ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Ja salā, — viņš teica, — kā pilnīgi ticams, mājo plēsīgi zvēri, tad jādomā, kā cīnīties ar viņiem un iznī­cināt viņus. Pienāks brīdis, kad tas būs mūsu pirmais uz­devums.

Tomēr Sairesam Smitam acumirklī svarīgākais likās ne­vis ieroču, bet apģērba jautājums. Šo ziemu kolonisti vēl valkāja vecās drēbes, bet līdz nākamai tās acīm redzami vairs neizturēs. Par katru cenu bij jārauga sagādāt gaļas ēdāju kustoņu ādas un gremotāju vilnu un, tā kā aitu salā netrūka, jārauga sagūstīt kādu pulku kolonijas neatlieka­majām vajadzībām. Nepieciešams aploks mājlopiem un dārzs putniem, vārdu sakot, salā ierīkojams kaut kas fer­mai līdzīgs — šādi bij pirmie divi projekti, kas katrā ziņā paveicami labos laika apstākļos.

Visu šo nākotnes nodomu izpildīšanai vispirms bij ne­pieciešams izpētīt visus līdz šim vēl nepazīstamos Lin- kolna salas apvidus, tas ir, lielos mežus, kuri pletās Pa­teicības upes labajā pusē no ietekas līdz pat Čūskas pus­salai, tātad gar visu rietumu krastu. Bet šiem tālajiem ceļojumiem vajadzīgs īsti labs laiks, tāpēc vēl tikai pēc kāda mēneša varēja domāt par pasākuma sekmīgu pa­veikšanu.

Kolonisti gaidīja ar lielu nepacietību, bet tad kāds ne­jaušs atgadījums vēl vairāk uzmudināja viņu tieksmi iepa­zīt pamatīgi visu savu valstību.

Tas notika divdesmit ceturtajā oktobrī. Šajā dienā Pen­krofs bij izgājis pārlūkot slazdus, kas vienmēr tika norī­koti pienācīgā kārtībā. Vienā viņš uzgāja trīs pārtikai visai noderīgus kustoņus. Tā bij pekari māte ar diviem ma­zuļiem.

Ārkārtīgi līksms Penkrofs ar laupījumu pārnāca mājās un, kā jau arvien, sacēla ap to skaļu troksni.

— Palūkojiet, Sairesa kungs! — viņš sauca. — Te mums būs brangas pusdienas. Arī jūs pacienāsim, Spileta kungs!

— Es labprāt ēdīšu, — reportieris atbildēja. — Bet ar ko īsti jūs cienāsiet mani?

— Ar pienu zīdītu sivēnu!

— Tiešām, tikai ar zīdītu sivēnu, Penkrof? Bet es biju iedomājies, ka jūs piesolīsiet man irbes ar trifeļiem!

— Kā? — Penkrofs iesaucās. — Vai tad jūs turat par nieku tādu ar pienu zīdītu sivēnu?

— Nē, — Ģedeons Spilets atbildēja bez kādas sajūsmas.

— Bet tā kā mums te nekas sevišķs nav sadabūjams…

— Labi, labi, žurnālista kungs, — jūrnieks atņurdēja, apvainots par tādu mazcienību pret viņa medījumu.

— Jums jau nu gan gribētos nezin ko. Septītais mēnesis, kopš mēs esam šajā salā. Vajadzētu būt laimīgam, ka reiz pagadās tāds cepetis! …

— Tā jau ir, — reportieris atbildēja. — Taču cilvēks nekad nav pieticīgs, ne apmierināts.

— Bet man šķiet, — Penkrofs teica, — ka Nebs gan pratīs novērtēt šo mantu. Redziet, šie mazie pekari vēl nav ne trīs mēnešus veci. Viņu gaļa būs mīksta kā paipalu ce­petis. Iesim, Neb! Es pats gribu redzēt, kā tu viņus pa­gatavo.

Abi ar Nebu viņi izgāja virtuvē un nodevās savai kuli­nārijas mākslai.

Neviens neiejaucās viņu darbā. Viņi pagatavoja lielis­kas pusdienas — mazo pekari cepeti, ķenguru zupu, žāvētu

šķiņķi, ciedru riekstus, pūķakoka dzērienu un Osvegas tēju, vārdu sakot, visu to labāko, kas bij krājumā. Bet pir­majā vietā, protams, bij sulīgais, sutinātais pekari cepetis.

Ap pulksten pieciem galds bij klāts Granītpils lielajā zālē. Ķenguru zupa kūpēja bļodā. Visi ēda to slavēdami.

Zupai sekoja pekari cepetis; Penkrofs pats to ar savu roku sagrieza, pa milzīgam gabalam novietodams katram ēdājam priekšā.

