ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Otrā rītā, sešpadsmitajā aprīlī un pirmajās lieldienās, gaismai austot, kolonisti iznāca no «kamīna» un ņēmās mazgāt savu veļu un tīrīt drēbes. Inženierim bij padomā pagatavot arī ziepes, ja tikai izdosies sadabūt nepiecieša­mās vielas — sodu vai potašu un taukus vai eļļu. Savā laikā un vietā nāksies padomāt arī par jaunu apģērbu. Pagaidām ar vecajiem iztiks vēl mēnešus sešus, jo tie bij šūti no stipras drēbes un izturēja pat smagākajos ikdienas darbos. Bet vispirms bij jāaprēķina salas atstatums no ap­dzīvotām zemēm, un to, ja tikai pietiks laika, izdarīs jau šodien pat.

Saule uzlēca pie skaidrām debesīm un solīja ļoti jauku dienu, vienu no tām skaistajām rudens dienām, kas ir itin kā siltā, vasaras laika ardievas.

Vakarvakara novērojumi bij papildināmi vēl ar dažiem nepieciešamiem datiem, un tādēļ bij jāizmērī Tālā skata augstums virs jūras līmeņa.

— Vai jums nevajadzēs kādu instrumentu, līdzīgu tam, kādu lietojāt vakar? — Herberts vaicāja inženierim.

— Nē, mīļo zēn, — tas atbildēja. — Tagad mēs ņemsim palīgā citu līdzekli, bet gandrīz tikpat precīzu.

Herbertam gribējās zināt visu, tādēļ viņš sekoja inže­nierim, kurš no klints sienas pakājes devās lejup līdz pa­šai jūrmalai. Penkrofs, Nebs un reportieris pa to laiku no­ņēmās ar citiem darbiem.

Sairess Smits bij apgādājis pēdas divpadsmit garu kārti un pēc iespējas rūpīgi izmērījis to pie sava paša auguma, kura garumu viņš zināja tikpat kā uz mata. Herbertam viņš bij iedevis svērteni, proti, vienkāršu, lokanā šķiedrā piesietu akmeni.

Pēdu divdesmit no krastmalas un pieci simti pēdu no granītsienas, kura pacēlās taisni perpendikulāri, Sairess Smits iesprauda kārti divi pēdas dziļi smilktī un ar svēr­teņa palīdzību novietoja kārti perpendikulāri apvāršņa plaknei.

Pēc tam inženieris atvirzījās nepieciešamā atstatu­mā, lai, viņam zemē guļot, acs skatiens reizē redzētu

Kolonisti ņēmās mazgāt savu veļu un tīrīt drēbes.

Sairess Smits iesprauda karti divi pēdas dziļi smilktī.

kārtsgalu un klints sienas apmalas līniju. Šo punktu viņš rūpīgi apzīmēja ar zemē iedurtu mietiņu.

Tad viņš pagriezās pret Herbertu.

— Vai zini ģeometrijas pamatlikumus? — viņš vaicāja.

— Drusku, — Herberts atbildēja, negribēdams lielīties.

— Vai atceries divu līdzīgu trijstūru īpašības?

— Jā, — Herberts atbildēja. — Attiecīgās sānu līnijas tiem ir proporcionālas.

— Labi, mīļo zēn. Man ir divi līdzīgi trijstūri, abi taisn­stūri; pirmajam, mazākajam, sānu līnijās perpendikulāri iespraustā kārts un atstatums starp tās lejas punktu un mietiņu noder par katetēm, bet par hipotenūzu mana ska­tiena stars; otrā stūra katetes ir sānos — mūsu mērījamā perpendikulārā klints siena un atstatums starp to un mie­tiņu, bet mana skatiena stars atkal tāpat hipotenūza, kura tagad ir tikai pirmā trijstūra hipotenūzas turpinājums.

— Ak, Sairesa kungs! — Herberts iesaucās. — Mietiņa atstatums no kārts ir proporcionāls mietiņa atstatumam no klints, un gluži tāpat kārts augstums ir proporcionāls klints sienas augstumam.

— Pareizi, Herbert, — inženieris apstiprināja. — Un, izmērījuši pirmos divus atstatumus no mietiņa līdz kārtij un līdz klints sienai, zinādami kārts garumu, mēs aprēķi­nāsim proporciju un tā uzzināsim klints sienas augstumu, nekāpdami tur augšā un nemērīdami tieši.

Viņi rūpīgi izmērīja abus horizontālos atstatumus ar to pašu kārti, kuras garums virs zemes bij taisni desmit pēdu.

Pirmais atstatums — starp mietiņu un zemē iesprausto kārti — bij piecpadsmit pēdas.

Otrais atstatums — starp mietiņu un klints sienu — pieci simti pēdas.

Ar šiem datiem Sairess Smits un jauneklis atgriezās at­pakaļ «kamīnā».

