ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Linkolna salas kolonisti vēlreiz aplaida skatienu vis­apkārt, apstaigāja krātera šauro apmalu un pēc pusstundas jau nokāpa lejā pie savas nakts nometnes pirmajā līdze­numā.

Penkrofs domāja, ka patlaban esot brokastlaiks, un sa­kūra ar to radās jautājums par Sairesa Smita un reportiera pulksteņu noregulēšanu.

Mēs zinām, ka Ģedeona Spileta pulkstenis nebij samircis ūdenī, jo viņu pašu izmeta tik tālu kāpās, kur viļņi ne­sniedzās. Tas bij ārkārtīgi vērtīgs instruments, īsts kaba­tas hronometrs, ko Ģedeons Spilets nekad neaizmirsa va­karos rūpīgi uzvilkt.

Turpretī inženiera pulkstenis bij apstājies tajā acumir­klī, kad tā īpašnieks bij izmests krastā.

Sairess Smits to tomēr uzvilka un, pēc saules novērojis, ka patlaban ir apmēram pusdeviņi, noregulēja pulksteni uz šo stundu.

Ģedeons Spilets ar savējo gribēja darīt tāpat, bet inže­nieris viņu aizturēja.

— Pagaidiet, mīļo Spilet! Jūsu pulkstenis taču rāda Ričmondas laiku?

— Jā gan, Saires.

— Tātad jūsu pulkstenis ir pieskaņots turienes meridiā­nam, proti, gandrīz turpat Vašingtonas meridiānam?

— Bez šaubām.

— Labi, lai tad tas paliek tāpat. Jūs tikai to rūpīgi uz­velciet, bet rādītājus neaiztieciet. Tas mums vēl var no­derēt.

«Kādā ziņā?» jūrnieks nodomāja.

Viņi paēda ar tādu ēstgribu, ka putna cepeša un riekstu paliekas līdz beidzamajam tika patērētas. Bet Penkrofs par to nemaz neuztraucās. Atceļā viņi sagādās jaunu pārtiku. Tops, kas bij dabūjis diezgan niecīgu daļu, meža biezoknī sadzīs noderīgu medījumu. Turklāt jūrnieks gribēja vien­kārši lūgt inženieri, lai viņš pagatavo pulveri un vienu vai divas medību šautenes, un nemaz nešaubījās, ka tas būtu itin viegli iespējams.

Sairess Smits ieteica saviem biedriem pameklēt citu ceļu no augšējā līdzenuma uz «kamīnu». Viņam visai gribējās aplūkot tuvāk krāšņiem kokiem ieskauto Granta ezeru, tāpēc viņi devās lejup pa vienas kalna pakāpes muguru, kur likās sākums ezerā ietekošai upei. Par apkārtni saru­nādamies, gājēji lietoja tikai pašu izdomātos nosaukumus, un tā valodas un domu izmaiņa veicās daudz vieglāk. Her­berts un Penkrofs, viens jauns un otrs gandrīz bērnā pār­vērties, bij pavisam sajūsmināti. Naigi soļodams, jūrnieks sacīja:

— Redzi, Herbert, cik jauki! Mēs, mīļo zēn, nekur ne­varam nomaldīties, vai nu ejam uz Granta ezeru, vai cauri Tālo rietumu mežājam gar Pateicības upi, — katrā gadī­jumā nonāksim Tālā skata līdzenumā un no turienes pie Savienības līča.

Viņi norunāja neiet cieši kopā, bet arī pārāk tālu ne­aizklīst citam no cita. Nebij ne mazāko šaubu, ka salas biezajos mežos mājo arī bīstami zvēri, un tāpēc prātīgā­kais bij labi uzmanīties. Penkrofs, Herberts un Nebs, kā parasti, gāja pirmie, bet viņiem pa priekšu Tops, kurš izošņāja katru krūmu puduri. Reportieris ar inženieri turē­jās kopā — Ģedeons Spilets gatavs atzīmēt katru atgadī­jumu, Sairess Smits kluss un vērīgs, reižu reizēm apstāda­mies tikai tādēļ, lai paceltu kādu minerāla gabaliņu vai noplūktu kādu augu, ko neprātodams sabāza kabatās.

— Kāda velna pēc viņš visu to uzlasa? — Penkrofs noņurdēja. — Es arī skatos diezgan vērīgi, bet neredzu nekā, pēc kā vērts būtu pieliekties.

