ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Mēs no tā cepsim maizi, — Sairess Smits nopietni atbildēja.

— Maizi, kūkas un tortes! — jūrnieks zobojās. — Tikai pailgi būs jāgaida, kamēr šis labības grauds mums visu to sagādās.

Herberts arī, neturēdams lielas lietas no sava atraduma, grasījās jau mest to projām, bet Sairess Smits paņēma graudu, rūpīgi aplūkoja un, atradis, ka tas pilnīgi vesels, pavērās cieši Penkrofā.

— Penkrof, — viņš jautāja, — vai jūs zināt, cik vārpu var izaugt no viena grauda?

— Man šķiet, tikai viena, — jūrnieks atbildēja, tāda jautājuma mazliet pārsteigts.

— Desmit, Penkrof. Un vai jūs zināt, cik graudu ir vienai vārpai?

— Nē, to es nezinu.

— Apmēram astoņdesmit, — Sairess Smits paskaidroja. •—Tātad, ja mēs iestādām šo graudu, tad pirmo reizi ievāk­sim astoņi simti graudu, no tiem otrā gadā izaugs seši simti četrdesmit tūkstoši, trešajā — pieci simti divpadsmit miljoni, bet ceturtajā — vairāk nekā čfetri simti miljardi graudu. Lūk, tā tie vairojas!

Sairesa Smita biedri klausījās klusi. Skaitļi apmulsināja viņus. Bet tomēr tie bij pareizi.

— Jā, mīļie draugi, — inženieris atsāka. — Tā ir audze­līgās dabas ģeometriskā progresija. Bet ko gan nozīmē šis labības grauds iepretim magones galviņai, kurā ir trīsdes­mit divi tūkstoši sēklas graudiņu, vai tabakas pākstiņai ar trīs simti sešdesmit tūkstošiem sēklu? Bez daudzajiem brī­nišķo audzelību traucējošiem kavēkļiem šie augi dažos gados apklātu visu zemeslodi.

Bet inženieris vēl nebeidza savu mazo lekciju.

— Un nu, Penkrof, — viņš pievērsās atkal jūrniekam, — vai jūs zināt, 1 cik mēru iznāk no simts miljardiem graudu?

— Nē, to es nezinu, — Penkrofs atbildēja. — Bet to gan, ka esmu liels muļķis.

— Vairāk nekā trīs miljoni, ja mērā rēķina pa simt trīs­desmit tūkstošiem graudu.

— Trīs miljoni! — Penkrofs iesaucās.

— Trīs miljoni.

— Četros gados?

— Četros gados, — Sairess Smits atbildēja, — un es domāju, ka pat divos, jo man šķiet, ka šajā apvidū mēs varēsim ievākt divas ražas gadā.

Uz to Penkrofs pa savai parašai atkal varēja tikai at­bildēt ar pērkonīgu «urā».

— Tātad tu, Herbert, — inženieris piebilda, — esi atra­dis kaut ko mums neaprēķināmi svarīgu. Viss, mīļie draugi, itin viss mums šajos apstākļos var noderēt. Es jūs lūdzu, neaizmirstiet to.

— Nē, Sairesa kungs, to mēs neaizmirsīsim, — Pen­krofs apliecināja. — Un, ja man laimēsies kādreiz atrast tabakas sēkliņu, kura vairojas trīs simti sešdesmittūkstoš- kārt, es jums apsolu, ka nepalaidīšu to vējā. Bet vai jūs arī zināt, kas tagad jādara?

— Mums jāiestāda šis grauds, — Herberts teica.

— Jā, — Ģedeons Spilets piekrita, — pie tam ar visu pienācīgo cieņu, jo grauds slēpj sevī visas mūsu nākošās ražas.

— Kaut tikai tas uzdīgtu! — jūrnieks iesaucās.

— Uzdīgs! — Sairess Smits apgalvoja.

Tas notika divdesmitajā jūnijā. Pats īstais laiks iesēt šo vienīgo un dārgo graudu. Sākumā kolonisti domāja iestādīt to podā, bet apsvēruši nolēma labāk paļauties uz dabu un uzticēt graudu zemei. Tai pašā dienā tas tika arī izdarīts, un lieki būs vēl pieminēt, ar kādu ārkārtīgu uzmanību un rūpību sējēji gatavojās šim svinīgajam darbam.

