ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Bet pa diezgan plato caurumu gaisma viļņiem plūda iekšā, un visa telpa atmirdza burvīgā spožumā! Šajā — kreisajā pusē tā bij tikai trīsdesmit pēdu plata un augsta, turpretim labajā izpletās milzīga un augšā izliecās astoņ­desmit pēdu augstā ieapaļā velvē. Vietām nevienādi iz- statītas granīta kolonnas atbalstīja to gluži kā katedrāles griestus. Ar lokveidīgiem iedobumiem un šaurām noka- rēm, ar krēslainām nišām un asiem spraišļiem šī velve at­gādināja cilvēka roku darinātu celtni jauktā bizantiešu, romāņu un gotu stilā. Un tomēr tas bij tikai dabas darbs! Šī teiksmainā Alhambra pati atradās masīva granītkalna vidū! r

Kolonisti bij gluži apstulbuši aiz sajūsmas. Cerējuši at­rast tikai šauru alu, viņi nu atradās krāšņā pilī, kura Ne­bam šķita kā templis, un viņš noņēma cepuri…

Tad sajūsmas sauciens izlauzās visiem pār lūpām, at­balsojās desmitkārt, līdz beidzot noklusa velves krēslai­najos nostūros.

— Mīļie draugi! — Sairess Smits iesaucās. — Kad būsim izcirtuši pietiekoši lielus logus, ierīkojuši kreisajā pusē istabas, pārtikas krātuvi un virtuvi, tad šo gaišo telpu atstāsim par darbistabu un muzeju!

— Un kā mēs nosauksim šo mūsu mājokli? — Herberts vaicāja.

— Par Granitpili, — Sairess Smits atteica, un biedri at­kal uzgavilēja šim nosaukumam.

Bet, tā kā lāpas bij jau gandrīz pavisam izdegušas un, lai nokļūtu atpakaļ līdzenumā, jākāpj augšā pa tumšo eju, tad viņi nolēma alas ierīkošanas darbus atlikt uz rītdienu un doties mājup.

Pirms aiziešanas Sairess Smits vēlreiz noliecās pār melno aku, kas slīda stāvus lejā līdz pat jūras līmenim. Inženieris vērīgi klausījās. Ne mazākais troksnis tur nebij sadzir­dams, pat jūras viļņu šļakstus nevarēja dzirdēt. Atkal viņš iemeta tur aizdedzinātu zaru. Akas sienas, tāpat kā pirmo reizi, atspuldza ugunī, bet nekas aizdomīgs nebij saska­tāms. Ja arī noplūdi pārsteiguši kādu jūras nezvēru, iekams otrā izteka bij gatava, tas droši vien pa izeju zem krasta jau izkļuvis klajā jūrā.

Tomēr, uzmanīgi lūkodamies un klausīdamies, ne vārda neteikdams, inženieris brīdi stāvēja, pār bezdibeni no­liecies.

Jūrnieks piegāja klāt un pieskārās viņa rokai.

— Smita kungs, — viņš teica.

— Ko jūs vēlaties, mīļais draugs? — inženieris atsaucās, kā no sapņa pamodies.

— Lāpas patlaban grasās izdzist. .

— Uz priekšu! — Sairess Smits noteica.

Mazais pulciņš pameta plašo telpu un devās atpakaļ — augšup pa tumšo eju. Tops nāca beidzamais un vēl šad un tad pikti ierūcās. Kāpšana augšup bij diezgan grūta. Pus­ceļā augšējā iedobumā, kas bij it kā mazs kāpņu lauku­miņš, kolonisti apstājās brīdi atpūsties, tad atkal turpināja doties augšup.

Drīz vien viņi jau manīja svaiga gaisa pūsmu. Ūdens • lāses bij paguvušas izgarot un vairs nemirdzēja gar sie­nām. Izdegušo lāpu liesma nobāla. Neba nestā apdzisa pa­visam, un, lai dziļā tumsā nepakristu, viņš gāja, taustīda­mies gar klinti.

Ap pulksten četriem, kad arī jūrnieka lāpa apdzisa, Sai­ress Smits ar saviem biedriem bij aizsnieguši notekas izejas spraugu.

. Otrā rītā, divdesmit otrajā maijā, sākās jaunā dzīvokļa iekārtošanas darbi. Kolonisti ar nepacietību gribēja pār­vākties no nemājīgā «kamīna» uz šo no jūras un lietus slapjuma pasargāto, klintī izdobto veselīgo pajumti. Tomēr «kamīnu» pilnīgi pamest viņi arī nedomāja; Sairesam Smi­tam bij padomā ierīkot tur plašu darbnīcu.

