ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

pavisam apjukušo kustoni. — Šie kustoņi taču nekam neder!

— Vienam nolūkam viņi noder labi, — Ģedeons Spilets piezīmēja.

— Kādam?

— Kā barība citu kustoņu pievilināšanai.

Reportierim bij taisnība. Un no tā brīža viņi sāka.bed­rēs izlikt nogalināto lapsu gaļu.

Jūrnieks bij pagatavojis niedrauga cilpas un ar tām sa­gūstīja vairāk nekā ar slazdiem. Nepagāja gandrīz neviena diena, kad kāds trusis nebij noķerts. Tur gan bij tikai truši, bet Nebs prata pagatavot tos ar dažādām mērcēm, tā ka viņa ēdāji nevarēja žēloties.

Tomēr augusta otrajā nedēļā slazdos bez lapsām paga­dījās ari citi dzīvnieki, pie tam noderīgāki nekā tās, — meža cūkas, kuras jau agrāk bij pamanītas ezera ziemeļos. Penkrofam nenācās vaicāt, vai šie kustoņi ēdami. To jau varēja spriest pēc viņu līdzības ar Amerikas vai Eiropas cūkām.

— Bet cūkas tās nav, — Herberts teica. — Ievēro to.

— Mīļo zēn, ļauj nu man domāt, ka tā pati cūka vien ir, — Penkrofs teica un aiz strupās astes izvilka cūkai līdzīgu dzīvnieku.

— Kāpēc tā?

— Tādēļ, ka man tas patīk.

— yai tu mīli cūkas, Penkrof?

— Ārkārtīgi, — jūrnieks atsaucās, — it sevišķi to četru kāju dēļ; ja viņām bijušas astoņas kājas, es viņas mīlētu vēl divreiz vairāk.

Šis dzīvnieks bij tā saucamais pekari, kurš no pārējām trim radniecīgām cūkveidīgām pasugām atšķiras ar savu melno spalvu un ar to, ka viņam mutē nav garo ilkņu. Pekari parasti dzīvo bariem, tāpēc bij jādomā, ka salas lie­lajos mežos viņu papilnam. Bet galvenais, ka viņi bij ēdami no galvas līdz kājām, un Penkrofam vairāk arī ne­bij vajadzīgs.

Ap piecpadsmito augustu, ziemeļaustrumu vējam piepeši uzpūšot, laiks spēji mainījās. Temperatūra par dažiem grā­diem cēlās, un gaisā sakrājušies tvaiki drīz vien pārvērtās sniegā. Visa sala pārsedzās ar baltu villaini, un pavisam citādas ainas rādīja iemītniekiem. Sniegs sniga vairākas dienas bez apstājas un sakrājās divi pēdas biezā kārtā.

Vējš pieņēmās ārkārtīgi spēcīgs, no Granītpils augstuma bij dzirdama jūras rūkoņa. Dažos nostūros sniegs sagrie­zās virpuļos, līdzīgi tām skrejošām ūdens trombām, ko kuģi mēģina izkliedēt ar lielgabalu šāvieniem. No ziemeļ­austrumiem skriedama, vētra drāzās salai pāri un taisni Granītpils fasādē. Šādā putenī, kādus piedzīvo tikai polār- zemju apgabalos, ne Sairess Smits, ne viņa biedri ar labāko gribu nevarēja rādīties laukā un piecas dienas, no divdes­mitā līdz divdesmit piektajam augustam, bij pilnīgi ieslo­dzīti Granītpilī. Dzirdams bij, kā viesulis krāca Jakamaru mežā, nodarīdams postu. Bez šaubām, daudzi koki tika tur aplauzti, daudzi ar visām saknēm izgāzti, bet Penkrofs par to nemaz nebēdājās, rēķinādams, ka nu nebūs tik daudz jānopūlas ar ciršanu.

— Vētra ir kļuvusi par malkas cirtēju, — viņš teica. — Lai tikai strādā!

Protams, kā lai viņš to aizkavētu?

Cik pateicīgi Granītpils iemītnieki bij liktenim, kas vi­ņiem sagādājis tik drošu un siltu mājokli! Arī Sairesam Smitam pēc taisnības pienācās sava daļa no šīs pateicības, bet galu galā taču daba pati bij ierīkojusi šo telpu, un viņam piekrita tikai atradēja loma. Te viņi visi bij drošībā, vētra nespēja viņiem piekļūt. Ja viņi būtu Tālā skata līdzenumā uzcēluši māju no akmeņiem vai baļķiem, tā droši vien nespētu turēties pretī graujošam viesulim. Bij dzirdams, kā viļņi šļācās pret krastu; jādomā, ka vētras sabangotā jūra, saliņai pāri traukdamās, pieplūdina veco «kamīnu», tā ka tur patveršanās nebij domājama. Turpre­tim še, Granītpilī, masīva klintskalna vidū, nebij ne vētras, ne ūdens jābaidās.

Tomēr arī šajās ieslodzījuma dienās kolonisti nepalika bez darba. Dēļos sazāģētu koku noliktavā netrūka, tāpēc viņi pamazām papildināja savas mēbeles, pagatavodami vēl galdus un krēslus, smagus un izturīgus, jo materiāls jau nebij taupāms. Diezin cik glītas gan šīs mēbeles nebij, tomēr Nebs ar Penkrofu bij lepni uz tām: ne"būtu mainī­juši tās pret īstām, Bula darbnīcas darinātām.

