ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

No jūras viņu skatieni pavērsās pret salu, kura no šejie­nes bij pilnīgi pārskatāma. Ģedeons Spilets ievaicājās pirmais:

— Cik liela var būt šī sala?

Bezgalīgā okeāna plašumā tā patiešām neizskatījās visai liela.

Sairess Smits brīdi domāja, ar acīm mērodams tās ap­metu un aprēķinādams augstumu, kur pašlaik atradās. Tad viņš teica:

— Mīļie draugi, domāju, es daudz nemaldīšos, ja teikšu, ka krasta apmets būs ap simts jūdžu garumā.

—- Tātad tās virsma?

— Tas grūti aprēķināms, — inženieris atbildēja, — tā­pēc ka salas apveids ārkārtīgi līkumots.

Ja inženieris nekļūdījās savā aprēķinā, tad šī sala bij Vidusjūras Maltas vai Santosas salu apmērā. Tās apveids bij ļoti nenoteikts, bet tai pašā laikā ne visai bagāts ar iekarēm, pussalām, līčiem, klintsragiem un iedobumiem. Salas dīvainā forma patiešām valdzināja skatienu, un, kad Ģedeons Spilets, inženiera pamudināts, bij uzzīmējis tās kontūras, sala šķita līdzīga kādam šausmīgam Klusā oke­āna virspusē aizmigušam fantastiskam dzīvniekam.

Tādi bij šīs salas apveidi, kuras karti reportieris uz­zīmēja diezgan precīzi.

Austrumu krasts, kurā bij izmesti nelaimīgie gaisa ku-i ģotāji, ar platu pusloka līci iesniecās zeme un dienvid­austrumu pusē nobeidzās ar smailu iekāri, ko Penkrofs pirmajā gājienā nebij pamanījis. Ziemeļaustrumu pusē līci noslēdza divas citas iekāres ar šauru ūdens strēļu starp tām — kā šausmīgas haizivs pusatvērti žokļi.

No ziemeļaustrumiem pret ziemeļrietumiem krasts iz­liecās kā plēsīga zvēra ieapaļš pieplacināts galvaskauss, tālāk izveidodams it kā kupri pret to vietu, kur pacēlās izdzisušais vulkāns.

No šīs vietas krasta līnija slaidā puslokā stiepās pret ziemeļiem un dienvidiem, ar divām trešdaļām sava ga­ruma izveidodama šauru līci, kas beidzās ar garu, milzīga krokodila astei līdzīgu zemes strēmeli.

Šī iekāre patiesībā bij īsta pussala, kura, rēķinot no iepriekš minētās salas dienvidaustrumu iekāres, vairāk nekā trīsdesmit jūdžu garumā iestiepās jūrā; pussalas krasti noapaļojās, izveidodami plašu reidu, norobežotu ar ērmīgi robotas zemes krastu.

Visšaurākajā vietā, proti, starp «kamīnu» un līcīti, ko varēja redzēt rietumu pusē, salas platums nepārsniedza desmit jūdzes; taču tās garums, rēķinot no ziemeļaustrumu «žokļiem» līdz astes dienvidrietumu galam, bij vismaz trīs­desmit jūdzes.

Par salas iekšieni runājot, galvenā kārtā jāpiemin sekošais: dienvidu puse no kalna līdz pat jūrmalai bij klāta ar biezu mežu, bet ziemeļu puse visgarām tuksnešaina un smilkšaina. Starp vulkānu un austrumu krastu Sairess Smits un viņa biedri pārsteigti ieraudzīja ezeru zaļu koku ietvarā. Ja lūkojās no šīs augstienes, ezers likās vienā augstumā ar jūras līmeni, bet, labāk novērojis, inženieris paskaidroja biedriem, ka tas atrodoties ap trīs simti pēdu augstāk, jo tā baseins — plato bij tiešs augstā krasta tur­pinājums.

— Tātad tas būs saldūdens ezers? — Penkrofs apvai­cājās.

— Bez šaubām, — inženieris atbildēja, — jo tajā uz­krājas no kalna plūstošais ūdens.

— Es redzu mazu upīti, — Herberts teica, norādīdams uz kādu šauru strautu, kura izteka likās atrodamies izdzi­sušā vulkāna rietumu piegāzē.

— Tiešām tā, — Sairess Smits atbildēja, — un, ja šī upīte novada ūdeni ezerā, tad jābūt arī kādai notekai, pa kuru liekie uzplūdi aiztek uz jūru. To mēs aplūkosim atceļā.

Es redzu mazu upīti, — Herberts teica.

ŠI mazā, diezgan līkumotā upīte un jau agrāk atrastā upe bij visa salas ūdens bagātība — mazākais, tāda tā no šejienes likās pētnieka acīm. Bet iespējams, ka pa šiem bezgalīgajiem mežiem, kas pārklāja divas trešdaļas salas, vēl ari citas upes tecēja uz jūru. Jau tāpēc vien tā jādomā, ka viss apvidus likās auglīgs un bagāts ar dažādīgu krāšņu mēreno joslu augu šķirnēm. Turpretī salas ziemeļpusē ne­manīja ne mazākās tekošu ūdeņu pazīmes; varbūt stāvoši ūdeņi atradās ziemeļaustrumu pusē, bet tas tad arī bij viss. Vispār tur bij saskatāmi tikai neauglīgi kaili smil- ktāji un kāpas — spilgtā pretmetā salas lielākās daļas kuplai audzelībai.

