ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Reportieris paskaidroja: ja nu trušiem te klāts gatavs galds, būtu aplam nelikt arī viņus pašus galdā; un tad abi mednieki sāka jo čakli apmeklēt šo trusīšu dārzu. Patie­šām — derīgu augu bagātība tur bij brīnišķa, un botāni- ķim bij reta izdevība pētīt dažādas stādu sugas. Herberts saplūca vairākas saujas bazilika, rozmarīna, melisu, sār- meņu un citu dziedniecības augu, kuri bij lietojami pret krūšu sāpēm, žņaudzējiem, drudzi, reimatismu un pārējām kaitēm. Kad Penkrofs vēlāk apvaicājās, kam vajadzīgs viss šis zāļu krājums, viņš atbildēja:

— Mūsu veselībai. Ārstēšanai, kad kādreiz saslimsim.

— Kādēļ mums slimot, ja salā nav neviena ārsta? — Penkrofs nopietni prātoja.

Uz to tiešām nebij ko atbildēt, tomēr jauneklis turpi­nāja joprojām ievākt savas zāles; šo viņa darbu Granitpils iemītnieki apsveica. Šiem ārstniecības stādiem Herberts vēl pievienoja krietnu krājumu kāda auga, kuru Ameri­kas ziemeļu apvidos sauc par Osvegas tēju un no kuras dabū visai atspirdzinošu dzērienu.

Beidzot kādu dienu pēc ilgas meklēšanas abi mednieki uzgāja tieši arī pašu trusīšu nometni. Zeme tur no vienas vietas bij izalota.

— Alas! — Herberts iesaucās.

— Patiešām! — reportieris atbildēja.

— Bet vai tajās arī kāds dzīvo?

— Tas ir jautājums.

Šis jautājums drīz vien tika atrisināts. Gandrīz tajā pašā acumirklī trušiem līdzīgi mazi dzīvnieciņi simtiem izlīda no alām un tik ātri izklīda uz visām pusēm, ka pat Tops nepaguva nevienu noķert. Mednieki un suns skrēja, cik jaudas, tomēr grauzējus panākt viņiem neizdevās. Bet re­portieris stingri noņēmās neiet prom, kamēr vismaz pus­ducis šo četrkāju nebūs sagūstīts. Tos viņš tūliņ gribēja

Trušiem līdzīgi mazi dzīvnieciņi simtiem izlīda no alam.

nogādāt pārtikas krājumos, atstājot pārējos tepat, lai tos sagūstītu vēlāk un mēģinātu pieradināt par mājkustoņiem. Ar cilpām, ko izstieptu ap šiem caurumiem, alaiņu medī­bām vajadzēja pilnīgi sekmēties. Bet tai acumirklī nebij ne cilpu, ne arī no kā tās pagatavot. Tāpēc viņi ar Her­bertu tāpat ar nūjām pacietīgi sāka atrakt dažas alas.

Pēc stundas darba četri grauzēji bij sagūstīti turpat mi­gās. Tie bij Eiropas ciltsbrāļiem ļoti līdzīgi radījumi, ko parasti saukā par Amerikas trušiem.

Medījumu tūliņ aiznesa uz Granītpili, un vakariņās tas jau kūpēja galdā. Tiešām šie trušu dārza iemītnieki nemaz nebij peļami, jo gaļa tiem ļoti garšīga. Tas kolonistiem bij ļoti vērtīgs un, kā likās, neizsmeļams atradums.

Trīsdesmit pirmajā maijā sienas bij gatavas. Istabās trūka vēl tikai mēbeļu, bet tas būs garo ziemas dienu darbs. Pirmajā istabā, kura nodomāta virtuvei, tika iemū­rēta krāsns. Pie skursteņa ierīkošanas jaunie meistari da­būja krietni vien pastrādāt. Sairess Smits skurstenim vien­kārši pagatavoja cauruli no tā paša ķieģeļu māla; bet, tā kā nebij domājams izvilkt to cauri virspuses biezajam gra- nītslānim, tad virs virtuves loga izkala sienā caurumu un pa to cauruli slīpi izlaida ārā, gluži kā to dara ar pagaidu dzelzskrāsniņu skursteņiem. Bez šaubām, spēcīgam aus­trumu vējam pūšot taisni fasādē, dūmi nāks atpakaļ, bet šie vēji atgadījās visai reti, turklāt pavārs Nebs par tādām neērtībām nekā liela neiztaisīja.

Kad iekšējie darbi bij pabeigti, Sairess Smits ņēmās aiz­taisīt veco notekas spraugu, lai Granītpils no ezera puses būtu pilnīgi nepieejama. Alas caurumā savēla milzīgus granīta klučus un ar cementu cieši samūrēja. Inženieris pagaidām nolēma neuzplūdināt ūdeni ezerā agrākā aug­stumā un tā pilnīgi aizslēpt alas ieeju. Viņš tikai akmeņu spraugās iestādīja kociņus, krūmus un zāles, kas nākamajā pavasarī kupli sazels.

