ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Sairesam Smitam bij pilnīgs iemesls domāt, ka uz šo pusi pa kāpnēm notek Sarkanā strauta pievadītais ezera pārplūdu ūdens. Bet līdz šim apstaigātā krastā no strauta līdz Tālā skata līdzenumam nekādu ieteku viņš nebij at­radis.

Inženieris ieteica saviem biedriem uzkāpt jau aplūko­tajā nogāzē un tad, pa augšieni atgriežoties uz «kamīnu», izlūkot ezera ziemeļu un austrumu krastmalu.

Priekšlikums tika pieņemts. Brīdi vēlāk Herberts un Nebs jau bij tur augšā. Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Penkrofs sekoja viņiem gausāk.

Pāra simts pēdu tālāk koku lapotnei cauri saules staros vizēja līdzenais ūdens spogulis. Apvidus te bij ļoti skaists. Dzeltenēji rudens koki brīnišķiem plankumiem pletās acu priekšā. Resni, samelnējuši, vēja nolauzti stumbri gulēja biezi sazēlušā zālājā. Ķērkdami, septiņās varavīksnes krā­sās laistīdamies, pa zariem lēkāja neskaitāmi papagaiļi. Saules spīdums tikai blāvi spiedās cauri dīvainajai lapu segai.

Salinieki negāja tieši uz ezera ziemeļkrastu, bet gan pa līdzenuma apmalu līdz strauta ietekas kreisajai pusei. Tā iznāca pusotras jūdzes liels līkums. Pa reto koku sprau­gām iešana bij diezgan viegla. Varēja manīt, ka te beidzās auglīgās zemes josla, veģetācija kļuva nabadzīgāka nekā slarp strautu un Pateicības upi.

Sairess Smits ar biedriem gāja uzmanīgi pa šo svešo «īpvidu. Viņu vienīgie ieroči bij loki, bultas un asi ap­kaltas nūjas. Taču ceļā negadījās neviens bīstams meža /.vērs — tie laikam gan mājoja salas dienviddaļas biezajos možos. Tomēr gājējus nepatīkami pārsteidza, ka Tops uz­skrēja pēdu četrpadsmit vai piecpadsmit garai čūskai. Ar vienu nūjas sitienu Nebs to pieveica. Sairess Smits aplū­koja čūsku tuvāk un paskaidroja, ka tā nebūt neesot in- iiij;a, bet piederot pie tās pasugas, ko dienvidu Jaunvelsas

apdzīvotāji lietojot uzturam. Bet jādomā, ka te mājo arī citas, bīstamākas, indīgas čūskas, kā, piemēram, «kurlās odzes» ar šķeltām astēm vai arī spārnotās čūskas, apbru­ņotas ar diviem piedēkļiem, ar kuru palīdzību tās kustas apbrīnojami žigli. Pēc pirmā pārsteiguma Tops ar sevišķu niknumu sāka lenkt šos riebīgos rāpuļus. Sairesam Smitam viņš pastāvīgi bij jāapsauc.

Drīz vien gājēji aizsniedza Sarkanā strauta ieteku ezerā. Taisni pretim otrā pusē bij tā vieta, kur viņi apmetās, nākdami no Franklina kalna. Sairess Smits konstatēja, ka ūdens ezerā pa strautu ieplūda bagātīgi un ka tāpēc kaut kur katrā ziņā vajadzēja būt notekai jūrā. Tā bij jāatrod, lai tās krituma spēku lietderīgi izlietotu.

Kolonisti, iedami izklaidus, tomēr ne pārāk attālu cits no cita, devās pa līkumoto ezera krastu. Bij nepārprotami redzams, ka zivju te ļoti daudz; Penkrofs jau domāja da­rināt zvejas rīkus, lai izmantotu ezera bagātības.

Vispirms bij jātiek apkārt ezera ziemeļaustrumu izlo- kam. Kolonisti domāja, ka taisni šajā pusē būs noteka, jo ezera līmenis te atradās gandrīz vienādā augstumā ar līdze­numu. Bet, nekā neatraduši, gājēji turpināja ceļu pa ezera krastu apkārt nelielam līkumam un līdztekus jūrmalai.

Tajā pusē krastmala nebij tā apaugusi, tikai šur un tur pacēlās gleznaini koku puduri. Granta ezers bij pārre­dzams visā plašumā, ne vismazākā vēja pūsma negrum- boja tā gludo līmeni. Pa krūmājiem ložņādams, Tops izcēla dažādu putnu barus, kurus Ģedeons Spilets un Herberts apsveica ar savām bultām. Zēns trāpīja vairākus no šiem spārnainajiem, tie nokrita turpat purva zālājā. Tops tūliņ bij klāt un iznesa skaistu, pelēku peldētāju putnu ar īsu knābi, plakanu pakausi, pleznainām kājām un baltu svītru gar spārnu apmalām. Tas bij raļļu sugas laucis, pa pusei peldētājs, pa pusei sauszemes iemītnieks. Viņa gaļa nebij diezin cik garšīga, bet Tops, mazāk izlepis kā viņa kungi, to labprāt notiesāja vakariņās.