Vulkāns neatradās salas centrā, bet gan tās ziemeļrie­tumu daļā, it kā uz robežas starp auglīgo un neauglīgo joslu. Pret dienvidiem, dienvidrietumiem un dienvidaus­trumiem kalna piegāzes viscaur bij zaļas lapotnes pārklā­tas. Turpretī pret ziemeļiem retie koki drīz izbeidzās pavi­sam un sākās tuksnesīgs smilkšu klajums. Vulkānam dar­bojoties, tajā pusē arī bij radusies plaisa, pa kuru lava noplūdusi līdz pat iekāres žokļu aptvertajam jūras līcim ziemeļaustrumos un sastingusi tur līdzīgi platai šosejai.

Sairess Smits ar saviem biedriem veselu stundu nostā­vēja kalna galā. Sala viņu priekšā pletās kā izkrāsota rel­jefa karte — ar zaļajiem mežiem, dzelteno smilkti un zila­jiem ūdeņiem. Viņi to pārskatīja no vienas malas līdz otrai; vienīgi zaļo augu pārklātā zeme, krēslainās ielejas un šaurās plaisas vulkāna pakājē nebij aizsniedzamas viņu skatieniem. . (

Atlika izšķirt vēl tikai vienu avāriju cietušo nākotnei ārkārtīgi svarīgu jautājumu.

Vai sala ir apdzīvota?

Reportieris pirmais uzdeva šo jautājumu, bet, sīki un no vienas vietas pārlūkojis salu, pats bij gatavs atbildēt noliedzoši.

Nekur nebij manāms cilvēka rokas pieskāriens. Nevie­nas nometnes, neviena atsevišķa namiņa, nevienas zvej­nieku būdas malā. Ne sīkākā dūmu strūkla gaisā nelieci­nāja, ka tur mājo cilvēki. Taisnība gan, salas astes gals no vērotājiem bij apmēram trīsdesmit jūdzes tālu pret dienvidrietumiem, un tādā attālumā pat Penkrofa acij grūti nāktos saskatīt kādu cilvēka mājokli. Tāpat nebij iespējams pacelt zaļo apsegu no salas trim ceturtdaļām un palūkoties, vai zem tā slēpjas cilvēku mītnes vai ne. Bet

parasti Klusā okeāna salu iemītnieki galvenā kārtā apdzīvo krastmalas, taču šī krastmala visapkārt likās pilnīgi tukša.

Kamēr būs veikti sīkāki pētījumi, bij jāpieņem, ka sala nav apdzīvota.

Bet varbūt to šad un tad apmeklēja kaimiņu salu iedzim­tie? Uz šo jautājumu atbildēt bij grūti. Piecdesmit jūdžu plašā apkārtnē neviena cita zeme nebij saskatāma. Bet tik­pat malajiešu laivas, kā polinēziešu pirogas viegli iespēja nobraukt piecdesmit jūdžu garu ceļu. Viss bij atkarīgs no tā, vai sala ir pilnīgi vientuļa Klusā okeāna vidū vai arī pieder kādam arhipelāgam. Vai bez nepieciešamiem in­strumentiem Sairesam Smitam vēlāk izdosies aprēķināt, uz kāda garuma un platuma grāda tā atrodas? Tas bij grūti domājams. Tomēr šādā neziņā likās nepieciešams nodro­šināties pret iespējamo kaimiņu desantu šajā salā.

Salas izpētīšana bij pabeigta, tās apveids uzmests, virs­puse apskatīta, lielums aprēķināts, atzīmēti ūdeņi un kalni. Mežu un klajumu vietas arī galvenos vilcienos tika iezīmētas reportiera kartē. Tagad vēl atlika tikai nokāpt lejā un pārbaudīt šīs zemes minerālu, augu un dzīvnieku bagātības.

Bet pirms tam Sairess Smits teica saviem biedriem mie­rīgā un nopietnā balsī:

— Redziet, draugi, kādā šaurā zemes gabaliņā visvare­najam paticis mūs izmest. Te mums varbūt nāksies ilgi no­dzīvot. Varbūt pienāks negaidīta palīdzība, ja kāds kuģis, nejauši garām braukdams… Es saku nejauši, jo sala visai neievērojama; pat noderīga līča te nav, kur kuģiem pie­stāt, un jābaidās, vai tā tikai neatrodas sāņus no parasta­jiem jūras braucamiem ceļiem, proti, pārāk tālu uz dien­vidiem no tiem kuģiem, kas apbraukā Klusā okeāna arhi- pelāgus, un pārāk tālu uz ziemeļiem no tiem, kuri dodas uz Austrāliju apkārt Horna ragam. Es negribu jums nekā slēpt…