Patiešām — šī gaļa bij lieliska. Penkrofs ēda savu tiesu ar lielu aizrautību. Piepeši viņš iekliedzās un sāka lādēties.

— Kas jums notika? — Sairess Smits vaicāja.

— Man … man … Es tikko neizlauzu zobu! — jūrnieks stostījās.

— Ak tā! — Ģedeons Spilets iebilda. — Tad jūsu pekari gaļā laikam akmeņi?

— Laikam gan, — Penkrofs atbildēja, izvilkdams no mutes priekšmetu, kas viņam gandrīz bij izlauzis dzerauk- sta zobu …

Tas nebij akmens … Tā bij svina skrots.

Dienu pa dienai bij pagājuši septiņi mēneši no tā brīža, kad balona pasažieri tika izmesti Linkolna salas krastā. Pa visu šo laiku viņi nebij manījuši nevienu cilvēcisku būtni, lai gan diezgan rūpīgi dzina pēdas. Ne mazākā dūmu strūkliņa virs salas nebij norādījusi cilvēka mājokli. Ne pati tā niecīgākā roku darba zīme neliecināja, ka cilvēks te senatnē vai jaunākā laikā pāri gājis. Sala ne tikai likās pilnīgi neapdzīvota, bet varēja domāt, ka cilvēki šeit ne­kad nav dzīvojuši. Tagad visi šie pieņēmumi sabruka vien­kārša metāla graudiņa dēļ, kas bij atrasts neaizsargāta grauzēja ķermenī.

Vai patiešām šis svina gabaliņš bij nācis no kāda šau­jamā ieroča, un kas cits kā cilvēks varēja šo ieroci lietot?

Penkrofs bij nolicis skroti uz galda, un viņa biedri dziļā izbrīnā aplūkoja to. Viņu iedomā spēji sajaucās visa šī šķietami niecīgā atraduma sekas. Kādas pārdabiskas būt­nes piepeša parādīšanās viņus neuztrauktu vairāk.

Sairess Smits tūliņ sāka izvirzīt hipotēzes par šo negai­dīto un pārsteidzošo atgadījumu. Aplūkodams viņš gro­zīja skroti pirkstos, beidzot saņēma starp īkšķi un rādītāju un vaicāja Penkrofam:

— Vai jūs varat droši apgalvot, ka šim skrots ievaino­tajam pekari bij tikko trīs mēneši?

— Tikko, Sairesa kungs, — Penkrofs atbildēja. — Viņš vēl zīda savu māti, kad es viņu atradu bedrē.

— Tātad tagad skaidrs, — inženieris teica, — ka pirms trim mēnešiem vai vēl vēlāk uz Linkolna salas ir atska­nējis šāviens.

— Un viena skrots, — Ģedeons Spilets piebilda, — ir trāpījusi šo mazo kustoni, lai arī ne nāvīgi.

— Par to nav ko šaubīties, — Sairess Smits teica, — un, lūk, ko mēs varam secināt no šā fakta: vai nu sala bijusi apdzīvota jau pirms mūsu ierašanās, vai arī cilvēki te pie­braukuši malā pēdējos trijos mēnešos. Vai šie cilvēki te atnākuši labprātīgi vai pret savu gribu kā ieceļotāji, jeb vai kā avāriju cietuši? Uz šo jautājumu tikai vēlāk varē­sim atbildēt. Bet vai viņi ir bijuši eiropieši vai malajieši, draugi mums vai ienaidnieki, vai viņi vēl arī tagad mājo salā vai atkal aizbraukuši, par to mēs nezinām nekā. Bet tā mums ir tik svarīga problēma, ka ilgāk nedrīkstam pa­likt neziņā.

— Nē! Patiešām nē! Tūkstoškārt nē! — jūrnieks iesau­cās, pieceldamies no galda. — Linkolna salā bez mums ne­var būt citu cilvēku! Pie joda! Sala nav liela, un, ja tā būtu apdzīvota, mēs katrā ziņā jau būtu pamanījuši dažus no šiem iemītniekiem.

— Pretējais patiešām būtu brīnums, — Herberts apstip­rināja.

— Bet man šķiet vēl lielāks brīnums, — reportieris pie­zīmēja, — ja šis pekari mazulis būtu piedzimis ar skroti ķermenī.

— Ja tikai, — Nebs nopietni ieminējās, — Penkrofam pašam…

— Teiksim, Neb, — Penkrofs iesaucās, — pats nemanī­dams, es piecus vai sešus mēnešus būtu nēsājis skroti savā žoklī. Bet kur tad tā varēja paslēpties? — viņš piebilda, atplezdams muti tā, ka tika redzamas abas viņa lielisko zobu rindas. — Palūko labi, Neb, un, ja tu vienu cauru tur atrodi, vari izraut man pusduci veselu.