ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Mēs klausāmies, Sairesa kungs, — Herberts teica.

— Redziet, kā es domāju. Zinātņu vīri spriež, ka ar laiku mūsu zemeslode aizies bojā, mazākais, tai palēnām arvien vairāk atdziestot, dzīvniekiem un stādiem aiz auk­stuma būs jāiznīkst. Tikai par atdzišanas iemesliem zināt­nieki nav vienis prātis. Vieni domā, ka tas notiks pamazī- tējas, vienīgi gadu miljonos samanāmas Saules atdzišanas dēļ; citi atkal, ka vainīgs būs Zemes iekšējās uguns atslā­bums, kuram daudz lielāka nozīme, nekā to vispār domā. Es drīzāk piekrītu šai otrai hipotēzei, pamatojoties uz to, ka arī Mēness patlaban ir tāds atdzisis spīdeklis, lai gan Saule to joprojām tāpat silda. Ja nu Mēness ir izdzisis, tad tikai tāpēc, ka izdzisusi tā iekšējā uguns, kas savā laikā to radījusi, tāpat kā visas citas planētas zvaigžņu pasaulē. Lai tas nu kā, bet nenoliedzami, ka mūsu zemeslode reiz pavisam atdzisīs, tikai šis atdzišanas process noritēs gau­žām lēni. Bet kas notiks tad? Gluži vienkārši tas, ka īsākā vai ilgākā laikā mērenās joslas kļūs tāpat neapdzīvojamas kā patlaban polārapgabali, bet cilvēki un dzīvnieki būs spiesti pavirzīties uz tiem apvidiem, kas tiešāk zem Sau­les iespaida. Notiks grandioza izceļošanas kustība. Eiropa, centrālā Āzija un Ziemeļamerika kļūs neapdzīvotas, gluži tāpat kā Austrālija un Dienvidamerikas lejasdaļa. Arī augu, tāpat kā dzīvnieku valsts virzīsies cilvēkiem līdzi uz ekvatora pusi. Dienvidamerikas un Āfrikas novadi galvenā kārtā vēl būs apdzīvojami. Lapi un samojedi [11] Vidusjūras krastos atradīs tos pašus klimatiskos apstākļus kā agrāk polārjūras apvidos. Kas lai pasaka, vai tajā laikā ekvato­riālie apgabali neizrādīsies par maziem uzņemt un uzturēt visas Zemes cilvēci? Vai daba jau laikus nebūs gādājusi par jauna kontinenta izveidošanu un uzlikusi šo darbu in- fuzorijām? Es, mani draugi, par to esmu bieži domājis un nopietni ticu, ka reiz mūsu zemeslode izskatīsies pavisam citāda; jauniem kontinentiem izceļoties, jūra pārplūdinās vecos, bet citi Kolumbi nākamos gadu simteņos brauks uz­meklēt Čimbarozo, Hjmalaja vai Monblana salas — no­grimušās Amerikas, Āzijas un Eiropas pēdējās paliekas. Pēc tam arī jaunie kontinenti savukārt pamazām kļūs ne­apdzīvojami; zemeslode atdzisīs kā nomiris ķermenis, dzī­vība pavisam izzudīs — ja ne uz visiem laikiem, tad, ma­zākais, uz kādu brīdi. Varbūt mūsu sferoīds atdusēsies kādu laiku, varbūt nāves miegā pārvērtīsies, lai tad atkal paceltos pilnīgākā un augstākā veidā! Bet tas viss, mīļie draugi, slēpjas tālā nākotnē, un es, par infuzorijām domā­dams, varbūt tiecos pārāk tālu nākotnes noslēpumu izziņā.

— Mīļo Saires, — reportieris iebilda. — Man šīs teorijas ir itin kā pravietojums, es ticu, ka tas reiz piepildīsies.

— Tas viss stāv dieva ziņā, — inženieris atbildēja.

— Tas ir jauki, — ieminējās Penkrofs, ar lielāko uzma­nību klausījies. — Bet sakiet, Sairesa kungs, — vai Lin­kolna sala arī ir jūsu infuzoriju būvēta?

— Nē, — Sairess Smits atbildēja, — tā ir nepārprotami vulkānisko spēku radīta.

•— Tātad arī tā kādā dienā pazudīs?

— Tas ir iespējams.

— Es ceru, ka tad mēs te vairs nebūsim.

— Nē, par to varat būt drošs, Penkrof. Mums nav ne­kādas patikas mirt, un līdz tam droši vien jau būsim aiz­braukuši projām.

— Bet pagaidām ierīkosimies še it kā uz mūžīgiem lai­kiem, — Ģedeons Spilets piezīmēja. — Nekad nekā neva­jag darīt tikai pa pusei.

