ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Darbs bij ļoti grūts. Kolonistiem nācās izlietot visu savu pacietību un apķērību, lai to godam veiktu. Bet beigu bei­gās tas tomēr sekmējās; kausētājiem rokā bij mīksts dzelzs klucis, vēl dauzāms un smalcināms, vārdu sakot, kaļams, lai to pārvērstu cietā, nedrūpošā gabalā. Katram sapro­tams, ka šiem jaunajiem kalējiem nebij āmura, bet galu galā viņi taču atradās tādā pašā stāvoklī kā pirmie me­tālisti un izpalīdzējās arī tāpat.

Pirmais kausējuma gabals, kātā uzmaukts, noderēja otrā kalšanai uz granīta laktas. Tā dabūja gan vēl parupju, tomēr lietojamu metālu. ' <

Beidzot, divdesmit piektajā aprīlī, pēc ilga un grūta darba saliniekiem bij gatavi vairāki stieņi dzelzs, no ku­riem viņi izkala darbarīkus: knaibles, laužņus, kapļus, lāp Ј stas un citus rīkus, kas Nebam ar Penkrofu likās kā nesa­maksājams dārgums.

Darbs bij ļoti grūts.

Tomēr šī tīrā dzelzs nebij tik cieta kā tērauds, ar kuru var paveikt daudz ko. Tērauds ir dzelzs un oglekļa maisī­jums, to dabū vai nu no čuguna, atdalot nost lieko oglekļa piemaisījumu, vai arī no dzelzs, piejaucot tai klāt trūk­stošo oglekli. Pirmajā ceļā, ar oglekļa atdalīšanu, iegūst tā saucamo dabisko tēraudu, otrajā — cementēto tēraudu.

Sairess Smits mēģināja iegūt šī otrā veida tēraudu, tāpēc ka viņa rīcībā bij jau tīra dzelzs. Tas viņam arī izdevās, sakarsējot dzelzi un smalki saberztas ogles uguns izturīgā māla traukā.

Tad šo kā aukstā, tā sakarsētā veidā kaļamo tēraudu viņš apstrādāja ar āmuru. Saprātīgi rīkoti, Nebs ar Pen­krof u no šī tērauda izkala cirvjus, kurus visvienkāršākā kārtā norūdīja cietus: ugunī nokarsēja gluži baltus un tad pēkšņi iemērca aukstā ūdenī.

Tika pagatavoti arī citi, jāsaka, gan diezgan neveikli veidoti priekšmeti: ēvelzobi, kapļi, tērauda plāksnes, no kurām gatavot zāģus, galdnieku kaltus, āmurus, naglas un asmeņus dažādiem citiem rīkiem un ieročiem.

Piektajā maijā metalurģijas pirmais posms bij noslēgts, dzelzslējēji un kalēji atgriezās atkal «kamīnā». Nu bij kārta mainīt kvalifikāciju un ķerties pie citiem darbiem.

Tas notika sestajā maijā jeb sestajā novembrī pēc zie­meļu puslodes laika. Debess jau vairākas dienas no vietas bij apmākusies — nepārprotama zīme, ka jāsāk nopietni domāt par ziemas mitekli. Tomēr temperatūra vēl nebij manāmi kritusies, simtgrādīgais termometrs Linkolna salā rādītu vēl desmit vai divpadsmit grādu virs nulles. Par to nebūtu jābrīnās, tāpēc ka Linkolna sala acīmredzot atradās dienvidu puslodē starp trīsdesmit piekto un četrdesmito paralēli, tātad apmēram turpat, kur Sicīlija vai Grieķija ziemeļu puslodē. Bet, tā kā tur šajā vēlīnajā laikā uznāk diezgan stiprs sals, uzkrīt sniegs un ūdeņi aizsalst, tad arī !<���• k.ih.i . in.i bij sagaidāma temperatūras pazemināšanās un bija laikus jāsagatavojas uz to.

l'iiU

Tāpēc ērtākas ziemas mītnes jautājums tika sīki pār­spriests un nekavējoši izšķirts.

Saprotams, ka Penkrofs labprāt turējās pie šā paša viņa uh.istā vecā mājokļa, bet beigu beigās arī viņš piekrita, ka nepieciešams uzmeklēt kādu citu. Paisuma laikā jūra j.ui reiz pieplūdināja «kamīnu» — to vēl piedzīvot nekādi nebij vēlams.

Pārrunādams šo jautājumu ar biedriem, Sairess Smits Ieminējās:

Bez tam mums jānodrošinās arī vēl pret ko citu.

— - Kāpēc? — reportieris atsaucās. — Sala taču nav ap­dzīvota.