Tur inženieris paņēma gludu akmens plāksni, līdzīgu jumtu klājamam šīfera gabalam, kura ar asu gliemežvāka šķautni viegli iešņāpt ciparus uzdevuma izrēķināšanai. Viņš uzrakstīja šādu proporciju:

Tātad granīta sienas augstums bij trīs simti trīsdesmit trīs pēdas [6] .

Tad Sairess Smits paņēma savu vakar pagatavoto instru­mentu, kur sprauga starp abām plāksnēm apzīmēja Alfas atstatuma leņķi no apvāršņa. Leņķa platumu inženieris rū­pīgi izmērīja ar loku, kuru bij sadalījis trīs simti sešdesmit līdzīgās daļās. Izrādījās, ka šis leņķis ir desmit grādu plats. Pieskaitot tam divdesmit septiņi grādi atstatumu starp Alfu un dienvidpolu un atrēķinot izmērīto novērojuma vietas augstumu virs jūras līmeņa, iznāca trīsdesmit sep­tiņi grādi. Pēc tā Sairess Smits sprieda, ka Linkolna sala atrodas uz trīsdesmit septītā dienvidu platuma grāda vai arī, ņemot vērā primitīvo mērīšanas veidu, starp trīsdesmit piekto un četrdesmito dienvidu puslodes paralēli.

Bij nepieciešams vēl aprēķināt garuma grādu, lai no­teiktu salas koordinātes. To inženieris bij nodomājis pa­veikt vēl šodien pat ap pusdienu, tajā brīdī, kad saule slīdēs meridiānam pāri.

Kolonisti norunāja izlietot šo svētdienu pastaigai vai, labāk sakot, ekskursijai pa to salas daļu, kas atrodas starp ezera ziemeļu krastu un Haizivs līci, un, ja pietiks laika, aiziet līdz pat Žokļu iekāres ziemeļu krastam. Brokastot viņi domāja turpat jūrmalas kāpās un tikai vakarā vēlu atgriezties mājās.

Ap pusdeviņiem mazais pulciņš devās ceļā pa jūras šau­ruma krastmalu. Viņējā pusē pa Glābšanas salu mierīgi pastaigājās milzums putnu. Visvairāk tur bij pingvīnu su­gas nirēji, viegli pazīstami pēc skarbajiem kliedzieniem, kas bij līdzīgi ēzeļu brēcieniem. Penkrofs, protams, vēroja viņus tikai no sava gastronomiskā viedokļa un ar patiku uzzināja, ka viņu gaļa gan patumša, tomēr visai labi lie­tojama.

Varēja saredzēt, ka pa smilktīm rāpoja arī lieli amfībiju kustoņi, tie, bez šaubām, bij roņi, izvēlējušies saliņu par savu patvērumu. Šie dzīvnieki nepavisam nebij vērtējami kā medījums pārtikai, jo viņu gaļa ir eļļaina un pretīgā; tomēr Sairess Smits uzmanīgi novēroja viņus un, nekā tuvāk nepaskaidrojis, pateica biedriem, ka gribot drīz vien apmeklēt arī to saliņu.

Krastmala, pa kuru viņi gāja, no vienas vietas bij noklāta neskaitāmām gliemežnīcām, starp tām daudzas malakologiem [7] ārkārtīgi vērtīgas pasugas — fazianellas, terebratilas, trigonijas un vēl citas. Bet visnoderīgākais tomēr bij platais austeru sēklis, atplūdu laikā labi redzams, ko Nebs pirmais ieraudzīja aptuveni četras jūdzes no «ka­mīna». v

— Nebs šo dienu nav velti zaudējis! — Penkrofs iesau­cās, kāri aplūkodams no jūras klaja iznirušo sēkli, kas tālu iesniedzās jūrā.

— Tas patiešām ir laimīgs atradums, — reportieris teica. — Un, ja iegaumējam, ka katra austere gadā dēj ap piec­desmit vai sešdesmit tūkstoši olu, tad var droši teikt, ka mums to ir neizsmeļams krājums.

— Man šķiet, ka austere nav visai barojoša, — Herberts ieminējās.

— Tā ir, — Sairess Smits paskaidroja. — Austeres gaļai pavisam maz slāpekļa vielu, un tāpēc cilvēkam, kas no austerēm vien gribētu pārtikt, jāapēd piecdesmit līdz seš­desmit duču dienā.

— Arī labi! — Penkrofs atsaucās. — Duču dučiem mēs tās varam norīt, tomēr nespēsim aptīrīt visu sēkli. Ja mēs drusku tūliņ paņemtu līdzi brokastīm?

Un, nemaz nenogaidījuši atbildi uz šo priekšlikumu, tā­pat jau zinādami, ka tas tiks pieņemts, jūrnieks ar Nebu salasīja paprāvu skaitu ēdamo molusku. Sabēra tos Neba pagatavotā pītenī, kur jau bij novietots pārtikas krājums brokastīm. Tad viņi atkal turpināja ceļu pa krastmalu starp jūru un smilkšu kāpām.