Tomēr veco notekas gultni izlietoja saldūdens pievadī- šanai no ezera jaunajā dzīvoklī. Pa šauriņu, zem ezera līmeņa iekaltu spraugu ūdens sūcās alā, un tā šis dzidrais un neizsīkstošais avots piegādāja dienā divdesmit piecus līdz trīsdesmit galonus [9] nepieciešamā šķidruma. Ūdens Granītpilij nekad netrūks.

Beidzot un pašā īstajā laikā visi darbi tika pabeigti, jo aukstais rudens arī jau bij klāt. Biezās logu aizvirtnes varēja viegli aizvērt, kamēr inženierim būs laiks paga­tavot stiklu.

Ģedeons Spilets ar īsti māksliniecisku gaumi uz klints atkarēm apkārt logiem bij sastādījis garu staipekļa zāli un citus augus, un ap logiem nu stiepās krāšņas kuplas un zaļas vītnes.

Protams, veselīgā un drošā dzīvokļa iemītnieki bij visai lepni uz savu darbu. Pa logiem viņu acu priekšā pletās bezgalīgs apvārsnis, ko abas Žokļu iekāres ierobežoja pret ziemeļiem un Naga iekāre pret dienvidiem. Viss Savienī­bas līcis varenā plašumā spīguļoja lejā. Jā, krietnie kolo­nisti varēja būt apmierināti, Penkrofam bij pilnīga tiesība slavēt šo mītni, ko viņš jokodamies sauca par «savu dzī­vokli sestajā stāvā».

Ziema sākās ar jūnija mēnesi, kas sakrīt ar decembri ziemeļu puslodē. Šis mēnesis iesākās ar nemitīgām lietus gāzēm un vētrām. Tikai tagad Granītpils iemītnieki īsti varēja novērtēt, kāda nozīme slapjdraņķim nepieejamam mājoklim. «Kamīnā» patiešām nebūtu iespējams patverties no ziemas negaisiem, vajadzētu baidīties pat, ka klaja vēja dzīti uzplūdi pavisam neizposta šo mītni. Sairess Smits tā­pēc parūpējās, lai nodrošinātu tur ierīkotās krāsnis un smēdi.

Viss jūnija mēnesis tika izlietots dažādiem darbiem, starp citu, arī medībām un zvejai, tā ka pils pārtikas krā­jumi pieauga bagātīgi. Penkrofs brīvākā laikā apsolījās pagatavot arī slazdus, ar kuriem iespējams sagūstīt lielā­kus zvērus. Cilpas viņš jau bij novijis no augu šķiedrām; nepagāja neviena diena, kad no trušu pļavas nepārnesa mājā zināmu skaitu šo grauzēju. Nebs visu laiku noņēmās, sālīdams un žāvēdams gaļu, kura tādā veidā bij uzglabā­jama visai ilgi.

Pa starpām ļoti nopietni tika apspriests apģērba jauta- jums. Citu drēbju kolonistiem nebij kā vien tās, ar kurām balons viņus izmeta malā. Uzvalki un veļa gan bij stipri un tika ļoti rūpīgi saudzēti un uzturēti kārtībā, tomēr pie­nāca laiks gādāt jaunus. Ja ziema būs īsti auksta, sali­nieki stipri cietīs no sala.

Šajā ziņā arī Sairess Smits nekā nevarēja izdomāt. Vis­pirms bij jārūpējas par dzīvokli un pārtiku, jo sals varēja uznākt, iekams apģērba jautājums izšķirts. Laikam taču šī pirmā ziema būs jāpalaiž tāpat, pārāk nesūrojoties. Iestājoties jaukam laikam, varēs sarīkot muflonu medības. Tie bij manīti, Franklina kalnā kāpjot, un, ja reiz vilnas krājums rokā, gan inženieris zinās pagatavot siltas un iz­turīgas drēbes … Kā? Par to vēl bij jāpadomā.

— Bet pagaidām sildīsim kauliņus Granītpilī, — Pen- krofs ieteica. — Malkas mums pārpilnām, un nav nekāda aprēķina taupīt to.

— Un pie tam, — Ģedeons Spilets piebilda, — Linkolna sala neatrodas pārāk tālā platuma grādā, tāpēc jādomā, ka ziemas te nav visai bargas. Vai jūs neteicāt, Saires, ka trīsdesmit piektā paralēle sakrīt ar to, uz kuras atrodas Spānija otrā puslodē?

— Bez šaubām, — inženieris atbildēja, — bet nevajag aizmirst, ka dažas ziemas arī Spānijā stipri aukstas. Ne­trūkst tur ne sniega, ne ledus, un Linkolna sala arī var tikt tikpat bargi piemeklēta. Tomēr sala allaž paliek sala, un es ceru, ka klimats tajā vispār būs mērenāks.