Ap pulksten desmitiem mazais pulciņš kāpa lejā pa Franklina kalna pakājes pēdējo pauguru. Te auga tikai daži krūmu puduri un reti koki. Gājēji soļoja pa dzelte- nēju, saules izdedzinātu, apmēram jūdzi platu klajumu, ap kuru puslokā liecās tumšzaļa meža svītra. Ceļā bieži ga­dījās plaisas un milzīgi bazalta slāņi, kuri, pēc Bišofa ap­rēķina, paspējuši atdzist tikai trīssimt piecdesmit miljonos gadu. Tomēr te neredzēja lavas straumju, kas galvenokārt bij plūdušas pa kalna ziemeļu nogāzēm. • Sairess Smits bij domājis bez kavēkļiem aizsniegt upi, kurai, pēc viņa domām, vajadzēja sākties mežmalā, bet tad viņš piepeši ieraudzīja Herbertu steidzamies šurp, ka­mēr Nebs ar jūrnieku aiz klints nebij redzami.

— Kas ir, mīļo zēn? — Ģedeons Spilets vaicāja.

— Dūmi! — Herberts atsaucās. — Mēs ieraudzījām dū­mus simts soļus attālu pa klinšu spraugu ceļamies gaisā.

— Vai tad tiešām šajā apvidū būtu cilvēki? — repor­tieris iekliedzās.

— Nerādīsimies, — Sairess Smits sacīja, — pirms ne­būsim pārliecinājušies, ar ko mums darīšana. Es drīzāk baidos nekā vēlos sastapt iedzimtos uz šīs salas. Kur ir Tops?

— Tops aizskrēja mums pa priekšu.

— Un viņš nerēja?

— Nē.

— Tas ir savādi. Tomēr pamēģināsim saukt viņu at­pakaļ.

Dažus acumirkļus vēlāk inženieris, Ģedeons Spilets un Herberts pievienojās pārējiem diviem biedriem un, tāpat kā tie, noslēpās aiz bazalta atlūžņiem.

No turienes viņi skaidri redzēja dzeltenus dūmus vār- pjamies gaisā.

Uz sava saimnieka paklusu svilpienu Tops atskrēja at­pakaļ, bet inženieris, ar zīmi norādījis biedriem uzgaidīt tepat, pazuda klinšu spraugā.

Palicēji diezgan uztraukti gaidīja šā izlūko juma rezul­tātus, bet tad viņi izdzirda Sairesa Smita saucienu un stei­dzās turp. Acumirklī viņi bij pie inženiera, un tūliņ visi reizē saoda nepatīkamu smaku gaisā.

Inženieris no šīs smakas tūliņ bij izpratis, no kurienes ceļas dūmi, kas viņu sākumā ne bez iemesla uztrauca.

— Šo uguni vai drīzāk dūmus rada daba pati. Tur ir tikai kāds sēravots, kurš mums noderēs kakla iekaisuma dziedināšanai.

— Tas ir labi! — Penkrofs iesaucās. — 2ēl, ka man pat­laban nav iesnu!

Kolonisti tuvojās tai vietai, no kurienes vēlās dūmi. Tur patiešām atradās sēra sodas avots. Diezgan platā straumē tas izvirda no klints spraugas, saceldams tvaikus ar asu sērskābes smaku.

Sairess Smits iemērca roku ūdenī un tūliņ samanīja eļļotu šķidrumu. Nogaršoja to un sajuta salkanu garšu. Temperatūra bij deviņdesmit pieci grādi pēc Fārenheita (35° virs nulles pēc simts grādu skalas).

Herberts apvaicājās, kā viņš varot zināt ūdens tempe­ratūru.

— Gluži vienkārši, mīļais bērns, —\tas atbildēja. — Roku iemērcis, es nesajutu ne aukstumu, ne siltumu, tātad ūdenim ir cilvēka miesai līdzīga temperatūra, tas ir aptuveni deviņdesmit pieci grādi.

Tā kā patlaban nevienam nebij vajadzības izlūkot avota dziedinošās spējas, kolonisti gāja tālāk uz pāra simts soļu atstato meža malu.

Kā jau paredzēts, straujš un dzidrs strauts tur patiešām tecēja starp diviem stāviem sarkaniem krastiem, kur ne­nācās grūti sazīmēt dzelzs piemaisījumu. Pēc šīs krāsas strauts bez kādas prātošanas tika nosaukts par Sarkano.

Strauts bij diezgan plats, dziļš un dzidrs, kalna ūdens pa to plūda te lēnām, te mutuļodams un šņākdams, te klusu slīdēdams pa smilkšaino gultni, te lēkādams pār klinšu kāpšļiem. Trīsdesmit un četrdesmit pēdu plats, strauts tā tecēja pusotras jūdzes garu gabalu līdz ezeram. Tā kā ūdens strautā bij salds, tad jādomā, ka arī ezerā tas tāds pats. Šis apstāklis varēja būt ļoti izdevīgs, ja ezera apkaimē izdotos atrast ērtāku mājokli nekā «kamīns».