— Tā liekas, — inženieris atbildēja, — lai gan mēs viņu vēl neesam pamatīgi izlūkojuši. Bet, ja arī cilvēku viņā nav, man tomēr šķiet, ka plēsīgu zvēru te nebūs trūkums. Mums jānodrošinās pret viņu uzbrukumu, lai vienam no mums katru nakti nebūtu jāsēd pie ugunskura un jāsargā. Uz visu jābūt gatavam, mīļie draugi. Mēs at­rodamies tajā Klusā okeāna daļā, ko bieži apciemo jūras laupītāji…

— Vai tas var būt? — Herberts iesaucās. — Tik tālu no apdzīvotām zemēm!

— Jā, mīļo zēn, — inženieris atbildēja. — Šie pirāti ir bīstami laupītāji, bet arī drosmīgi jūrnieki, tāpēc mums te sevišķi jāuzmanās.

— Nu labi, — Penkrofs iejaucās. — Tad mēs nodroši­nāsimies pret četrkāju un divkāju plēsoņām. Bet, Sairesa kungs, vai pirms tam nederētu pamatīgi izlūkot visu salu?

— To katrā ziņā vajadzētu, — reportieris piekrita. — Var būt, ka otrajā krastā atrodam tādu alu, kādu velti meklējam šajā pusē.

— Tas jau pareizi, draugi, — inženieris teica. — Bet jūs aizmirstat, ka mums jānometas kādas upes malā un ka 110 Franklina kalna virsotnes uz rietumiem nevarējām sa­skatīt nevienu upi, ne strautu. Turpretī te mums ir neno­liedzami izdevīga nometne starp Pateicības upi un Granta ezeru. Bez tam še, austrumu pusē, esam pasargāti no pasāta vējiem, kuri šajā zemes puslodē parasti pūš no ziemeļ­rietumiem.

— Tad celsim māiu tepat ezera krastā, Sairesa kungs! — jūrnieks teica. — Tagad mums netrūkst ne ķieģeļu, ne darbarīku. Mēs esam bijuši ķieģeļnieki, podnieki, dzelzs kausētāji un kalēji. Velns lai parauj! Kāpēc nevarētu būt arī namdari?

— Pareizi, draugs! Bet, pirms ķeramies pie darba, tomēr labi jāpārliek un jāaplūkojas. Labāk būtu, ja atrastu kādu dabisku mājokli, kur droši varētu patverties pret iekšē­jiem un ārējiem ienaidniekiem.

— Bet mēs jau esam izmeklējuši visu klinšu krast­malu, — reportieris iebilda, — un neesam atraduši ne­vienu noderīgu alu, ne plaisu.

— Itin nevienu! — Penkrofs apstiprināja. — Bet ja mēs šajā klints sienā labi paaugstu iekaltu dzīvokli ar piecām sešām istabām un fasādi pret jūru …

— Ar lieliem, gaišiem logiem! — Herberts iebilda smie­damies.

— Un ar kārtīgām kāpnēm! — Nebs papildināja.

— Ko jūs smejaties? — jūrnieks saskaitās. — Vai tad mans priekšlikums ir tik neiespējams? Vai mums tagad trūkst kapļu un lāpstu? Vai Sairesa kungs nevar pagatavot pulveri, ar ko saspridzināt klinti? Smita kungs, jūs taču pagatavosiet arī pulveri, ja tas mums būs vajadzīgs?

Sairess Smits klusi noklausījās šos jūsmīgā Penkrofa fantastiskos projektus. Herkulesa spēku vajadzētu, lai kaut ar spridzināšanas palīdzību iegrautu šo masīvo gra­nīta sienu, un tiešām žēl, ka daba pati to nebij paveikusi. Nekā noteikta neatbildējis, inženieris ieteica pamatīgi iz­pētīt klintis no upes iztekas līdz līkumam ziemeļu pusē.

Pārējie biedri sekoja viņam, un tā visi kopā ļoti rūpīgi izpētīja pāra jūdžu lielu apgabalu. Bet itin nekur gludajā, stāvajā sienā nebij atrodams kaut jebkāds iedobums; klinšu baloži perinājās nepieejamās kraujas dīvaini izro­botās apmales dobuļos, kuri cilvēku mītnei nebij lieto­jami.

* Nebij ko mēģināt ar kapļiem vai pulveri izdobt šajā klints sienā ziemas mājoklim noderīgu alu. Tikai pateico­ties nejaušam gadījumam, Penkrofam bij izdevies uziet šo pašu «kamīnu», kur pagaidām patverties, tomēr palikt tur nevarēja.

Apkārtni izlūkodami, kolonisti nonāca līdz klints sienas ziemeļu stūrim, kur nogāze nosliecās līdz pat jūrmalai. No šejienes līdz rietumu robežai viss apvidus bij pārklāts ar . koku un krūmāju sakņu sapīņātiem akmeņiem un smilkšu pauguriem un sliecās lejup četrdesmit piecu grādu stāvā slīpumā. Vietvietām asas granīta šķautnes slējās augšup. Nogāzēs auga koku puduri, bet klajumus klāja biezi sa­zēlusi zāliena. Taču tālāk no kraujas pakājes līdz pašai ūdens malai pletās kaila smilkšu postaža.