ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Kolonisti tikai ļoti lēnām kāpa lejup. Savāda baiga jū- toņa pārņēma viņus, nokāpjot šajā apakšzemes mītnē, kur cilvēks acīm redzami pirmo reizi spēra kāju. Viņi gāja, ne vārda nerunādami, domās nogrimuši, un ikviena domas vērsās uz to, vai kādā klints dobumā, kas saskārās ar jūru, nevar būt paslēpies astoņkājis vai tamlīdzīgs milzeņa galv- kājis. Tāpēc tikai ārkārtīgi uzmanīgi drīkstēja virzīties uz priekšu. .

Taču Tops vienmēr vēl gāja pa priekšu, un varēja uzti­cēties saprātīgajam kustonim, kurš nekavētos riet, ja ceļā pamanītu ko aizdomīgu.

Kad kolonisti bij nokāpuši kādas simts pēdas dziļi lejup, Sairess Smits gājiena priekšgalā apstājās un biedri pievie­nojās viņam. Vieta, kur viņi apstājās, bij vidēja lieluma iedobums. Ūdens lāses pilēja no velvēm, bet granītam cauri tās nebij sūkušās. Vienkārši ūdens ilgu laiku bij grauzis šo velvi, un tās bij ūdens pēdējās paliekas. Gaiss te bij valgans, tomēr bez elpošanai kaitīgiem iztvaiko- jumiem.

— Redziet, mīļais Saires, — reportieris teica, — še būtu labs mājoklis, labi apslēpts zemes dziļumos, bet galu galā neapdzīvojams.

— Kāpēc neapdzīvojams? — jūrnieks vaicāja.

— Tāpēc, ka par mazu un tumšu.

— Vai tad mēs nevaram pataisīt to lielāku un ierīkot caurumus gaismai un gaisam? — Penkrofs, ne par ko ne­šaubīdamies, sprieda.

— Iesim tālāk, — inženieris vedināja. — Turpināsim izlūkošanu. Var būt, ka tur lejāk daba mums aiztaupījusi šīs pūles.

— Mēs esam nogājuši tikai kādu trešo daļu, — Herberts ieminējās.

— Apmēram trešo daļu, — Sairess Smits piekrita, — jo no ieejas esam tikuši- simts pēdu tālu. Kas zina, vai simts pēdu tālāk .«.

— Bet kur ir Tops?… — Nebs piepeši pārtrauca savu kungu.

Viņi izmeklēja iedobumu. Topa te nebij.

— Viņš droši vien būs aizgājis tālāk, — Penkrofs sprieda.

— Iesim viņam pakaļ, — Sairess Smits teica.

Un viņi gāja tālāk. Inženieris uzmanīgi pētīja ejas sānu atzares, bet, par spīti daudzajām atzarēm, viegli bij sazī­mēt galveno eju, kura noteikti tiecās uz jūras pusi.

Kolonisti nokāpa vēl pēdas piecdesmit lejāk, tad piepeši izdzirda kādas skaņas kaut kur no granīta masas dziļu­miem. Viņi apstājās un sāka klausīties. Skaņas, kas dobji atbalsojās ejā, bij sadzirdamas gluži skaidri, it kā kādas akustikas caurules vadītas.

— Tops tur rej! — Herberts iesaucās.

— Jā, — Penkrofs piekrita. — Mūsu brašais suns rej īsti nikni.

— Mums ir līdzi asi kaltie durkļi, — inženieris teica. — Uzmanīsimies un iesim turp.

— Arvien interesantāk, — Ģedeons Spilets pačukstēja jūrniekam ausī. Tas piekrizdams pamāja.

Sairess Smits ar saviem biedriem steidzās sunim palīgā. Topa riešana bij sadzirdama skaidrāk un skaidrāk. Viņa saraustītajā balsī skanēja svešāds niknums. Vai viņš atdū­ries pret kādu kustoni, kurš viņam aizsprostoja ceļu at­pakaļ? Jāteic, ka, neskatoties uz zināmu nomācošu ne­drosmi, gājējus dzina ārkārtīga ziņkāre par to, kas tur no­tiek. Viņi vairs negāja lejup uzmanīgi, viņi itin kā slīda pa gludo klinti un sešdesmit pēdu zemāk nokļuva pie Topa.

Tur eja izvērsās platā un krāšņā alā. No vienas malas uz otru skraidīdams, Tops nikni rēja. Penkrofs un Nebs, savas zaru lāpas vēcinādami, apgaismoja visus telpas stū­rus, Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Herberts turēja durkļus rokās, gatavi atsist katru uzbrukumu.

Milzīgā ala bij pilnīgi tukša. Kolonisti izstaigāja to krus­tām šķērsām, bet nepamanīja neviena dzīvnieka, nevienas dzīvas dvašas. Un tomēr Tops turpināja riet. Ne ar glau- diem, ne draudiem nebij iespējams to apklusināt.

— Te tomēr vajag būt vēl kādai spraugai, — inženieris teica, — pa kuru ūdens ir aizplūdīs uz jūru.

