ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Sērskābe bij tā, ko inženierim tieši vajadzēja. Tā ir viena no visvairāk lietojamām un noderīgām ķīmiskām vielām, var pat teikt — katras tautas industrijas pakāpe mērojama pēc tajā patērētās sērskābes daudzuma. Šī skābe mūsu kolonistiem vēlāk noderēs sveču pagatavošanai, ādu miecēšanai un daudziem citiem nolūkiem; šimbrīžam inže­nierim tā bij vajadzīga citam uzdevumam.

Aiz «kamīna» Sairess Smits izraudzījās kādu laukumiņu un rūpīgi to nolīdzināja. Laukumā sakrāva sacirstu malku un zarus un apkrāva to ar prāviem pirīta gabaliem; vis­beidzot virsū vēl uzbēra kārtu sīkākus, rieksta lieluma pirītus.

Tad malkai pielaida uguni, bet līdz ar to aizdegās arī pirīti, jo tajos bij ogles un sērs. Līdzko liesma sāka lauz­ties uz āru, tai atkal uzbēra jaunas dzelzeņu kārtas un beidzot visu to cieši pārsedza ar zemi un zāli, atstājot cau­rumus gaisa pievadīšanai, tā ka iznāca guba, līdzīga ogļ- deģu sakrautam malkas sārtam.

Vajadzēja, mazākais, desmit vai divpadsmit dienu, ka­mēr sērainā dzelzs tādā kārtā pārvērtās par dzelzs vitriolu, bet mālzeme par sērskābo alumīniju; abas šīs vielas viegli kūst ūdenī, turpretī pārējās, kā kramainis, izdzēstās ogles un pelni, ir nekūstošas.

Kamēr norisinājās šis ķīmiskās pārveidošanas process, Sairess Smits norīkoja citus darbus. Salinieki strādāja sir­snīgi un pat ar aizrautību.

Nebs ar Penkrofu izgrieza dugonga taukus un sakrāva tos lielās māla krūzēs. No šiem taukiem bij jāiegūst viena to sastāvdaļa, proti, glicerīns, un to panāk, apstrādājot taukus ar sodu vai kaļķiem. Patiešām, piejaucot vienu vai otru no šīm vielām taukiem, tie pārvēršas par ziepēm un atdala nost glicerīnu, un taisni tas inženierim bij vaja­dzīgs. Mēs jau zinām, ka kaļķu viņam netrūka; bet ar kaļķu piemaisījumu taukiem iegūst tā sauktās kaļķu zie­pes, tās nekūst un tātad īstenībā ir nelietojamas, turpretī ar sodas piejaukumu dabū kūstošas, saimniecības vajadzī- bam lietojamas ziepes. Tātad tik praktisks cilvēks kā in­ženieris vispirms mēģinās dabūt sodu. Vai tas bij grūti? Nebūt ne! Jūras krastmalā lielā vairumā bij uzejami da­žādi ar sodu bagāti ūdensaugi: sālszāle, fukusi un visdažā­dākās jūras zāles. Kolonisti tās savāca, vispirms izžāvēja, tad klajā laukā sadedzināja dziļās bedrēs. Dedzināšana ilga vairākas dienas, temperatūra tika sakarsēta līdz tādai pa­kāpei, ka pelni izkusa un bedres dibenā uzkrājās pelēka kompakta masa, ko no seniem laikiem sauc par dabisko sodu.

Tad inženieris sodu piejauca taukiem un šādā kārtā da­būja mazgāšanai derīgas ziepes, bez tam arī tīru glicerīnu.

Bet tas nebij viss. Turpmākiem nolūkiem inženierim va­jadzēja vēl vienu vielu — slāpekļa potašu, kas pazīstama ar nātrija sāls vai salpetra nosaukumu.

Šo vielu Sairess Smits viegli būtu varējis dabūt no augu potašas karbonāta ar slāpekļskābes palīdzību. Bet slāpekļ­skābes viņam nebij, un to viņš galvenā kārtā gribēja iegūt. Te likās tīri it kā burvja loks, no kura netiks laukā. Par laimi, šoreiz daba pati nāca viņam palīgā, piegādādama gatavu salpetri, tā ka atkrita liekas pūles pagatavot to māk­slīgā ceļā. Salas ziemeļu pusē, Franklina kalna pakājē, Herberts uzgāja veselu salpetra slāni, atlika tikai ievākt un attīrīt šo sāli.

Visi šie darbi aizņēma astoņas dienas. Tomēr tie bij pa­veikti, iekams sulfāts kausējamā gubā bij pārvērties par dzelzs vitriolu. Šajās dienās kolonistiem bij laiks paga­tavot ķieģeļus no uguns izturīga māla un uzmūrēt sevišķas konstrukcijas krāsni, kur ārkārtīgi lielā karstumā varēs destilēt dzelzs vitriolu, tiklīdz tas būs iegūts. Tas viss tika paveikts līdz astoņpadsmitajam maijam, kad arī ķīmiskās pārveidošanas process bij galā. Ģedeons Spilets, Herberts, Nebs un Penkrofs inženiera saprātīgā vadībā bij izveido­jušies par veiklākajiem strādniekiem pasaulē. Spiedīga vajadzība, starp citu, ir vislabākais meistars, to labprāt pa­klausa un visvieglāk no tā mācās.

