusā okeāna kontinentam? Acumirklī tas nebij nosakāms. Pret rietumiem apvārsnī nogulusi mākoņu blīva vēl sabiezi­nāja tumsu, acs nejaudāja izšķirt, vai debess mala ar ūdeni saplūda tur vienā nedalāmā apmeta lokā.

Bet tad vienā vietā apvārsnī pēkšņi atspīda blāva gaisma, tā pletās pamazām samērā ar to, kā mākoņi cēlās augšup zenītā.

Tas bij- rietošā mēness sirpis debess apmalā. Bet tā gais­mas pietika, lai skaidri saskatītu mākoņu atbrīvoto hori­zontālo loka līniju, un inženieris īsu mirkli redzēja tā trīsošo atspulgu jūras rāmajā līmenī.

Sairess Smits bij satvēris zēna roku.

— Sala! — viņš teica dobjā balsī, mēnesim izdziestot ūdens klajā.

Pusstundu vēlāk Sairess Smits ar Herbertu atgriezās atpakaļ nometnē. Inženieris tikai pateica saviem biedriem, ka zemē, kur liktenis viņus izmetis, ir sala un ka rīt nāk­sies to tuvāk izpētīt. Pēc tam katrs, kā nu labāk varēdams, ierīkojās uz guļu, un brīdi vēlāk «salinieki» šajā bazalta alā divi tūkstoši pieci simti pēdu augstumā cieši aizmiga.

Otrā rītā, trīsdesmitajā martā, pēc vieglām ceptā tra- gopana brokastīm inženieris grasījās atkal kāpt kalna vir­sotnē, lai no turienes rūpīgāk aplūkotu salu, kurā viņi varbūt ieslodzīti uz visu mūžu — ja tā atradas tālu no ap­dzīvota kontinenta vai arī ārpus Klusā okeāna arhipelāgu kuģu ceļiem. Šoreiz visi biedri viņu pavadīja jaunajā ekskursijā. Ari tie gribēja apskatīt salu, kurā jāsagādā viss dzīvei un dzīvībai nepieciešamais.

Bij tā ap pulksten septiņiem, kad Sairess Smits, Her­berts, Penkrofs, Ģedeons Spilets un Nebs atstāja nakts no­metni. Neviens no viņiem nelikās sevišķi uztraukts par stāvokli, kādā atradās. Viņi paļāvās paši uz sevi, tikai jāievēro, ka Sairesa Smita pašpaļāvībai bij citi un viņa biedriem citi pamati. Inženieris bij pārliecināts, ka viņam izdosies šajā tuksnesīgajā zemē sagādāt visu, kas nepie­ciešams paša un viņa biedru dzīvībai, tie atkal nebēdāja neko, tāpēc ka Sairess Smits bij pie viņiem. Pēc tam kad uguns atkal bij iekurināta, it sevišķi Penkrofs neraizējās ne par ko — arī uz kailas klints izmests, viņš neizmistu, ja tikai inženieris turpat klāt.

— Kas tur liels! — viņš iesaucās. — No Ričmondas mēs aizceļojām bez kaut kādas atļaujas. Kāds velns mums var liegt kādā dienā aizlaisties no šīs vietas, kur acīm redzami nav neviena, kas mūs varētu aizkavēt?

Sairess Smits gāja pa to pašu ceļu kā vakar vakarā. Ap­kārt gar līdzenuma malu, līdz pat lielajai plaisai kalna sānos. Laiks turējās lielisks. Saule pamazām kāpa augšup debess velvē un ar saviem stariem applūdināja visu kalna austrumu piegāzi.

Viņi nonāca pie krātera. Tas tiešām bij gluži tāds, kādu inženieris arī tumsā to novēroja. Plata piltuve, kas, pa­mazām izplezdamās, pacēlās tūkstoš pēdu pār pirmās vir­sotnes līdzenumu. No plaisas lejas gala pa kalna sāniem līkumoja platas un biezas lavas straumes un stiepās līdz salas ziemeļpusei; šo salas daļu izvagoja ielejas.

Krātera sienu stāvums iekšpusē nepārsniedza trīsdesmit piecus vai četrdesmit grādus, tur negadījās nepārkāpjamu šķēršļu, ne sevišķi nopietnu kavēkļu ceļā. Pamanāmas bij ļoti vecas atdzisušas lavas strūklas, laikam izvirdušas pa pašu krātera virsgalu, līdz platā sānu plaisa tām pavērusi jaunu ceļu.

Acij nebij iespējams aptvert, cik īsti dziļi ir tie cau­rumi, kas kalna krāteri savienoja ar zemes iekšienes slā­ņiem, jo dibenu tur aizsedza melna tumsa. Tomēr neap­šaubāmi bij redzams, ka vulkāns pilnīgi izdzisis.

Pirms pulksten astoņiem Sairess Smits ar saviem bied­riem uzkāpa kādas konusveidīgas klints galā krātera ziemeļmalā.

— Jūra! Visapkārt jūra! — viņi iesaucās, nespēdami atturēt šo kliedzienu, ar kuru paši sevi apzīmēja par sa­liniekiem.

Patiešām jūra, bezgalīgs jūras klajums bij viņiem vis­apkārt. Varbūt, otrreiz virsotnē kāpdams, Sairess Smits vēl bij cerējis ieraudzīt kādu vakar tumsā nesaskatītu cietzemes krastu vai tuvēju salu. Bet līdz pat apvāršņa malai piecdesmit jūdžu tālumā itin nekas nebij redzams. Ne zīmes no citas cietzemes! Nevienas buras! Viss jūras klajums bij pilnīgi tukšs, šī sala likās atrodamies bezgalīga plašuma vidū.

Inženieris un viņa biedri, ne vārda nerunādami, pārlū­koja okeānu visapkārt. Neviena svītra tur nepaslīda garām viņu acīm. Pat Penkrofs neredzēja nekā, lai gan viņš ar savu brīnišķo redzes spēju, ar savām acīm, ko daba kā divus teleskopus bij novietojusi zem viņa biezajām uz­acīm, pamanītu visšaurāko zemes svītriņu aiz miglas aiz- segas!