Bet patlaban viņa pirmais uzdevums bij noteikti uzzi­nāt, pret kuru vietu īsti atrodas Granitpils fasāde." Tādēļ viņš devās uz jūrmalu milzīgās klints sienas pakājē; kap­lis, kas bij izslīdējis no reportiera rokām, katrā ziņā krita stāvus lejā, vajadzēja tikai uziet to, lai iezīmētu arī vietu, kur klintī izkalts loga caurums.

Kapli atrast nenācās grūti, un taisni pret to vietu, kur viņš gulēja smilktīs, apmēram astoņdesmit pēdas virs krasta, klintī rēgojās izcirstais caurums. Daži klinšu ba­loži pa šo šauro caurumu jau laidelējās iekšā un ārā. Lai­kam gan viņi iedomājās, ka Granitpils atvērta tieši viņu lietošanai!

Inženierim bij nodoms sadalīt telpas labo pusi vairākās istabās ar kopēju priekšnamu, apgaismot tās ar pieciem logiem un bez tam vēl fasādē izkalt vienas durvis. Logu izkalšanai Penkrofs labprāt piekrita, bet viņš nesaprata, kādēļ vajadzīgas durvis, ja vecā noteka noderēja kā labas kāpnes, pa kurām katrā laikā ērti varēja nokļūt Granit­pili. -

— Mīļais draugs, — Sairess Smits viņam paskaidroja, — pa veco noteku mums patiešām viegli nokļūt Granītpilī, bet tikpat viegli tas arī citiem. Es turpretī domāju iznī­cināt šo veco eju, pilnīgi noslēgt to un varbūt'pavisam nomaskēt, ar dambja palīdzību uzplūdinot ūdeni virs ieejas.

— Bet kā tad mēs iekļūsim dzīvoklī? — jūrnieks vai­cāja.

— Pa ārējām kāpnēm, — Sairess Smits atbildēja. — Pa virvju kāpnēm, kuras var uzvilkt augšā un padarīt mūsu mājokli citiem nepieejamu.

— Bet kāpēc mums vajadzīga tāda uzmanība? — Pen­krofs jautāja. •— Līdz šim mēs te nekādus šaubīgus kusto­ņus neesam manījuši. Un iedzimto cilvēku salā nepavisam nav.

—• Vai jūs par to esat droši pārliecināts? — inženieris vaicāja, jūrniekā cieši raudzīdamies.

— Pilnīgi droši mēs varētu būt, izpētījuši visu salu, — Penkrofs atteica.

— Tā ir, — Sairess Smits apstiprināja. — Turpretim mums līdz šim pazīstama tikai tās neliela daļa. Tomēr arī tādā gadījumā, ja mums ienaidnieku nebūtu tepat zemes iekšienē, jādomā par to, ka tie var ierasties no ārienes, jo šie Klusā okeāna apvidi vispār ir stipri nedroši. Tāpēc labāk sagatavosimies visām varbūtībām.

Sairess Smits runāja saprātīgi un pārliecinoši; nekā vai­rāk pretī neiebildis, Penkrofs sagatavojās izpildīt visus viņa rīkojumus.

Tātad Granītpils fasādē apgaismošanai bij ierīkojami pieci logi un vienas durvis kā katram pieklājīgam dzīvok­lim, turklāt vēl plata aila un apaļas lūciņas, pa kurām gaisma pilnām ieplūstu tajā brīnišķajā telpā, ko viņi gri­bēja iekārtot par lielo zāli. .Astoņdesmit pēdu augstā fa­sāde bij pavērsta pret austrumiem, un lecošā saule to ap­mirdzēja ar saviem pirmajiem stariem. Fasāde atradās spraugā starp kraujas leņķi ap Pateicības upes ieteku un pilnīgi stāvo klints sienu virs «kamīna» akmeņu blīvas. Tādējādi pret aukstajiem ziemeļaustrumu vējiem to aiz­sargāja klints rags. Kamēr izgatavos logu rāmjus ar stik­liem, inženieris bij nodomājis pierīkot logiem vārstāmas biezas aizvirtnes, kas mājokli pilnīgi nodrošinātu pret vēju un lietiem un ko vajadzības gadījumā varētu nomaskēt.

Tomēr pirmais darbs bij izkalt klintī caurumus. Rīko­joties ar kapli vien cietajā granītā, tas prasītu daudz laika, bet mēs zinām, ka Sairess Smits allaž prata rīkoties. Bij palicis vēl zināms krājums nitroglicerīna, un to viņš te lika lietā. Sprāgstošās vielas spēks tika saprātīgi lokali­zēts, un atveres dabūja tieši inženiera izraudzītajās vietās. Pēc tam ar lauzni un kapli izveidoja durvju un logu cau­rumus, plato aiļu un mazās lūciņas, un tā pēc nedaudzām dienām, kopš bij iesākti darbi, lecošās saules stari spilgtā straumē ieplūda Granītpilī un apgaismoja tur pašus attā­lākos nostūrus.