Ar to saruna beidzās. Gājēji bij pabrokastojuši. Ceļo­jums turpinājās, kolonisti nonāca tajā salas daļā, kur sākās purvājs.

Tas bij milzīgs purvājs, līdz salas ieapaļajam dienvid­austrumu krastam rēķinot, ap divdesmit kvadrātjūdžu plašs. Zeme te sastāvēja no mālaini kramainām dūņām ar bagātīgu augu trūdu piemaisījumu. To no vienas vietas pārklāja niedres, meldri, ašķi, purva grīslis un lieli zāles ceri, gluži kā efejas. Šur un tur saulē laistījās aizsalušas ūdens lāmas. Tās nebij radušās ne no lietiem, ne no kādas aizsērējušas upes uzplūda. Jādomā, ka ūdens te sūcās no pašas zemes laukā, un tā tas patiesībā arī bij. Karstajā va­saras laikā gaiss te droši vien bij pilns ar bīstamā drudža miasmiem. * " -

Pāri purvaugu zālājam un sasmakušajām peļķēm laide­lējās putnu bari. Iesācēji un profesionāli mednieki te velti nezaudētu neviena paša šāviena. Milzīgiem pūļiem te mā­joja meža pīles, dumbra cāļi, prīkšķes un slokas; cilvēku nemaz nebaidīdamies, šie spārnaiņi laidās gluži klāt.

Ar vienu skrošu lādiņu biezajā pūlī varētu nošaut du­čiem putnu. Mūsu salinieki varēja lietot tikai lokus ar bultām. Tā iespējams samedīt ne visai daudz, tomēr bultas skrēja bez trokšņa, turpretī šautenes rībiens izkliedētu putnus pa visu purvu. Mednieki apmierinājās, nošāvuši pāra desmit pīļu ar baltu spalvu un tumšbrūnu jostu ap vidu, zaļu galvu, baltraibiem spārniem un plakanu galvu; Herberts tās apzīmēja par tadornām. Tops izveicīgi uzlar sīja un nesa klāt šos spārnaiņus, kuru vārdā salas purvai­nais apvidus arī tika nosaukts. Kolonisti te bij uzgājuši ne­izmantojami bagātu purva putnu medību lauku. Turpmāk to nāksies bieži apmeklēt; un varbūt dažas no šīm putnu pasugām bij iespējams arī pieradināt par mājputniem vai vismaz ieaudzēt turpat ezera apkaimē, lai medījums ēdē­jiem būtu vairāk pa rokai.

Ap pieciem Sairess Smits ar saviem biedriem griezās mājup pāri Tadornu purvam un Pateicības upes ledus tiltam.

Pulksten astoņos viņi jau atkal bij Granītpilī.

Sals ilga līdz piecpadsmitajam augustam, tomēr nepār­sniedza jau piedzīvoto. Kad laiks pieturējās rāms, auk­stumu viegli varēja paciest, bet, ja sāka pūst vējš, tad plāni ģērbtajiem kolonistiem klājās diezgan grūti. Pen­krofs nožēloja, ka sala nebij devusi patvērumu arī dažām lāču dzimtām, jo lapsu un roņu ādas nav necik siltas.

— Lāčiem parasti ir silti uzvalki, es nevēlētos nekā la­bāka kā aizņemties līdz pavasarim to, kas viņiem mugurā.

— Bet diezin vai lāči būtu ar mieru aizdot tev savus kažokus? — Nebs iesmējās. — Šie kustoņi nav rada veca­jiem svētajiem tēviem.

— Mēs viņus piespiestu, Neb, — Penkrofs noteica zinā­tāja balsī.

Bet šo bīstamo plēsoņu salā nebij, vismaz līdz šim tos nekur nemanīja.

Tomēr Herberts, Penkrofs un reportieris ņēmās Tālā skata līdzenumā un meža malā izlikt slazdus. Pēc jūrnieka domām, katrs slazdā noķerts kustonis, grauzējs vai gaļas ēdājs, bij noderīgs Granītpils iemītniekiem un viņus sa­ņems ar prieku.

Slazdi gan bij ārkārtīgi vienkārši: zemē izraktas dziļas bedres ar kādu pievilināmo kumosu dibenā un zaru un zāļu pārsegu virsū — vairāk nekā. Jāpiemin tikai, ka bed­res netika raktas, kā pagadījās, bet sevišķi tajās vietās, kuras, pēc pēdām spriežot, kustoņi vismīļāk apmeklēja. Kolonisti apstaigāja tās katru dienu, sākumā pat trīs rei­zes, bet sagūstīt laimējās tikai tās pašas lapsas, kuras bij redzētas Pateicības upes labajā krastā.

— Vai tad bez lapsām nekā cita šajā salā nav? — Pen­krofs iesaucās, arī no trešās bedres izvilkdams to pašu

Tā pati cūka vien ir, — Penkrofs teica,