ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Sairess Smits ar saviem biedriem skatījās, nekā nesa­prazdami. Bez šaubām, dugongam bij uzbrucis kāds cits spēcīgs kustonis, un, ar to cīnīdamies, viņš suni palaidis vaļā.

Tomēr tas ilga tikai īsu brīdi. Ūdens kļuva sarkans no asinīm; sārtajā plankumā iznira dugonga ķermenis, lēnām aizpeldēja pa virspusi un nogūlās uz sēkļa ezera dienvidu galā. Kolonisti steidzās turp. Dugongs bij beigts. Milzīgs dzīvnieks, piecpadsmit sešpadsmit pēdu garš un trīs vai četri tūkstoši mārciņu smags. Kaklā viņam bij dziļš — it kā asa ieroča ievainojums.

Kas tas varēja būt par dzīvnieku, kurš ar tādu kodienu nonāvēja briesmīgo milzeni? To neviens nevarēja pateikt. Sairess Smits ar biedriem domīgi atgriezās «kamīnā».

Otrā rītā, septītajā maijā, Sairess Smits ar Ģedeonu Spiletu uzkāpa Tālā skata līdzenumā, kamēr Nebs palika bro­kastis gatavojam, bet Herberts ar Penkrofu devās pa up­malu augšā papildināt malkas krājumus.

Inženieris ar reportieri aizgāja līdz tam nelielajam sēk­lim ezera dienvidgalā, kur dugongs bij palicis guļam. Ap milzīgo gaļas blāķi jau bij sametušies neskaitāmi putni, tos nācās aiztrenkt ar akmens sviedieniem, jo inženieris bij nodomājis dugonga taukus izlietot kolonijas vajadzī­bām. Gaļa labi noderēja ēdienam, dažos Malajas apvidos to pat speciāli piegādā iedzimto prinču pārtikai. Bet tā nu bij Neba darīšana.

Sairesam Smitam šimbrīžam bij kas cits prātā. Viņš vēl vienmēr domāja par vakarējo notikumu un katrā ziņā gri­bēja izpētīt zemūdens cīņas noslēpumu un uzzināt, kas tas par ūdens briesmoni, kurš dugongam cirtis tik dīvainu brūci.

Ilgi viņš nostāvēja krastā lūkodamies un vērodams, bet itin. nekas nebij pamanāms zem rāmā, pirmo saules staru apspīdētā ezera līmeņa.

Virs sēkļa, kur gulēja dugongs, ūdens nebij dziļš, bet no tās vietas ezera dibens pamazām slida lejup, iespējams, ka vidū bij krietna dzelme. Ezers bij līdzīgs lielai bļodai, kur nemitīgi plūda iekšā Sarkanā strauta ūdeņi.

— Klausieties, Saires! — reportieris teica. — Man šķiet, ka šajā ūdenī nav nekā aizdomīga.

— Arī man tāpat, mīļo Spilet, — inženieris atbildēja. — Es tikai nesaprotu, kā lai izskaidro vakarējo notikumu.

— Dugonga ievainojums patiešām ir dīvains, — Ģe­deons Spilets domīgi teica. — Un kas gan Topu tik spēcīgi izmeta augšup? Varētu gandrīz domāt, ka viņu sviedusi kāda stipra roka un šī pati roka pēc tam ar asu zobenu devusi dugongam nāvīgo cirtienu.

— Taisnība, — inženieris piekrita. — Te ir kaut kas, ko es nesaprotu. Bet vai tad jūs saprotat, kā es pats izglābos, kā tiku laukā no viļņiem un patvēros kāpās? Vai nav taisnība, to jūs nevarat iedomāties? Es nojaušu kādu noslēpumu, ko kādreiz vēlāk katrā ziņā atklāsim. Vērosim un pētīsim, bet biedriem par to nekā neteiksim. Novēro­jumus paturēsim paši pie sevis un turpināsim tikai savu darbu.

Mēs jau zinām, ka inženieris nevarēja atrast nekādu no­teku, pa kuru aizplūstu ezera liekais ūdens; bet, tā kā ne- lodzēja ne mazākās zīmes, ka ezers kādreiz pārplūdis, tad tādai notekai katrā ziņā kaut kur vajadzēja būt. Pārsteigts Sairess Smits ievēroja stipru straumi šajā ezera pusē. Viņš iemeta ūdenī nelielus koka gabaliņus un redzēja, ka tie

Te jau no virspuses bij redzams, ka ūdens noplaka, itin kā notecēdams pa kādu plaisu dibenā.

Inženieris piespieda ausi pie zemes un skaidri sadzirdēja apakšzemes ūdenskrituma šalkoņu.

— Te tas aiztek, — viņš teica piecēlies. — Ūdens ir izgrauzis granīta sienā noteku uz jūru, un šo noteku mēs izmantosim savā labā. Es zinu, kas te darāms.

