ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Bet nebij viņi vēl nogājuši ne pusjūdzi, kad Tops no kāda biezokņa izcēla veselu baru četrkāju, kuriem tur lai­kam bij pastāvīga mītne; Topa izbiedēti, tie metās bēgt.

— Gluži kā lapsas! — Herberts iesaucās, nolūkodamies, cik kustoņi žigli aizbēga.

Tās patiešām bij sevišķi lielas sugas lapsas; viņas aiz­skrēja, izbīlī savādi riedamas, tā ka Tops pārsteigts ap­stājās un ļāva kustoņiem aizmukt.

Sunim bij tiesība izbrīnīties, jo viņš nebij mācījies da­bas zinātnes. Bet riedamas šīs pelēkbrūnās lapsas ar mel­najām astēm pašas jau raksturoja savu sugas piederību. Herberts tūliņ bij skaidrībā, ka tās ir tā saucamās šakāļu lapsas. Tās bieži sastopamas Čīlē, Malvinu salās un visos Amerikas novados starp trīsdesmito un četrdesmito para­lēli. Herberts ļoti nožēloja, ka Topam nebij izdevies sa­gūstīt nevienu no šiem plēsīgajiem zvēriem.

r— Bet vai viņas ir ēdamas? — ievaicājās Penkrofs, kurš uz visiem salas dzīvniekiem skatījās tikai no sava īpatnējā viedokļa.

— Nē, — Herberts atbildēja, — bet dabas zinātnieki vēl nav izpētījuši, vai šīm lapsām ir dienas vai nakts acu redzokļi un vai tās īstenībā nav pieskaitāmas suņu sugai.

Sairess Smits nevarēja apslēpt smaidu, klausīdamies jau­neklī, kurš jau tagad izrādīja stipri attīstītas prāta spējas. Turpretim Penkrofu šīs lapsas pašas maz vairs interesēja, tāpēc ka viņas nebij ēdamas. Viņš tikai domāja, ka tad, kad pie Granītpils būs ierīkots putnu dārzs, vajadzēs stipri uzmanīties no šiem četrkājainajiem zagļiem. Protams, ne­viens viņam nerunāja pretī.

Aiz Naga iekāres kolonisti izgāja plašā, jūras apskalotā krastmalas joslā. Pulkstenis bij jau astoņi no rīta. Debesis aiz ilgā, stingrā aukstuma bij pilnīgi skaidras; bet, ātri ejot, sasiluši Sairess Smits un viņa biedri nemaz nejuta sala kniebienus. Nebij ne mazākā vējiņa, un tāpēc auk­stumu varēja nesalīdzināmi vieglāk paciest. Mirdzoša, bet salta saule patlaban izkāpa no jūras, tās milzīgā ripa šū­pojās apvārsnī. Jūras klajš bij pilnīgi rāms Un zilgans, gluži kā Vidusjūrā kāds līcis, kad dzidra debess plešas tam pāri. Četras jūdzes - attālu pret dienvidaustrumiem skaidri varēja saredzēt jatagāna veidā izliekto Naga iekāri.

Kreisajā pusē pār purva malu vēl pacēlās neliels, stāvs klintsrags, kurš kā uguns spīdēja saulē. Šajā Savienības līča pusē, kur pat neviens smilkšu sēklis nebij saskatāms jūras klajā, austrumu vēju dzītam kuģim nebūtu kur pa­tverties. Jūras līmeņa pilnīgais rāmums un ūdens vienlaida spīdums bez mazākā dzeltenējā plankuma liecināja, ka aiz šiem stāvajiem krastiem nav nevienas zemūdens klints; ka okeāns te ārkārtīgi dziļš. Ap četras jūdzes attālu pret rie­tumiem stiepās Tālo rietumu mežāju svītra. No krastmalas lūkojoties, likās, ka te ir kāda vientuļa, ledus ieslēgta an- tarktiska sala. Kolonisti še nometās ieturēt brokastis. No krūmājiem un sausām jūras zālēm sakūra uguni, Nebs sagatavoja brokastīm aukstu gaļu un uzvārīja dažas krū­zes Osvegas tējas.

Arī ēzdami kolonisti pētīja apkārtni. Gluži pretēji rie­tumu daļai šī Linkolna salas puse bij pilnīgi neauglīga. Tāpēc reportieris prātoja: ja liktenis būtu lēmis izmest viņus šajā salas krastā, viņiem rastos pavisam slikts ieskats par nākamo dzīvesvietu.

— Man pat liekas, — inženieris teica, — ka še mēs nemaz nevarētu izkļūt malā, jo jūra ir dziļa un nav re­dzama neviena klints, uz kuras varētu patverties. Iepretim Granītpilij vismaz ir sēklis, ir saliņa, tāpēc izredzes uz iz­glābšanos daudz lielākas. Še — vienīgi ūdens bezdibenis!

