ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Kolonisti bij nonākuši vakar iezīmētajā vietā. Te atra­dās tīrs māls, no kura taisa ķieģeļus un dakstiņus, tātad labi lietojams arī viņu nolūkam. Tā apstrādāšana bij vien­kārša un viegla. Mālam jāpiejauc smilkts, lai tas kļūtu izturīgāks, jāizveido ķieģeļi un jāapdedzina ugunskurā.

Parasti ķieģeļus veido sevišķās formās, bet inženieris tos taisīja vienkārši tāpat ar rokām. Visa šī diena un nā­kamā tika ziedota ķieģeļu izgatavošanai. Ar ūdeni sasla­cināto mālu samīcīja ar kājām un rokām un tad saspieda vienāda lieluma četrkantīgos gabalos. Iemanījies strād­nieks ar rokām vien divpadsmit stundās var pagatavot līdz desmittūkstoš ķieģeļu, bet visi pie'ci Linkolna salas ķieģeļ- nieki divās dienās izveidoja pavisam tikai trīs tūkstošus. Ķieģeļi tika nostādīti uz sāniem cits pie cita, lai tie tur trijās vai četrās dienās pilnīgi izžūtu un būtu lietojami apdedzināšanai.

Otrajā aprīlī Sairess Smits mēģināja aprēķināt salas at­rašanās vietu.

Iepriekšējā vakarā viņš, ņemdams vērā arī refrakciju, bij noteikti iezīmējis laiku, kad saule norietēja aiz ap­vāršņa. Otrā rītā tikpat rūpīgi ievēroja tās lēkta mirkli. Starp saules lēktu un rietu bij pagājušas divpadsmit stun­das bez divdesmit četrām minūtēm. Bet pēc sešām stun­dām un divpadsmit minūtēm, kad saule būs uzlēkusi, tā pacelsies tieši virs meridiāna, un šis krustošanās punkts būs ziemeļu puse. [5]

Divas dienas pirms ķieģeļu apdedzināšanas kolonisti pie­gādāja kurināmo materiālu un uzlasīja kritušos kokus. Protams, pa starpām ari pamedīja turpat apkārtnē, jo Pen- krofam nu bij vairāki duči bultu ar ļoti asiem galiem. Ap- kalas bultām bij piegādājis Tops, kas nezin no kurienes atstiepa adatcūku, gan visai mazvērtīgu kā ēdamo medī­jumu, bet nesamaksājamu ar savu saru cietajām un asajām adatām. Šīs adatas cieši piestiprināja bultām galos, bet taisnam virzienam līdzēja otrā galā piestiprinātas kakadu spalvas. Drīz vien arī Herberts ar reportieri kļuva ļoti veikli loka šāvēji. Un tā «kamīna» pārtikas krātuvē nekad nepietrūka spalvaina un spārnota medījuma — kabiju, baložu, agutu, teteru un citu. Lielākā daļa šo dzīvnieku tika samedīta Pateicības upes kreisajā krastā, ko mednieki iesauca par Jakamaru mežu — par piemiņu tiem spārno­tajiem, kurus Penkrofs ar Herbertu bij gūstījuši savā pir­majā izlūku gājienā.

Putni tika apēsti tāpat cepti, bet kabijas šķiņķus, ar smaržīgām zālēm savircotus, ugunskura dūmos izžāvēja uzglabāšanai. Pārtika gan bij ļoti barojoša, bet diendienā cepetis ēdējiem apnika, viņi ilgojās reiz dzirdēt, kā virs ugunskura podā burbuļo zupa. Tomēr bij jānogaida, līdz pagatavos podu vai, labāk sakot, kamēr būs gatava krāsns.

Ekskursijās pa ķieģeļnīcas tuvāko apkaimi mednieki sa­zīmēja lielu zvēru svaigas pēdas ar spēcīgiem nagiem, bet nevarēja noteikt šo zvēru sugu. Sairess Smits tomēr ieteica biedriem stipri uzmanīties, jo bij domājams, ka meža bie­zokņos slēpjas visai bīstami kustoņi.

Un brīdinājums bij īsti vietā. Ģedeons Spilets un Her­berts kādu dienu patiešām pamanīja jaguāram līdzīgu

Kolonisti pagatavoja nepieciešamos traukus.

zvēru. Par laimi, zvērs nebruka viņiem virsū, jo tad bez smagiem ievainojumiem viņi neizkļūtu sveikā. Bet, līdzko viņiem būs krietns ierocis — šautene, par ko runāja Pen- krofs, Ģedeons Spilets bij noņēmies tūliņ doties nesau­dzīgā karā un iztīrīt salu no visiem plēsoņām.

«Kamīns» šajās dienās nemaz vairs netika pārkārtots un ierīkots labāk, jo inženieris bij nolēmis uzmeklēt vai arī, ja būs vajadzīgs, uzcelt labāku mājokli. Iemītnieki tikai alas smilkšu klonu izklāja ar sausām sūnām un lapām un, darbā nokusuši, šajās primitīvajās gultās nakti pārgulēja ciešā miegā.