Inženieris nogrieza slaidu koka zaru, attīrīja to no lapām un iesprauda ūdens iekārē starp diviem krastiem; izrā­dījās, ka'tur tikai pēdu zem ūdens līmeņa atrodas plats caurums. Tas nu bij ilgi un velti meklētās notekas sākums, straume tur plūda ar tādu sparu, ka zaru izrāva inženierim no rokām un tas pazuda zem ūdens.

— Tagad vairs nav nekādu šaubu, — inženieris teica. — Te ir noteka, un es to katrā ziņā gribu izpētīt.

— Kā jūs to domājat izdarīt? — Ģedeons Spilets vai­cāja.

— Pazeminot ezera līmeni par trim pēdām.

— Un kā jūs to pazemināsiet?

— Iztaisot otru noteku, platāku par šo.

— Kurā vietā?

— Tajā krasta vietā, kas vistuvāk jūrmalai.

— Bet tas taču ir granīta krasts, — reportieris iebilda.

— Nekas, — Sairess Smits atbildēja. — Es to uzspridzi­nošu, ūdens noplaks, un caurums te būs pieejams.

— Un tā radīsies ūdenskritums, — reportieris piemeti­nāja.

— Ūdenskritums, ko mēs izmantosim, — Sairess pa­skaidroja. — Nāciet, nāciet!

Inženieris aizveda biedru līdzi; reportierim bij tāda uz­ticība pret Sairesu, ka viņš ne mirkli nešaubījās par šā nodoma sekmēm. Bet kā gan bez pulvera saspridzināt klinti, kā bez vajadzīgiem instrumentiem izlauzt granīta krastu? Vai tomēr inženiera nodomātais darbs nebij pāri viņa spēkiem?

«Kamīnā» pārnākuši, Sairess Smits un reportieris atrada Herbertu un Penkrofu patlaban izkraujam malkas plostu.

— Malkas cirtēji savu darbu pabeiguši, — jūrnieks teica smiedamies. — Un ja jums, Sairesa kungs, nu vaja­dzīgi mūrnieki…

— Mūrnieki ne, bet gan ķīmiķi, — inženieris atbildēja.

— Jā, — reportieris apstiprināja. — Mēs domājam spri­dzināt šo salu.

— Uzspridzināt salu! — Penkrofs iesaucās.

— Vismaz kādu daļu, — Ģedeons Spilets piebilda.

— Klausieties, draugi, — inženieris teica.

Viņš pastāstīja tiem sava pētījuma rezultātus. Pēc viņa domām, Tālā skata pakājes klints sienā bij lielāka vai mazāka plaisa, un tai viņš gribēja piekļūt. Bet tad ezera līmenis jāpazemina, lai caurumam,tiktu klāt, citiem vār­diem, jāgādā platāka noteka, pa kuru noplūst ūdenim. Ne­pieciešams izgatavot spridzināmo vielu, ar ko izgraut gra­nīta krastu. Sairess Smits gribēja mēģināt pagatavot to no minerāliem, kas atrodami tepat salā.

Lieki būtu aizrādīt, ar kādu sajūsmu visi, bet it sevišķi Penkrofs, piekrita šim projektam. Sagraut klints sienu un radīt ūdenskritumu — tas jūrniekam bij taisni pa prātam! Ja inženierim vajadzīgs ķīmiķis, viņš labprāt kļūs arī par ķīmiķi, kā jau bijis par mūrnieku un dzelzs kausētāju. Ja vajadzīgs, viņš teica Nebam, viņš gatavs kļūt kaut vai par dejas un smalkas uzvedības skolotāju.

Nebam ar Penkrofu tūliņ tika uzdots izgriezt dugonga taukus un iekonservēt ēšanai lemto gaļu. Viņi bez kavē­šanās devās ceļā, negaidījuši nekāda tuvāka paskaidro­juma. Pret inženieri viņiem bij absolūta uzticība.

Brīdi pēc viņu aiziešanas Sairess Smits, Herberts un Ģe­deons Spilets, vilkdami pīteni, devās gar upmalu augšup uz akmeņogļu slāņiem, bagātiem ar pirītu; šī rūda parasti atrodama jaunākās formācijas slāņos, no kurienes inženie­ris jau agrāk dažus paraugus bij paņēmis līdzi.

Visu dienu viņi veda pirītu uz «kamīnu». Vakarā bij jau vairāku tonnu liels krājums.

Nākamajā rītā, astotajā maijā, inženieris iesāka savus mēģinājumus. Slāņainais pirīts sastāv no dažādu mine­rālu maisījuma, galvenā kārtā ogļu, krama, mālzemes un dzelzs vitriola jeb ferosulfāta. Šī pēdējā tur visvairāk, un inženiera pirmais nolūks bij pēc iespējas drīzāk atšķirt sulfātu no pārējiem piejaukumiem un tad no tā izdabūt tīru sērskābi.