— Diezgan savādi, — Ģedeons Spilets ieminējās, — ka šajā samērā mazajā salā augsne tik dažāda. Patiesībā tāda dažādība parasti novērojama tikai plašos kontinentos. Tā vien liekas, ka Linkolna salas bagāto un auglīgo rietumu krastu apskalotu Meksikas jūras līča siltie ūdeņi, turpretim līdz dienvidu un ziemeļu pusei it kā sniegtos Ledus okeāns.

— Jums taisnība, mīļo Spilet, — Sairess Smits atbildēja, — es pats arī to esmu novērojis. Savāda man liekas šī sala kā pēc sava apveida, tā arī pēc dabas. Še patiešām sako­pots it viss kontinentā atrodamais, tāpēc es nebrīnītos, ja teiktu, ka šī sala kādreiz bijusi pievienota kontinentam.

— Kā? Kontinents Klusā okeāna vidū! — Penkrofs iesaucās.

— Kāpēc gan ne? — Sairess Smits atbildēja. — Kāpēc Austrālija, Jaunzēlande un viss, ko angļu ģeogrāfi apzīmē ar vienu vārdu — Austrālija, kopā ar Klusā okeāna salu arhipelāgiem kādreiz nevarētu būt bijis apvienots sestajā pasaules daļā, tikpat lielā kā Eiropa vai Āzija, kā Āfrika vai abas Amerikas? Man neliekas neticami, ka visas tās salas, kas patlaban paceļas no plašā okeāna ūdeņiem, ir tikai kāda aizvēsturiskos laikos nogrimuša kontinenta vir­sotnes.

— Kā kādreiz Atlantīda, — Herberts piemetināja.

— Jā, mīļo zēn… ja tā vispār kādreiz ir bijusi.

— Tātad Linkolna sala būtu daļa no tā kontinenta? — Penkrofs jautāja.

— Tas ir iespējams, —* Sairess Smits atbildēja. — Ar to tad varētu izskaidrot tās dabas dažādību.

— Un arī še vēl tagad novērojamo dzīvnieku bagā­tību?.— Herberts ievaicājās.

— Jā, mīļo zēn, — inženieris atbildēja. — Tu pieminēji vēl vienu argumentu par labu manai hipotēzei. Pēc visiem novērojumiem mēs zinām, ka kustoņu salā ir ļoti daudz, un brīnišķīgākais ir tas, ka ārkārtīgi dažādas pasugas. Tur vajag būt savam cēlonim, un, pēc manām domām, tas ir tāds, ka Linkolna sala reiz bijusi kāda plaša kontinenta daļa un tas pamazām nogrimis jūrā.

— Tātad iespējams, — ieminējās Penkrofs, vēl ne visai pārliecināts par inženiera hipotēzes pareizību, — ka arī šī citreizējā kontinenta palieka reiz nogrimst jūrā un starp Ameriku un Āziju vairs nekas nepaliek?

— Nē, — Sairess Smits atbildēja, -—jo radīsies atkal jauni kontinenti, pie kuru veidošanas miljardu miljardi sīku dzīvnieciņu arī šajā acumirklī jau strādā.

— Un kas tie ir par namdariem? — Penkrofs apvaicājās.

— Koraļļu infuzorijas, — Sairess Smits paskaidroja. — Viņām jāpateicas, ka Klusajā okeānā radusies Klermo- na-Tonnera sala, atoli un neskaitāmas citas koraļļu salas. Četrdesmit septiņi miljoni šo dzīvnieciņu sver tikai vienu granu [10] , un tomēr jūras sāli un visus ūdenim piejauktos cietos elementus, ko iesūc, viņi pārkaļķo un savieno mil­zīgā zemūdens būvē, kas tikpat cieta un izturīga kā gra­nīts. Pirmajās radīšanas dienās daba ar uguns palīdzību izcēla cietzemes virs ūdens; tagad tā mikroskopiskus dzīv­nieciņus nolikusi uguns vietā, jo tās dinamiskais spēks zemeslodes iekšienē liekas samazinājies — to var spriest arī pēc daudzajiem izdzisušajiem vulkāniem zemes virs­pusē. Es varu labi iedomāties, ka, gadu simtenim pēc sim­teņa paejot, infuzoriju miljardam pēc miljarda darbojoties, šis Klusais okeāns pamazām pārvērtīsies par plašu konti­nentu, kur apmetīsies un strādās nākamās cilvēku pa­audzes.

— Nu, ilgi gan uz to būs jāgaida, — Penkrofs gudri nosprieda.

— Dabai laika netrūkst, — inženieris atbildēja.

— Bet kam šie jaunie kontinenti vajadzīgi? — Herberts ievaicājās. — Man šķiet, ka cilvēcei pietiek jau patlaban apdzīvoto zemju. Un daba nekā nerada bez vajadzības.

— Pareizi — nekā bez vajadzības, — inženieris pie­krita. — Tomēr var arī izskaidrot, kāpēc nepieciešami šie jaunie kontinenti un taisni tropiskajās koraļļu salu joslās. Vismaz man liekas, ka šis izskaidrojums nav gluži bez pa­mata.