ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Kāda stunda pagāja, pirms roņi izrāpās malā un izlaidās smilktīs. Viņu tur bij kāds pusducis. Penkrofs ar Herbertu klusiņām izlīda no slēptuves un virzījās pa krastmalu, lai aizšķērsotu roņiem ceļu atpakaļ ūdenī. Sairess Smits, Ģe- deons Spilets un Nebs, aiz klintīm slēpdamies, rāpās uz nākamās cīņas vietu.

Piepeši jūrnieka lielais augums izslējās visā garumā. Penkrofs skaļi iekliedzās. Inženieris un viņa abi biedri metās starpa starp jūru un roņiem. Divi no tiem, spēcīgu nūju zvēlieniem trāpīti, palika uz vietas, pārējiem Izdevās aizsniegt krastmalu un nozust ūdenī.

— Sairesa kungs! — Penkrofs iesaucās. — Nu roņi mums ir rokā!

— Labi, — Sairess Smits atteica. — Mēs no viņiem pa­gatavosim kalēja plēšas!

— Kalēja plēšas! — Penkrofs nobrīnījās. — Lūk, kas par laimi šiem roņiem!

Patiešām — inženieris no roņu ādas domāja taisīt īstu pūšamo mašīnu, pilnīgi nepieciešamu metāla apstrādāša­nas darbā. Šie kustoņi bij vidēja lieluma, tikai sešas pēdas gari, pēc galvas visai līdzīgi suņiem.

Tā kā nebij nekādas vajadzības visu smago nastu stiept uz māju, Nebs ar Penkrofu ņēmās nodīrāt abus kustoņus, kamēr Sairess Smits un reportieris devās tālāk izpētīt salu.

Jūrnieks ar nēģeri veikli veica savu darbu. Pēc trim stundām Sairesa Smita rīcībā bij divas roņādas, kuras viņš domāja izlietot šādā pašā veidā bez miecēšanas.

Kolonisti nogaidīja, kamēr ūdens atkal nokritās, tad, pārbriduši šaurumu, atgriezās «kamīnā».

Nebij vieglais darbs uzvilkt ādas uz koka rāmjiem, lai tās nesakļautos, un ar dzīslām sašūt tā, lai gaiss neaiz­plūstu pa šuvēm. Tikai vairākkārt atsākot, tas izdevās. Sairesam Smitam nebij cita rīka, vienīgi Topa kakla saites divi tērauda asmeņi, tomēr viņš ar tiem rīkojās tik veikli, biedri palīdzēja ar tādu saprātu, ka pēc trim dienām ma­zās kolonijas rīku krājumam pievienojās pūšamā mašīna, gluži nepieciešama gaisa ievadīšanai krāsnī kausējamās rūdas masas iekšējos slāņos.

Divdesmitā aprīļa rītā Linkolna salā sākās «metalurģijas periods» — tā reportieris to atzīmēja savā burtnīcā. Kā jau zināms, inženieris bij nodomājis ražot dzelzi turpat rūdas un ogļu slāņu atrašanās vietā. Pēc viņa novēroju­miem, tā atradās Franklina kalna ziemeļaustrumu nogāzes pakājē, tātad sešas jūdzes tālu. Nebij ko domāt katru va­karu nākt pārnakšņot «kamīnā», tāpēc salinieki nosprieda apmesties turpat zaru būdā, lai darbu varētu nepārtraukti turpināt dienu un nakti.

Ar tādu apņemšanos viņi no paša rīta devās ceļā. Pen­krofs ar Nebu vilka pīteni, uz kura bij uzlikta pūšamā ma­šīna un dzīvnieku un stādu pārtikas krājumi, ko pa ceļam cerēja vēl papildināt.

Viņi gāja pa Jakamaru mežu, pa visbiezāko vietu, iešķērsām cauri no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietu­miem. Te turpmāk nāksies izcirst ceļu, kas kalpos tiešākai satiksmei starp Tālā skata līdzenumu un Franklina kalnu. Še auga krāšņi jau pazīstamo sugu koki. No jauna Her­berts starp citiem sazīmēja vēl pūķakoku, ko Penkrofs no­sauca par «iedomīgo puravu», jo, par spīti savam lielajam augumam, šis koks pieder pie lilijveidīgiem stādiem, tāpat kā sīpoli, maurloki, ķiploki un sparģeļi. Pūķakokam ir kok- snainas saknes; izvārītas tās ļoti garšīgas, bet no novārī­juma iznāk lielisks dzēriens. Salinieki paņēma līdzi arī. šo sakņu krājumu.

Gājiens pa meža biezokņiem ilga visu dienu, toties bij iespējams novērot salas dzīvnieku un augu valsti. Tops interesējās tikai par kustoņiem; neaprimdams viņš ložņāja pa garo zāli un krūmājiem, ik brīdi izceldams kādu dzīv­nieku vai putnu. Herberts un Ģedeons Spilets ar bultām nošāva divus ķengurus un vēl vienu kustoni, kurš pa daļai atgādināja ezi, pa daļai skudru lāci; pirmo tāpēc, ka viņš tāpat sarāvās kamolā un izlaida adatas, otro tāpēc, ka viņam bij asi nagi,, garš un tievs snuķis ar putna knābi gara un staipīga mele, pārklātā ar sīkām adatiņam, lai aiz­turētu notvertos insektus.