Ceļotāji novērsās pa ezera austrumu krastu un drīz vien nonāca jau pazīstamā apvidū. Inženieris nobrīnījās, ka ezera noteka tomēr vēl nebij atrasta. Ar reportieri un jūr­nieku sarunādamies, viņš nebūt neslēpa savu pārsteigumu.

Šajā acumirklī nogurušais Tops atkal sāka uztraukties. Skraidīja šurp un turp pa krastmalu un beidzot palika stāvam, kāju pacēlis, itin kā cilvēkiem neredzamu medī-

Tops atkrita atpakaļ ūdenī

jumu pamanījis. Tad viņš ierējās un tūliņ atkal spēji ap­klusa.

Ne Sairess Smits, ne viņa pavadoņi līdz šim Topam ne­bij pievērsuši nekādu uzmanību. Bet, kad riešana atkār­tojas, inženieris kļuva vērīgs.

— Kas tam Topam tur ir? — viņš iesaucās.

Suns pieskrēja savam kungam klāt un it kā vedināja to pie ūdens malas. Bet tad piepeši ielēca ezerā.

— Top! Nāc šurp! — Sairess Smits sauca, nevēlēdamies, ka suns dodas apšaubāmajos ezera ūdeņos.

— Kas tur varētu būt? — Penkrofs ievaicājās, ezeru vē­rodams.

— Tops būs pamanījis kādu rāpuli, — Herberts teica.

— Kādu aligatoru, — reportieris piebilda.

— Neticu vis, — inženieris sprieda. — Aligatori dzīvo siltākos apvidos.

Saucienam klausīdams, Tops atkal bij izkāpis krastā. Bet mierā norimt viņš nevarēja, skraidīja pa ezermalu, it kā sekodams kādam neredzamam kustonim, kurš ložņā pa ūdens apakšu gar krastmalu. Ezera līmenis bij pilnīgi gluds, ne mazākais vilnis negrumboja tā virspusi. Gājēji vairākas reizes apstājās un uzmanīgi pētīja ūdeni, bet nekā nevarēja saskatīt. Tur bij kaut kas noslēpumains.

Inženieris sāka stipri ieinteresēties.

— Uzzināsim taču, kas tur ir, — viņš teica.

Pēc pusstundas viņi bij nonākuši ezera dienvidaustrumu nostūrī, tajā pašā Tālā skata līdzenumā. No šejienes ezers bij pārskatāms visā plašumā, bet nekādas notekas nekur nemanīja.

— Un tomēr notekai vajadzētu būt, — inženieris teica. — Ja ne virspusē, tad tā izgrauzusies kaut kur pa šīs klints sienas apakšu.

— Bet kādēļ jūs tā meklējat noteku, Saires? — Ģedeons Spilets vaicāja.

— Tādēļ, ka ūdens var būt izgrauzis alu, kas mums no-, derēs ziemas mājoklim, ja ūdeni novadām pa citu gultni.

— Bet, Sairesa kungs, — Herberts ieminējās, — vai tad nav iespējams, ka ūdens no paša ezera dibena notek pa kādu apakšzemes gultni?

— Tas arī var būt, — inženieris atbildēja. — Un, ja daba nebūs pacentusies izveidot kādu celtni, tad ziemas mītne mums būs jāceļ pašiem.

Kolonisti patlaban jau taisījās doties līdzenumam pāri atpakaļ uz «kamīnu», jo pulkstenis jau bij pieci pēcpus­dienā, kad Tops atkal sāka uztraukties. Ierējās nikni un, pirms Sairess Smits iespēja to apsaukt, otrreiz ienira ūdenī.

Visi steidzās uz ezermalu. Suns jau bij iepeldējis pēdas divdesmit tālu, inženieris sauca to atpakaļ, bet tad pie­peši kāda milzīga galva pacēlās virs seklā ūdens.

Herberts tūliņ pazina stūraino amfībijas galvu ar lielām acīm un garām, zīdainām ūsām.

— Lamantīns! — viņš iesaucās. _

Tas gan nebij īstais lamantīns, bet tam radniecīgas pa­sugas dugongs ar nāsīm purna augšgalā.

Milzīgais kustonis metās virsū sunim, kurš mēģināja glābties, mukdams krastā. Viņa kungs nejaudāja Topam nekā līdzēt, un, pirms Ģedeons Spilets un Herberts iedo­māja lietot savus lokus, nezvēra sagrābtais Tops pazuda zem ūdens.

Turēdams asi apkalto šķēpu rokā, Nebs grasījās uzbrukt briesmīgajam kustonim ūdenī.

— