ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Nē, — Herberts paskaidroja, — kabija! ir pleznas, un viņa turpat vai skaitāma pie amfībijām. Bet uzmanīsim!

Tops bij laidies peldus. Penkrofs un viņa divi biedri ieņēnia katrs savu vietu lāmas malā, lai kabijai nekur nebūtu iespējams izbēgt, kad Tops izdzīs to no ūdens. • Herberts nebij maldījies. Pēc kāda brīža kustonis tiešām parādījās virs ūdens. Ar vienu lēcienu Tops bij tam klāt un neļāva no jauna nonirt dibenā. Acumirkli vēlāk Nebs ar nūjas sitienu nogalināja malā izvilkto kabiju.

— Urā! — Penkrofs iekliedzās sajūsmā. — Tagad tikai vēl mazliet kvēlošu ogļu, un šis grauzējs tiks apgrauzts līdz pat kauliem!

Penkrofs uzmeta kabiju plecā un, pēc saules novērojis, ka pulkstenis var būt ap diviem pēc pusdienas, rīkoja - biedrus atceļā uz mājām,

Tops ar savu instinktu bij medniekiem ļoti noderīgs, pa­teicoties tam, viņi viegli atrada pirmāk ieto ceļu. Pēc pus­stundas viņi jau bij pie upes līkuma.

Tāpat kā pirmo reizi, Penkrofs uz ātru roku sataisīja malkas plostu, lai gan aiz uguns trūkuma tas viņam likās gluži nevajadzīgs, un tā viņi visi atgriezās uz «kamīnu».

Bet soļu piecdesmit no tā jūrnieks piepeši apstājās, at­kal izkliedza savu dārdošo «urā!» un ar roku rādīja uz klints sienas stūri.

— Herbert! Neb! Skatieties taču! — viņš sauca.

Par klintīm augšup vērpās dūmu mutulis.

Brīdi vēlāk trīs mednieki jau stāvēja pie liesmojoša ugunskura. Sairēss Smits un reportieris arī bij tur. Tu­rēdami kabiju, Penkrofs un Ģedeons Spilets skatījās viens otrā.

— Nu, vai redzi, draugs? — reportieris iesaucās. — Tā ir uguns, īsta uguns, kur tavs medījums izceps, ka labāku mielastu nevarēsim vēlēties!

— Bet kas viņu aizkurinājis? — Penkrofs vaicāja.

— Saule!

Ģedeons Spilets teica taisnību. Saule patiešām bij aiz­kurinājusi uguni, kas Penkrofu tā sajūsmināja. Jūrnieks neticēja savām acīm un bij tā apstulbis, ka nemaz neiedo­mājās izvaicāt inženieri.

— Tātad jums bij aizdedzināmais stikls? — Herberts vaicāja inženierim.

— Nē, mīļais bērns, — inženieris atbildēja. — Bet es to pagatavoju.

Un viņš parādīja daiktu, kurš bij noderējis aizdedzi­nāmā stikla vietā. Tur vienkārši bij divi stikli, izņemti no reportiera un viņa paša kabatas pulksteņa. Piepildījis to izdobumu ar ūdeni un malas salipinājis ar māliem, viņš tā bij darinājis īstu aizdedzināmo, kas koncentrēja saules starus uz sausu sūnu sauju un beidzot aizdedzināja to.

Jūrnieks aplūkoja daiktu, tad, ne vārda neteicis, pavē­rās inženierī. Tomēr viņa skatiens izteica daudz. Ja arī Sairess Smits viņa acīs nebij vēl dievs, tad katrā ziņā kaut kas vairāk nekā cilvēks. Pēdīgi mute viņam atdarījās, un viņš iesaucās:

— Atzīmējiet to savā burtnīcā, Spileta kungs! Atzīmē­jiet to!

— Ir jau atzīmēts, — reportieris atteica.

Nebam piepalīdzot, jūrnieks pagatavoja iesmu, un drīz vien kabija, vispirms uzšķērsta un iztīrīta, kā īsts ar pienu nozīdīts sivēns cepās virs spožas un sprēgājošas uguns.

«Kamīns» atkal bij ticis mājīgāks_— ne tikai tāpēc, ka ugunskurs sasildīja alas, bet arī tāpēc, ka caurumi no jauna bij aiztaisīti ar smilkti un akmens klučiem.

Bij redzams, ka inženieris ar savu biedru visu dienu dūšīgi stradajuši.Sairess Smits jau gandrīz pilnīgi bij at­žirdzis un mēģinājis pat uzkāpt līdz augšējam plato. Pa-, radis pēc acumēra noteikt attālumu, viņš no šīs augstienes ilgi vēroja kalna smaili, ko rīt gribēja sasniegt. Sešas jūdzes attālais kalns viņam likās trīs tūkstoši pieci simti pēdu paceļamies virs jūras līmeņa. Tāpēc vērotājs no kalna virsotnes varētu pārskatīt apkārtni, mazākais, piec­desmit jūdžu tālu. Pilnīgi iespējams, ka Sairess Smits tur viegli atrisinās jautājumu: «Kontinents vai sala?» — no kura viņam ne bez pamata likās izrisināmies visi pārējie.

Viņi paēda krietnas vakariņas. Kabijas gaļu visi atzina ļoti garšīgu. Sargasi un ciedru rieksti papildināja ēdienu, kuru iebaudīdams inženieris runāja maz. Viņš bij nogri­mis pārdomās par rītdienas plāniem.

Pāra reižu arī Penkrofs ieminējās par to, kas, pēc viņa domām, būtu darāms, bet inženieris ar savu metodisko domāšanas veidu tikai pakratīja galvu.

— Rīt, — viņš teica, — mēs zināsim, kur atrodamies, un tad rīkosimies saskaņā ar to.

Pēc pabeigtām vakariņām ugunskurā vēl piemeta jau­nas pagales, un tad «kamīna» iemītnieki ar uzticamo Topu vidū aizmiga cietā miegā. Neviens starpgadījums tonakt netraucēja viņu mieru, bet otrā rītā, divdesmit devītajā martā, viņi pamodās žirgti un jautri, gatavi doties tajā izziņas ceļojumā, kurā jāizšķiras viņu liktenim.

Viss jau bij sagatavots ceļam. Kabijas cepeša palieku Sairesam Smitam un viņa biedriem pietika divdesmit četru stundu pārtikai. Turklāt viņi cerēja arī ceļā papildināt savu krājumu. Tā kā stikli atkal bij ievietoti inženiera un reportiera pulksteņos, Penkrofs sadedzināja vēl daļu mut­autiņa, kam bij noderēt posa vietā. Krams katrā ziņā būs atrodams kaut kur šajā vulkāniskās dabas zemē.

Pulkstenis bij pusastoņi rītā, kad, nūjām apbruņojušies, ceļotāji atstāja «kamīnu». Pēc Penkrofa aizrādījuma, tas prātīgākais būtu iet pa jau zināmo ceļu mežā, bet varbūt mājup nākt pa kādu citu. Tas arī bij taisnākais ceļš uz kalnu. Klints sienas dienvidu stūrim apkārt tikuši, viņi gāja augšup pa upes kreiso krastu līdz tai vietai, kur upe novērsās pret dienvidrietumiem. Zem koku lapotņa iemītā taka bij viegli atrodama, un jau ap pulksten deviņiem Sai­ress Smits ar saviem biedriem aizsniedza meža rietumu malu.

Pa daļai līdzenā, sākumā^ purvainā, beigās sausā un smilkšainā zeme nu sāka no krastmalas sliekties augšup. Krūmājos šur un tur paņirbēja kaut kādi ātrskrējēji kus­toņi. Tops tūliņ metās tos gūstīt, bet viņa kungs sauca viņu atpakaļ, jo medībām patlaban vēl nebij īstais laiks/Vēlāk redzēs. Inženieris nebūt nebij tas cilvēks, kas viegli ļautos novirzīties no spraustā uzdevuma. Itin nemaz nemāldītos tas, kas apgalvotu, ka viņš patlaban nevēro apvidu ar tā savādībām un dabas bagātībām. Viņš vēroja vienīgi tikai kalnu, kuram tuvojās taisnā virzienā un kura virsotnē gribēja nokļūt.

Ap desmitiem gājēji apstājās atpūsties. Viņpus mežam viss apgabals bij klaji pārskatāms. Kalnam bij redzamas divas konusveidīgas virsotnes. Pirmā, nošķelta apmēram divi tūkstoši pieci simti pēdu augstumā, balstījās uz dī­vaini veidota pamata, kurš likās kā milzīgi zemē iecirsta putna nagi. Nagu spraugās sliecās šauras, kokiem apau­gušas ielejas; koku pēdējie puduri aizsniecās līdz pat pirmā konusa virsotnei. Tomēr kalna ziemeļaustrumu pusē augu likās mazāk, un tur bij redzamas diezgan dziļas svīt­ras, kā likās, atdzisušas lavas straumes.

Uz pirmās virsotnes balstījās otra, ieapaļa un mazliet šķībi nosvērusies, itin kā platu, apaļu cepuri uzlikusi galvā. Tā likās pilnīgi kaila, vietvietām uz tās slējās sar- kanējas klinšu masas.

Ceļinieki nu gribēja sasniegt otro konusa virsotni. Tās atzarojuma spraugas likās pats labākais ceļš uz turieni.

— Mēs atrodamies uz vulkāniskas zemes, — Sairess Smits teica. Biedru pavadīts, viņš lēnām devās pa līkumotu eju pāri atzarojuma pauguram taisni uz pirmo līdzenumu.