Kad pirīts bij ugunī galīgi pārkausēts, visu, kas tur bij izveidojies: dzelzs vitriolu, sērskābo alumīniju, kramaini, ogļu paliekas un pelnus sabēra ar ūdeni pildītā traukā. Šo maisījumu saskaloja, ļāva nostāvēties, tad izkāsa un ieguva dzidru šķidrumu — dzelzs vitriolu un sēra mālzemi. Pārējās nekūstošās vielas nogūlās. Pēc tam šo šķidrumu, pa mazākām daļām vārot, iztvaicēja, dzelzs vitriola kris­tāli atdalījās, bet neiztvaicētās sāļā jūras ūdens paliekas ar sēra mālzemi nolēja nost.

Nu Sairesam Smitam bij rokā prāvs krājums dzelzs vit­riola kristālu, no kuriem iegūstama tīrā sērskābe.

Parastā industriālā ceļā ražojamai sērskābei vajadzīga dārga un komplicēta ierīce — prāva fabrika, speciāli rīki, platīna aparāti, svina kameras, kur nevar ieplūst skābe un kurās notiek pēdējais pārveidošanās process, un tā jopro­jām. Inženiera rīcībā nebij visu šo rīku un iekārtas, bet viņš zināja, ka Bohēmijā daudz vienkāršākā veidā ražo visaugstāk koncentrēto sērskābi. Šo produktu sauc par Nordhauzena sērskābi.

Sērskābes iegūšanai inženierim bij vajadzīga tikai viena pati vienkārša operācija: dzelzs vitriola kristāli sakarsē­jami hermētiski noslēgtā traukā, lai sērskābe atdalītos tvaika veidā; tvaiki pēc tam sabiezēdami kļūst par sēr­skābi.

Šim nolūkam bij nepieciešams uguns izturīgs māla trauks, kur ievietot kristālus, un krāsns, kurā ar karsējuma palīdzību iztecināt tīro sērskābi. Operācija izdevās pilnīgi, un divdesmitajā maijā, divpadsmit dienas pēc sākuma, in­ženierim bij visnoderīgākā viela, kuru viņš vēlāk varēja lietot visdažādākajām vajadzībām.

Kādam nolūkam gan vispirmā kārtā viņš domāja šo vielu? Galvenokārt slāpekļskābes ražošanai; tas bij vien­kārši izdarāms, jo no sērskābes maisījuma ar salpetri pār- tvaikošanas ceļā dabū tīru slāpekļskābi.

Vēl tomēr palika jautājums: ko viņš domāja iesākt ar šo slāpekļskābi? To pārējie biedri nezināja, jo viņš vēl ne­bij pastāstījis visu par saviem nodomiem.

Tomēr inženieris neatlaidīgi tuvojās savam mērķim, un beidzot viņš arī ieguva vielu, no kuras galvenā kārtā bij atkarīgs viss pasākums.

Dabūto slāpekļskābi viņš sajauca ar iepriekš pārtvaiko- jumā sabiezinātu glicerīnu un tādējādi pat bez sevišķas atdzesēšanas procedūras dabūja vairākas pintes [8] eļļaina dzeltenēja šķidruma.

Šo beidzamo operāciju Sairess Smits izdarīja viens pats, nomaļus, patālu no «kamīna», jo bij jābaidās no eksplo­zijas; un, atnesis nelielu trauku šķidruma biedriem, viņš tikai noteica:

— Te būs nitroglicerīns!

Patiešām, tas bij bīstamais produkts — ar daudzkārt lie­lāku spridzināmo spēku par parasto šaujamo pulveri —, kura dēļ notikuši tik daudzi nelaimes gadījumi. Tiesa gan, kopš izgudrots līdzeklis pārvērst to dinamītā, piesūcinot ar porainu vielu, piemēram, mālu vai cukuru, kas aiztur šķidrumu, nitroglicerīns nav vairs tik bīstams. Bet tajā laikā, kad kolonisti rīkojās Linkolna salā, dinamīts vēl ne­bij pazīstams.

— Vai šis ir tas šķidrums, ar ko jūs domājat saspridzināt klintis? — Penkrofs diezgan neticīgi vaicāja.

— Jā, mīļais draugs, — inženieris atbildēja. — Un nit­roglicerīna iedarbība jo spēcīgāka, jo cietāks ir granīts un vairāk pretestības tā sprādzienam.

— Kad mēs to izmēģināsim, Sairesa kungs?

— Rīt pat, kad būsim izkaluši klintī caurumu, — inže­nieris noteica.