ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Koki, kas simts pēdu biezās svītrās apēnoja strauta krastus, pa lielākajai daļai piederēja pie tām sugām, kādas bagātīgi sastopamas Austrālijas un Tasmānijas mērenajās daļās, bet nevis tām, kas auga jau izpētītajā salas daļā, dažu jūdžu atstatumā no Tālā skata līdzenuma. Šajā gada­laikā un aprīļa mēnesī, kas sakrīt ar oktobri otrajā zemes puslodē, kokiem vēl bij pilnīgi zaļas lapas. Pa lielākajai daļai te auga kazuarīni un eikalipti, starp kuriem daži nā­kamo vasaru dos saldu mannu, līdzīgu tai, kāda aug aus­trumos. Klajuma vidū auga Austrālijas ciedru puduri, aiz­auguši ar zaļu zāli, ko Jaunholandē sauc par «tisaku»; bet Klusā okeāna salu arhipelāgos tik parastās kokosa palmas šajā salā nekur nemanīja, jo sala, šķiet, atradās uz pārāk zema platuma grāda.

— Cik slikti! — Herberts teica. — Tik noderīgs koks un ar tādiem skaistiem augļiem!

Kas attiecas uz putniem, tad tie eikaliptu un kazuarīnu paretajā lapotnē ņudzēt ņudzēja. Melni, balti un pelēki kakadu, daždažādas krāsas papagaiļi, zaļie «karaļi» ar sarkanām sekstēm un zilie lori ņirbēja, kā caur prizmu aplū­koti, un apdullinoši ķērca.

Bet visu topiepeši pārskanēja dīvains juceklīgu balsu koncerts kādā biezoknī. Kolonisti saklausīja gan putnu dziedāšanu, gan četrkāju dzīvnieku rēcienus, tādu dīvainu klakšķināšanu, ko gandrīz varēja pieņemt par iedzimto valodu. Aizmirsuši visnepieciešamāko uzmanību, Nebs ar Herbertu bij aizsteigušies pie šā krūmāja. Par laimi, tur nebij ne apšaubāmu kustoņu, ne bīstamu mežoņu, bet vienkārši tikai bars to dziedātāju un medītāju putnu, ku­rus parasti mēdz saukt par kalnu fazāniem. Daži nūjas sitieni pārtrauca šo mēditāju koncertu un sagādāja lielisku cepeti vakariņām.

Herberts ievēroja arī krāšņus baložus bronzas krāsas spārniem, citus kupliem cekuliem, citus zaļu spalvu i< l< ip.i, gluži ka viņu radinieki Portmakarijā, bet rokā da­bū! tos nobij iespējams, gluži tāpat kā kraukļus un ža­gatas, kuri pūļiem cēlās gaisā. Viens šautenes šāviens ar sīkām skrotīm iznīcinātu bariem šo putnu, bet mednieki patlaban šauteņu vietā varēja lietot tikai akmens svieža­mās lingas un durkļu vietā nūjas, taču šie primitīvie ieroči izrādījās visai nepiemēroti.

To nelietderība sevišķi skaidri tika redzama, kad pa­gadījās savādu četrkāju dzīvnieku bars, īsti zīdītāji-lido- tāji, kuri trīsdesmit pēdu slaidiem lēcieniem aizlaidās krū­miem pāri, tā ka izskatījās gluži pēc vāverēm, kas lido no viena koka uz otru.

— Tie ir ķenguri! — Herberts iesaucās.

— Un viņus var ēst? — Penkrofs apvaicājās.

— It sevišķi sautētā veidā tas ir labākais ēdiens, — reportieris paskaidroja.

Ģedeons Spilets vēl nebij pabeidzis šo kārdinošo tei­kumu, kad jūrnieks, Nebs un Herberts jau metās ķengu­riem pa pēdām pakaļ. Sairess Smits velti sauca viņus atpakaļ. Velti viņi mēģināja panākt šos lunkanos kusto­ņus, kuri aizlidoja kā gumijas bumbas. Jau pēc piecām minūtēm mednieki bij galīgi aizkusuši, bet ķenguru bars pazudis biezoknī. Arī Topam šoreiz nebij nekāda panā­kuma.

— Sairesa kungs, — Penkrofs teica, kad inženieris un Spilets bij pienākuši klāt. — Sairesa kungs, jūs redzat, ka mums nepieciešams pagatavot šautenes. Vai tas ir iespējams?

— Varbūt, — inženieris atbildēja, — bet mēs vispirms lūkosim pagatavot lokus un bultas. Es nešaubos, ka jūs pratīsiet ar tiem rīkoties tikpat veikli kā austrāliešu med­nieki.

— Loki un bultas! — Penkrofs atsaucās nicinoši. — Tie var noderēt puikām!

— Neesiet tik lepns, draugs Penkrof, — reportieris at­bildēja. — Ar loku un bultām pasaule gadu simteņiem ilgi ir mērcēta asinīs. Pulveris ir tikai vakardienas izgud­rojums, bet karš diemžēl ir tikpat vecs kā cilvēku dzi­mums.

— Jums taisnība, Spileta kungs, — jūrnieks atbildēja.

— Es allaž pārsteidzos un tāpēc atvainojos.

Bet Herberts savā dabas zinātņu sajūsmā atkal novir­zīja valodu uz ķenguriem.

— Mums te ir pagadījusies visgrūtāk sagūstāmā ķen­guru pasuga. Tie ir tā saucamie milzeņu ķenguri ar garu, pelēku spalvu, bet, ja nemaldos, ir arī vēl melni un sar­kani ķenguri, klinšu ķenguri un žurku ķenguri, kurus vis­vieglāk dabūt rokā. Pavisam esot ap divpadsmit ķenguru pasugas…

— Es tev teikšu, Herbert, — pamācoši iebilda jūrnieks,

— es zinu tikai vienu ķenguru sugu — «iesma ķengurus», un taisni tās sugas mums šovakar trūkst.

Pārējie nevarēja valdīt smieklus, dzirdot Penkrofa jauno klasifikāciju. Brašais jūrnieks nespēja apslēpt savu nožēlu par to, ka vakariņām nebij dziedātāja fazāna cepeša; bet galu galā laime uzsmaidīja viņam vēlreiz.

Tops, nojauzdams, ka patlaban arī viņa paša intereses svarā, skraidīja krustām šķērsām, ar divkāršu instinktu izošņādams malu malas. Ja viņam būtu patrāpījies kāds medījums, diezin vai medniekiem no tā kas paliktu pāri, likās, ka viņš patlaban rīkojas pats uz savu galvu. Bet Nebs viņu stingri uzmanīja, un tas bij prātīgi darīts.

Ap pulksten trijiem Tops piepeši pazuda kādā krūmājā, un drīz vien dobja rēkšana no turienes liecināja, ka viņš cīnās ar kādu kustoni.

Nebs steidzās turp un patiešām ieraudzīja, ka Tops pat­laban saplosa kādu četrkāji dzīvnieku un ka desmit se­kundes vēlāk Topa vēderā tas vairs nebūtu pazīstams. Bet, par laimi, suns bij uzbrucis veselam pūlim, un zemē no­kosti gulēja vēl divi tādi paši grauzēji, jo Topa laupījums piederēja pie grauzēju kustoņu sugas.

Ar uzvarētāja lepnumu Nebs parādījās atkal, katrā rokā nesdams pa dzīvniekam zaķa lielumā. Spalva tiem bij dzeltenēja, ar zaļganiem plankumiem, bet astes vietā vāji attīstījies stumbenis.

Savienoto Valstu pilsoņi tūliņ pazina šos dzīvniekus. Tie bij tā saucamie «maras» — agutu sugas, mazliet lie­lāki nekā viņu radinieki tropiskajos apvidos, īsti Amerikas truši garām ausīm un pieciem dzeraukstu zobiem katrā žokļa pusē, ar ko tie galvenā kārtā atšķiras no agutiem.

— Urā! — Penkrofs iekliedzās. — Cepetis klāt! Nu mēs varam tūliņ iet mājās!

Pēc šī apstājas brīža gājiens atsākās no jauna. Sarka­nais strauts tecēja joprojām, dzidri mirgodams kazuarīnu, banksiju un milzīgu gumijkoku aizēnā. Brīnišķi lilijveidīgi augi sniecās divdesmit pēdu augstumā. Arī dažādi citi jaunajam dabas zinātniekam pilnīgi sveši koki un krūmāji zaļiem viļņiem liecās pāri strautam, kura čalošanu varēja sadzirdēt.

Strauta gultne manāmi pletās plašumā, un Sairess Smits bij pārliecināts, ka ieteka drīz būs aizsniegta. Patiešām, izspraukušies cauri skaistu koku masīvam biezoknim, gā­jēji to pēkšņi ieraudzīja savā priekšā.

Viņi bij iznākuši Granta ezera rietumu krastā. Apkārtne, nudien, bij aplūkošanas vērta.

Aptuveni septiņu jūdžu apkārtmērā, apjomā divi simti piecdesmit akru [4] lielais ūdens klajš visapkārt bij dažne­dažādu zaļu koku ieskauts. Pret austrumiem cauri gleznai­najam zaļajam aizkaram mirgoja jūras līmeņa apvārsnis. Pret ziemeļiem ezera krastam bij slaids iedobums zemes iekšienē, gluži pretēji asā leņķī izliektajam dienvidu kras­tam. Neskaitāmi ūdens putni laidelējās pa šā mazā Ontā- rio krastiem. Tūkstoš salu vietā, kā šā paša nosaukuma lielajā Amerikas ezerā, te tikai viena pati klints pacēlās no ūdens dažus simts soļus attālu no dienvidu krasta. Li­kās, šo klinti sevišķi iecienījuši zivju dzeņi; nopietni, nekustēdamies tie pāriem tupēja uz akmens šķeltnēm, vē­rodami garām peldošas zivis, tad piepeši, skarbi iebrēk­damies, nonira ūdenī un pēc acumirkļa atkal parādījās ar laupījumu knābī. Bez tam pa krastiem un saliņu klaiņoja meža pīles, pelikāni, ūdensvistas, sarkanknābji, filedoni ar sarenei līdzīgām mēlēm un, beidzot, daži eksemplāri krāšņo lirastu, kuru astes graciozi izpletās gluži kā liras.