Rūpīgi tika atzīmētas arī Linkolna salā pavadītās dienas, tā ka no pirmā brīža šajā zemē viņiem bij pilnīgi pareizs laika aprēķins. Piektā aprīļa ceturtdiena bij jau divpa­dsmitā diena, kopš viņi izmesti salas smilkšu krastā.

Sestajā aprīlī ar gaismiņu inženieris un viņa biedri jau atradās klajumā, kur bij nodomāta ķieģeļu apdedzināšana. Pats par sevi saprotams, ka apdedzināšana varēja notikt tikai tāpat klajā laukā, ne krāsnī, vai, labāk sakot, ķieģeļu krava bij kā milzīga krāsns, kura apdedzinās pati sevi. Malku un kārtīgi sasietos zarus novietoja zemē, bet ap­kārt un pāri sakrāva vairākas kārtas ķieģeļu, atstājot pa starpām spraugas, lai uguns labāk degtu. Šis darbs aiz­ņēma visu dienu, tikai pašā vakarā varēja zariem pielaist uguni.

To nakti negulēja neviens, ar lielāko rūpību tika gādāts, lai uguns ne mirkli neatslābtu.

Šī procedūra ilga četrdesmit astoņas stundas, un rezul­tāti bij spīdoši. Nu vajadzēja apdedzinātos ķieģeļus atdzi­sināt; pa to laiku Nebs ar Penkrofu Sairesa Smita vadībā no zariem pagatavoja pīteni un sanesa prāvu krājumu kaļķakmens radžu, kādu te ezera ziemeļu krastā bij pār­pilnām. No izdedzinātām radzēm dabūja tā sauktos ne­dzēstos kaļķus, bet, ar ūdeni saslacināti, tie bij tikpat tīri un stipri kā no dedzināta marmora vai krīta. Piejaucot vēl smilktis, lai masa sažūstot kļūtu cietāka, ieguva lielisku būvmateriālu.

Pēc visiem šiem darbiem devītajā aprīlī inženiera rīcībā bij zināms daudzums pilnīgi sagatavotu kaļķu un vairāki tūkstoši ķieģeļu.

Ne acumirkli nevilcinādamies, salinieki ķērās pie darba, lai uzceltu krāsni mājsaimniecībā nepieciešamo trauku apdedzināšanai. To paveica bez sevišķām grūtībām. Piecas dienas vēlāk krāsns tika piepildīta ar akmeņoglēm, kuru slāņus inženieris bij atradis klajā laukā pie Sarkanā strauta ietekas, un drīz vien jau pirmais dūmu mutulis no divdesmit pēdu garā krāsns skursteņa uzvērpās gaisā. Kla­jums pārvērtās par fabrikas laukumu, un Penkrofs bij gan­drīz pārliecināts, ka šī krāsns ar laiku piegādās viņiem visus tā laika jaunākos rūpniecības ražojumus.

Bet pagaidām kolonisti ņēmās pagatavot pašus vienkār­šākos, galvenā kārtā vārīšanai nepieciešamos traukus. Ma­teriālam noderēja tas pats māls, kuram Sairess Smits vēl lika piejaukt mazliet kaļķu un kvarca. No šī maisījuma ieguva īstus «pīpju mālus», no kuriem akmens dobuļu formās pagatavoja parastos podus, šķīvjus, bļodas, ūdens krūzes u. c. Protams, šo trauku forma bij nepareiza un neveikla, bet, krāsns kvēlā apdedzināti, tie «kamīna» vir­tuvei bij tikpat noderīgi un vērtīgi kā vislabākā porcelāna trauki.

Penkrofs gribēja pārliecināties, vai šis māls patiešām attaisno «pīpju mālu» nosaukumu, un pataisīja sev dažas diezgan apšaubāma izskata pīpes, kuras pašam tomēr šķita lieliskas un kurām diemžēl tikai vēl trūka tabakas. Jāpie­min, ka tabakas trūkumu viņš vispār izjuta ļoti sāpīgi.

— Bet gan jau reiz būs arī tabaka, tāpat kā viss cits, — viņš teica nesatricināmā pašpaļāvībā.

Visi šie darbi ilga līdz piecpadsmitajam aprīlim; viegli saprotams, ka katra stunda tika jo rūpīgi izmantota. Reiz podniecībai nodevušies, salinieki pagaidām visus citus darbus atstāja pie malas. Ja Sairesam Smitam ievajadzētos pārvērst viņus par kalējiem, viņi kļūtu kalēji. Bet, tā kā rīt bij svētdiena, pie tam vēl pirmās lieldienas, viņi no­runāja atpūšoties nosvētīt tās. Šie "amerikāņi bij reliģiozi ļaudis, uzticīgi bībeles priekšrakstu izpildītāji, un apstākļi, kādos patlaban atradās, vēl divkārši stiprināja viņu paļau­šanos visu lietu radītājam.