— Bet, zupā izvārīts, pēokā tas garšos? — Penkrofs kā parasti ievaicājās.

— Pēc vislabākās vērša gaļas, — Herberts atbildēja.

— Vairāk mums no viņa arī nekā nevajag, — jūrnieks nosprieda apmierināts.

Šajā ekskursijā viņi vairākas reizes pamanīja meža cū­kas, kuras nemaz nedomāja uzbrukt mazajam gājēju pul­ciņam. Likās, ka bīstamu zvēru šajā mežā nepavisam nav. Bet tad Ģedeons Spilets piepeši ieraudzīja kādu lācim līdzīgu dzīvnieku guļam biezoknī liela koka lapotņa pa­ēnā un sāka to mierīgi zīmēt. Reportierim par laimi, izrā­dījās, ka šis dzīvnieks nebūt nepieder pie bīstamo ķepaiņu sugas. Tā bij tā saucamā «kula», vairāk pazīstama ar no­saukumu «sliņķis», prāva suņa lielumā, izspūrušu netīras krāsas spalvu un asiem nagiem, tāpēc spēja rāpties kokos un grauzt lapas. Medniekiem nebij nekādas intereses par šo kustoni; noteicis viņa īsto sugu, Ģedeons Spilets vien­kārši izsvītroja vārdu «lācis» un tā vietā ierakstīja «kula». Pēc tam gājiens turpinājās.

Ap pieciem novakarē Sairess Smits deva zīmi apstāties. Gājēji bij nonākuši mežam cauri tajā vietā, kur sākās Franklina kalna austrumu pakājes varenās klintis. Dažus simts soļus tālāk tecēja Sarkanais strauts, tātad dzeramais ūdens arī bij tepat pie rokas.

Tūliņ sāka ierīkot nometni. Pēc nepilnas stundas mež­malā zem kokiem jau pacēlās no zariem un liānām pīta un māliem noziesta būda, kurā diezgan labi varēja patver­ties. Ģeoloģiskos pētījumus atstāja rītdienai. Būdas priekšā uzliesmoja spoža uguns, uz tās grozījās iesmā uzdurts ce­petis, bet ap astoņiem kolonisti jau gulēja dziļā miegā — izņemot vienu, kurš palika pie ugunskura nomodā, lai uz­manītu, vai kāds bīstams dzīvnieks nesāk te apkārt klaiņot

Otrā rītā, divdesmit pirmajā aprīlī, "Sairess Smits, Her­berta pavadīts, devās izpētīt vecās formācijas zemes slāņus, kuros jau bij atradis dzelzs rūdu. Viņi nogāja gandrīz līdz pašai strauta iztekai kalna ziemeļaustrumu nogāzes pakājē. Slānis izrādījās ļoti bagāts ar kausējamās dzelzs rūdu, tās kausēšana bij pilnīgi iespējama pēc inženiera atzītās katalanas metodes, ko visvienkāršākajā veida lieto arī Korsikā.

Lieta tā, ka, arī pēc katalanas metodes apstrādājot rūdu, vajadzīgas kausējamās krāsnis ar speltēm, kur rūdu un ogles pārmaiņus saber kārtām un tad sakarsējot nošķir tikai dzelzi. Bet Sairess Smits bij nodomājis pēc iespējas vienkāršot kausēšanu, sabērt rūdu un ogles kubveidīgā gubā, bet vidū kurināmo uguni nemitīgi uzliesmināt ar plēšu dzīta vēja palīdzību. Tāda, bez šaubām, bij arī pirmo apdzīvotās pasaules metalurgu metode. Veids, ko lietoja Ādama pēcnācēji un ko vēl patlaban varētu ar panāku­miem pielāgot rūdas un kurināmā materiāla bagātos ap­vidos, katrā ziņā bij parocīgs arī Linkolna salas iemīt­niekiem.

Rūda un ogles te bij dabūjamas netālu, pie tam zemes virspusē. Vispirms rūdu sadauzīja sīkos gabaliņos un tāpat ar rokām notīrīja pielipušās liekās daļas. Pēc tam rūdu un ogles pārmaiņus kārtām sabēra vienā gubā — gluži kā to dara ogļdeģi. Ar plēšu palīdzību dzenamais gaiss ogles pārvērtīs ogļskābē, tad ogļraža oksīdā, un tas atšķirs skā­bekli no dzelzs.

Inženieris tā arī rīkojās. Roņādas plēšas ar podu krāsnī apdedzinātu izturīgu māla cauruli galā tika novietotas tuvu rūdas gubai. Plēšas kustināja ar sevišķu mehānismu, kas sastāvēja no koka rāmja ar stādu šķiedru pinumu un atsvariem; tā dzenamais gaiss ne vien pacēla temperatūru rūdas un ogļu kravā, bet arī paātrināja to ķīmiskās reak­cijas procesu, kura rezultātā radās tīra dzelzs.