— Tiešām tā, — PenkroSs piekrita, — un tāpēc uzma­nīsimies, ka neieveļamies kādā slepenā caurumā.

— Cui, Top! — Sairess Smits, uzsauca.

Sava kunga uzsaukuma pamudināts, Tops devās uz alas tālāko stūri un rēja vēl niknāk.

Gājēji viņam sekoja un lāpu gaismā tur granītā ierau­dzīja īstu akas caurumu. Tā droši vien bij sprauga, pa kuru citkārt granīta masīvā ieslodzītais ūdens aizplūda uz jūru;

tā vairs nebij slīpa eja, bet pilnīgi perpendikulāri stāva aka, pa kuru neiespējami nokāpt dziļāk.

Lāpas piebāza pie pašas cauruma malas. Dziļumā nekas nebij saredzams. Sairess Smits nolauza degošu zaru un iemeta to akā. Kritiena uzliesmināta, sveķainā lāpa uzplī- voja vēl spožāk un spilgti apgaismoja visu akas iekšieni, tomēr saskatīt tur nekā nevarēja. Tad uguns apdzisa, viegli švirkstēdama, par zīmi, ka aizsniegusi ūdeni, proti, jūras līmeni.

Inženieris aprēķināja laiku, cik ilgi lāpa krita lejup, un secināja, ka aka apmēram deviņdesmit pēdu dziļa.

Tātad šī sala atradās deviņdesmit pēdu virs jūras līmeņa.

— Lūk, mājoklis, — Sairess Smits teica.

— Bet te vajag jau būt kādam iemītniekam, — atbildēja Ģedeons Spilets, kura ziņkāre vēl nebij apmierināta.

— Kāds rāpulis vai cits dzīvnieks, — inženieris sa­cīja, — aizmucis akā un atbrīvojis mums šo telpu.

— Vienalga, — jūrnieks teica, — lai gan man ļoti būtu gribējies atnākt te ceturtdaļstundu agrāk, jo par velti jau Tops neries.

Sairess Smits raudzījās uz suni, tuvāk stāvošie biedri dzirdēja inženieri nomurminām:

— Jā, es esmu pārliecināts, ka Tops zina daudz ko vai­rāk nekā mēs!

Nu kolonistu cerības lielā mērā bij piepildījušās. Gadī­jums un viņu vadoņa brīnišķā gudrība viņiem laimīgā kārtā bij izpalīdzējuši. Viņu rīcībā nu bij plaša apakš­zemes telpa, kuru nepietiekošā lāpu gaismā vēl nevarēja sīki aplūkot, bet kuru ar ķieģeļu sienām varēs sadalīt atse­višķās istabās un ierīkot, ja arī gluži ne tā kā parasto dzī­vojamo māju, tad tomēr kā diezgan ērtu patvēruma mītni. Ūdens no šejienes bija aizplūdis un atpakaļ vairs negrie­zīsies. Telpa bij pilnīgi svabada.

Vēl palika divējādas grūtības: pirmā — cietā granīta masā iegrauztā iedobuma apgaismojums, otrā — ērtākas pieejas ierīkojums. Nebij ko domāt piegādāt gaismu no augšienes, tāpēc ka tur virs alas atradās milzīgi biezs gra­nīta slānis. Bet varbūt iespējams izkalt caurumu sānu sienā uz jūras pusi? Sairess Smits, lejup kāpdams, bij puslīdz aprēķinājis alas slīpumu un garumu, viņam šķita, ka ārējā siena nevar būt pārāk bieza. Ja tādā kārtā pievadītu gaismu, varbūt tāpat izdotos izlauzt arī caurumu durvīm un ārpusē pierīkot kāpnes.

Sairess Smits pastāstīja arī biedriem savus nodomus.

— Tad tikai pie darba, Sairesa kungs! — Penkrofs at­saucās. — Man kaplis līdzi, es pamēģināšu, vai siena ne­būs pievārējama. Kurā vietā lai kaļu?

— Še! — inženieris norādīja spēcīgajam jūrniekam kādu iedobumu klintī, kur sienai vajadzēja būt visplā- nākai.

Penkrofs stājās pie darba, un veselu pusstundu lāpu gaismā bij redzams, kā granīta šķeltnes sprēgāja viņam apkārt. Klints dzirkstīja no viņa kapļa cirtieniem. Viņu nomainīja Nebs ar Ģedeonu Spiletu.

Darbs ilga divas stundas, un akmeņkaļi jau sāka baidī­ties, vai kapļi nebūs par īsiem samērā ar klints biezumu; bet tad piepeši Ģedeona Spileta pēdējā spēcīgā cirtienā kaplis izšāvās sienai cauri un nokrita kaut kur ārpusē.

— Urā! Urā! — Penkrofs iekliedzās.

Izrādījās, ka siena tikai trīs pēdas bieza.

Sairess Smits ar aci pieplaka pie cauruma, kas atradās astoņdesmit pēdu augstumā virs zemes. Viņa acu priekšā pletās krastmalas josla, saliņa un aiz tās bezgalīgais jūras plašums.