ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Kāpēc tā, Sairesa kungs? — Herberts jautāja.

— Tāpēc, mīļo zēn, ka jūru var uzskatīt par milzīgu rezervuāru, kur uzkrājas vasaras siltums. Ziemai iestājo­ties, tā izelpo šo siltumu gaisā un tuvīniem apvidiem no­drošina mērenu temperatūru — vasaru mazāk karstu, ziemu mazāk aukstu.

— Nu, to mēs redzēsim, — Penkrofs piezīmēja. — Es neko daudz nebēdāju, vai ziema aukstāka vai mērenāka. Bet patlaban jau acīm redzams, ka dienas kļūst īsākas un vakari gari. Vai mēs labāk nepadomātu par Granītpils ap­gaismošanu?

— Nekas nav vieglāk! — Sairess Smits atsaucās.

— Vai runāt par to? — Penkrofs vaicāja.

— Nē, paveikt.

— Un kad mēs sāksim?

— Rīt — ar roņu medībām.

— Lai izlietu tauku sveces?

— Kas par blēņām, Penkrof! īstas stearīna sveces.

Tāds bij inženiera jaunais nodoms — pilnīgi paveicams tāpēc, ka viņam bij kaļķi un sērskābe, bet no roņiem da­būjami sveču izgatavošanai nepieciešamie tauki.

Ceturtajā jūnijā bij vasarsvētku diena, un salinieki no­lēma to nosvētīt. Darbi tika mesti pie malas, un kolonisti nodevās lūgšanām. Tomēr tagad tās drīzāk bij pateicības lūgšanas. Linkolna salas iemītnieki vairs nebij nožēlojami krastā izmestie, tāpēc viņi arī nelūdzās, tikai pateicās,

Nākamajā dienā, piektajā jūnijā, par spīti diezgan ne­lāgam laikam, viņi devās pāri uz saliņu. Bij jāizlieto jūras atplūdi, lai varētu pārbrisf šauruma sēkli; sakarā ar to medniekiem atkal ienāca prātā, ka vieglākai satiksmei ne­pieciešama laiviņa, ar kuru arī pa Pateicības upi varētu aizkļūt augšup, kad, iestājoties jaukam laikam, viņi dosies nodomātajā izlūku gājienā uz salas dienvidaustrumu mežājiem.

Roņu saliņā patrāpījās daudz, mednieki ar saviem dzelzi apkaltajiem durkļiem viegli nogalināja kādu pusduci. Nebs ar Penkrofu tos turpat uzšķērda un Granītpilī nogā­dāja tikai viņu taukus un ādu; āda vēlāk noderēs stipru apavu izgatavošanai.

Šajās medībās viņi ieguva ap trīs simti mārciņu tauku, ko izlietot sveču ražošanai.

Tas bij gaužām vienkāršs darbs; sveces gan neiznāca gluži glītas, tomēr ērti lietojamas. Ja Sairesam Smitam būtu tikai sērskābe, tad, uzsildījis to kopā ar neitrāliem taukiem, kādi bij roņu tauki, viņš varētu atdalīt glicerīnu, bet pēc tam ar karsta ūdens palīdzību dabūt oleīnu, mar­garīnu un stearīnu. Bet viņš izlietoja vēl vienkāršāku pa­ņēmienu un, kaļķus piejaukdams, no taukiem ieguva zie­pes. Šīs kaļķu ziepes viegli sadalījās sērskābē, kas kaļķus vērta par sulfātu un atšķīra nost tauku skābes.

No šīm trim skābēm oleīnskābe ir šķidra, viegli atdalāma izspiežot; pārējās divas — margarīnskābe un stearīn- skābe — ir taisni tās, kuras nepieciešamas sveču izgata­vošanai.

Visa procedūra ilga tikai divdesmit četras stundas. Pēc vairākkārtīgiem mēģinājumiem daktis pagatavoja no derī­gām stādu šķiedrām; vairākkārt tās apmērcējot izkausētā šķidrumā, dabūja sveces, ar rokām darinātas īstas stearīna sveces, kurām trūka tikai spilgta baltuma un gludenuma. Protams, tām nebij tādu īpašību kā borskābes pārsātinā­tām daktīm, sveces degdamas lāgā nepilēja un neizdega

līdz galam; bet Sairess Smits apgriešanai pagatavoja jau­kas knaibles, un tā Granītpils iedzīvotājiem tagad garajos, tumšajos vakaros bij pietiekoši gaismas.

Visu cauru mēnesi rosība jaunajā dzīvoklī neaprima. Galdniekiem bij darba pilnas rokas. Tika pārlaboti sā­kumā visai primitīvi pagatavotie rīki un ieroči. Darināja arī pavisam jaunus.

Starp citu, izgatavoja arī šķēres, un kolonisti nu va­rēja apgriezt matus un pēc patikas apcirpt bārdu. Herber­tam ar Nebu tās nebij, bet pārējie bij tā apauguši, ka šķē­rēm te bij pamatīgs darbs.