Laiks bij mazliet noskaidrojies, kolonisti uzkāpa klints- kalnā virs Granītpils. Tur līdzenumā viņi izmeklēja pret vējiem aizsargātu un pusdienas saules labi sildītu vietu. Zeme tika rūpīgi izravēta, pat rokām uzrušināta, lai izla­sītu laukā insektus un tārpus; uzbēra tur vēl pāra sauju īsti labas, ar kaļķiem sajauktas zemes un uztaisīja apkārt sētiņu. Tad graudiņu noglabāja mīkstā un miklā klēpī. Vai tas neizskatījās tā, it kā kolonisti liktu pirmo ak­meni jaunas ēkas pamatiem? Penkrofs atminējās dienu, kad uzrāva savu vienīgo sērkociņu, un visas rūpes, kas ar to bij savienotas. Tomēr šoreiz lieta bij daudz svarī­gāka. Patiešām — uguni salinieki būtu ieguvuši šādā vai citādā ceļā, bet nekāda cilvēciska vara nespētu radīt viņiem jaunu sēklas graudu, ja šis, par nelaimi, aizietu bojā!

No tā brīža Penkrofs katru dienu gāja aplūkot to, ko pats nopietni sauca par savu «labības lauku». Posts insek­tiem, ko viņš tur atrada! Žēlastības tiem nebij.

Uz jūnija beigām pēc nemitīgiem lietiem laiks kļuva manāmi vēsāks; divdesmit devītajā datumā Fārenheita ter­mometrs droši vien būtu rādījis divdesmit grādu virs nul­les (pēc Celsija 6,67° zem nulles).

Nākamā diena, trīsdesmitais jūnijs, kas sakrīt ar trīs­desmit pirmo decembri ziemeļu puslodē, — bij piektdiena. Nebs ieminējās, ka vecais gads beidzas ar nelaimīgu dienu, bet Penkrofs turpretī paskaidroja, ka tādā gadījumā jau­nais sākoties ar laimīgu un tas esot svarīgākais.

Lai nu ar to laimīgumu kā, bet gads iesākās ar stipru salu. Pateicības upes ietekā gar krastmalām parādījās ledus, bet ezers aizsala pilnīgi.

Vairākkārt bij jāiet pēc jauna kurināmā. Penkrofs ne­bij gaidījis, kamēr upe aizsalst, un jau agrāk bij atvedis vairākus milzīgus plostus malkas. Upe bij nenogurdināms dzinējs, tā jāizlieto malkas pludināšanai, kamēr sals pa­ņems to savā varā. Mežā kurināmā bij pārpilnām, tomēr tam vēl pievienoja klāt vairākus vezumus ogļu, pēc kurām bij jābrauc līdz pat Franklina kalna pakājei. Akmeņogļu spēcīgais siltums bij visai noderīgs spalgajā salā; ceturtajā jūlijā temperatūra nokritās vēl par astoņiem grādiem pēc Fārenheita, tātad pēc Celsija simtgrādu termometra 13 grādu zem nulles. Ēdamistabā, kur salinieki nu strādāja, tika iemūrēta vēl otra krāsns.

Tikai šajā aukstajā laikā Sairess Smits īsti atskārta, cik prātīgi darījis, novadīdams ūdens strautiņu no Granta ezera līdz pat Granītpilij. Pa plaisu zem aizsalušā ezera līmeņa un pa vecās notekas gultni dzidrais ūdens notecēja lejup un uzkrājās Granītpils pieliekamās telpas stūrī iedobtā baseinā, bet pārpalikums pa aku noplūda jūrā.

Tā kā laiks tagad pieturējās sauss, tad kolonisti, saģēr­bušies tik silti, cik vien iedējams, nolēma izlietot vienu dienu ceļojumam pa salas dienvidaustrumu daļu starp Pa-

Bij jāizvēlas taisnākais ce|š.

teicības upi un Naga iekāri. Tas bij plašs, purvains apvi­dus, un varēja cerēt uz izdevīgām medībām, jo ūdensput­niem tur vajadzēja mitināties lielā skaitā.

Viņi nodomāja iet savas astoņas vai deviņas jūdzes, at­pakaļ arī tikpat daudz, tātad gājiens aizņemtu visu dienu. Tā kā bij jāizpētī pilnīgi nepazīstama salas nomale, tad nolēma, ka jāpiedalās visai kolonijai. Tāpēc piektajā jūlijā pulksten sešos, gaismiņai austot, Sairess Smits, Ģe- deons Spilets, Herberts, Nebs un Penkrofs, apbruņojušies ar apkaltiem durkļiem, cilpām, lokiem un bultām un pa­ņēmuši līdzi pietiekoši pārtikas, atstāja Granītpili un de­vās ceļā; Tops lēkādams skrēja pa priekšu.

Bij jāizvēlas taisnākais ceļš, proti, pāri aizsalušajai Patei­cības upei.

— Tomēr ledus mums neatsver pastāvīgu tiltu, — repor­tieris dibināti ieminējās.

Un tūlīt arī «kārtīga» tilta būve tika, ierindota turpmāko darbu sarakstā.

Šodien kolonisti pirmo reizi spēra kāju Pateicības upes labajā krastā un drosmīgi devās ar sniegu klātā krāšņā milzeņu skujkoku mežā.