Bet tad mēbeļu galdnieki kļuva par kurvju pinējiem, un arī šajā jaunajā amatā izrādījās tikpat veikli. Tajā vietā, kur ezers meta līkumu pret ziemeļiem, viņi bij uz­gājuši sarkano kārklu ataudzi. Jau pirms lietus perioda Penkrofs ar Herbertu sanesa no turienes mājā prāvu krā­jumu klūgu; iepriekš izsautētas, tās labi noderēja pīšanai. Pirmie mēģinājumi iznāca visai neveikli, bet, pateicoties pinēju saprātīgumam, savstarpējām apspriedēm, pado­miem un sacensībai, kolonijas rīku krājums drīz vien pa­vairojās ar dažāda lieluma kurvjiem un citiem pinumiem pēc agrākos laikos novērotiem paraugiem. Pieliekamais bij pilns ar dažādiem pārtikas līdzekļiem, un Nebs tagad sa­kravāja kurvjos ciedru riekstus, pūķakoka saknes un citus ēdamos augļus:

Augusta pēdējā nedēļā laiks mainījās vēlreiz. Tempe­ratūra mazliet nokritās, un putenis aprima. Kolonisti tūliņ steidzās laukā. Krastmala bij savu divi pēdu biezu sniega kārtu pārklāta, bet pa sasalušo sērsnu ērti varēja staigāt. Sairess Smits ar biedriem uzkāpa Tālā skata līdzenumā.

Tur viss bij pārvērties. Koki, kurus viņi pameta vēl ar zaļu lapotni, it sevišķi tuvākajā apkārtnē ar eglēm un priedēm pārsvarā, bij viscaur vienmuļas segas pārklāti. No Franklina kalna virsotnes līdz pat jūrmalai viss bij balts — meži, zālāji, ezers, upe, klinšu krasti. Pateicības upe plūda zem biezas ledus kārtas, kas ar katru jūras uz­plūdu un atplūdu brakšķēdama lūza gabalos. Neskaitāmi putni: pīles, slokas, dumbra cāļi un lummes laidelējās pār aizsalušo ezeru. To te bij tūkstošiem. Klints siena, pārduru gāzās ezera noteka, bij apsalusi starainām lāstekām. Ūdens pa tām plūda šalkdams, šļakatās kuldamies, itin kā no re­nesanses mākslinieka rokas veidotas milzīgas ūdens note­kas. Nebij vēl iespējams pārliecināties, kādu postu vētra nodarījusi mežā, bij jānogaida, kamēr baltais pārklājs kaut cik noplaks.

Ģedeons Spilets, Penkrofs un Herberts izmantoja gadī­jumu pa ceļam aplūkot arī slazdus. Nebij viegli atrast tos zem sniega kārtas. Jāuzmanās arī, ka paši neiegāžas kādā bedrē — būtu bīstami un apkaunojoši iekrist pašiem savos slazdos! Bet no šīs kļūmas tomēr laimējās izvairīties; slaz­dus viņi atrada pilnīgi neaiztiktus. Neviens kustonis tur nebij iekritis, bet pēdas bij redzamas visapkārt, starp tām viņi skaidri sazīmēja kāda dzīvnieka ķepu sliedi. Herberts tūliņ paskaidroja, ka te bijis kāds kaķu sugas dzīvnieks — tas pilnīgi saskanēja ar inženiera pārliecību, ka salā mājo arī plēsīgi zvēri. Bez šaubām, šie plēsoņas parasti dzīvoja Tālo rietumu meža biezokņos, bet, bada dzīti, bij atklīduši līdz Tālā skata līdzenumam. Varbūt saoduši te arī Granīt­pils iemītniekus…

— Kas tie varētu būt par kaķu sugas dzīvniekiem? — Penkrofs apvaicājās.

— Tīģeri, — Herberts atbildēja.

— Es domāju, ka šie zvēri dzīvo tikai siltās zemēs.

— Jaunajā Pasaulē, — jauneklis paskaidroja, — viņus sastop no Meksikas līdz pat Buenosairesas prērijām. Un, tā kā Linkolna sala atrodas apmēram tajā pašā platuma grādā kā Laplatas province, tad nav nekāds brīnums, ka arī te dzīvo tīģeri.

— Labi, gan jau redzēsim, — Penkrofs noteica.

Temperatūrai ceļoties, sniegs sāka palēnām kust. Atkal

uznāca lietus, un, tā izkausēta, baltā sega drīz nozuda pavisam. Par spīti sliktajam laikam, kolonisti atjaunoja savus pārtikas krājumus, no stādu barības piegādādami klāt ciedru riekstus, pūķakoka saknes un cukurkļavas sulu, no dzīvniekiem — trusīšus, agutus un ķengurus. Tam ne­pieciešami bij daži ceļojumi uz mežu, kur varēja pārlieci­nāties, ka pēdējā vētra aplauzusi diezgan daudz koku. Nebs un Penkrofs ar ratiņiem aizkūlās pat līdz ogļraktu- vēm un no turienes pārveda vairākas tonnas kurināmā. Garām iedami, viņi ievēroja, ka podu apdedzināmā krāsns stipri cietusi negaisā un par pēdām sešām kļuvusi īsāka.