Rokaszāģa, tā saucamā vienroča izgatavošana prasīja milzīgas pūles, bet galu galā arī šis instruments bij ga­tavs, un, spēcīgas rokas vadīts, grieza pušu vissīkstāko koku. Nu kolonisti varēja taisīt galdus, solus, skapjus, ar kuriem greznoja galvenās telpas, tāpat gultu rāmjus, ko pārklāja ar jūras zāļu matračiem. Virtuve ar saviem māla trauku piekrautajiem plauktiem, ķieģeļu krāsni un tīri no­mazgāto akmens klonu atstāja visai pievilcīgu iespaidu; Nebs tur ņēmās tik sirsnīgi un nopietni kā ķīmiķis savā laboratorijā.

Bet galdniecība drīz bij jāmet pie malas un atkal jāķeras pie būvdarbiem. Pār izspridzināto jauno ezera noteku bij nepieciešami divi tiltiņi — viens pārejai uz Tālā skata līdzenumu, otrs — uz jūrmalu. Patlaban tikpat līdzenumu, kā krastu pārdalīja strauts, kuram bij jātiek pāri, lai no­kļūtu salas ziemeļdaļā. Kolonistiem bij jāmet līkums ap­kārt un no rietumiem jāiet līdz pat Sarkanā strauta iztekai. Daudz vienkāršāk taču bij līdzenumā un krastmalā uzbū­vēt pēdu divdesmit, divdesmit pieci garus tiltiņus, kuriem vajadzēja tikai dažu ar cirvi aptēstu baļķu. Tas prasīja dažas dienas darba. Pa paštaisītiem tiltiem Nebs ar Pen- krofu tūliņ devās uz austeru sēkli, ko bij atklājuši netālu no krasta. Agrākā neērtā pīteņa vietā viņi tagad vilka kaut ko līdzīgu neveikli darinātiem ratiņiem. Itin kā dabas ierī­kotā audzētavā austeres bij ārkārtīgi savairojušās Patei­cības upes ietekas galā. Zvejnieki pārveda mājās vairākus tūkstošus gliemežu. Tie garšoja lieliski, un kolonisti tos ēda ik dienas.

Kā redzams, Linkolna sala sniedza gandrīz itin visu, kas nepieciešams iedzīvotāju iztikai, lai gan izpētīta un pie­ejama bij tikai maza, maza tās daļiņa. Pilnīgi ticams, ka, pārmeklējot salas attālākos nostūrus, visu mežīgo apga­balu no Pateicības upes līdz pat Rāpuļa zemesragam, va­rētu uziet arī vēl jaunas bagātības.

Tikai viena vēl trūka Linkolna salas iemītniekiem. Slā­pekli saturošas un augu barības viņiem bij atlikām; no nomērcētām pūķauga saknēm pagatavoja skābenu, alum līdzīgu dzērienu, kas bij atspirdzinošāks nekā tīrs ūdens; bez cukurniedrēm un bietēm viņi ieguva pat cukuru, izte­cinādami sulu no tā saucamās cukurkļavas Acer saccha- rum, kas aug visos mērenā klimata apvidos un Linkolna salā bij sastopama lielā vairumā; no trusīšu pļavā atrastās monardas vārīja garšīgu tēju, un, beidzot, viņiem bij arī pietiekoši daudz sāls — barībai nepieciešamās minerālvie­las … Tikai maizes viņiem trūka!

Varbūt ar laiku kolonisti atrastu maizes vietā kādu citu līdzīgu pārtikas vielu — sāgo palmas miltus vai maizes- koka stērķeli; varbūt dienviddaļas mežājos arī auga šie nesamaksājami vērtīgie koki, bet līdz šim viņiem vēl ne­viena tāda nebij laimējies uziet.

Tomēr arī tādos apstākļos liktenis saliniekiem tieši nāca palīgā. Tā gan bij bezgala niecīga palīdzība, tomēr galu galā Sairess Smits ar visu savu inteliģenci un zināšanām nekad nespētu izgudrot to, ko Herberts kādu dienu, svār­kus lāpīdams, pilnīgi nejauši atrada aiz oderes.

Tajā dienā lietus gāza straumēm; kolonisti bij sasēdu­šies Granītpils lielajā zālē, kad jauneklis piepeši iesaucās:

— Skatieties, Sairesa kungs! Labības grauds!

Un viņš rādīja biedriem graudu, vienu pašu graudu, kas pa caurumu viņa svārku kabatā bij aizkritis aiz oderes.

Labības grauds tur bij uzglabājies vēl no Ričmondas laikiem, kad Herberts baroja Penkrofa dāvinātos baložus.

— Labības grauds? — inženieris žirgti atsaucās.

— Jā, inženiera kungs, bet tikai viens — gluži viens pats!

— Nu, mīļo zēn! — Penkrofs ieminējās smiedamies. — Tas gan nav vis diezin cik liels atradums. Ko mēs iesāk­sim ar vienu pašu labības graudu?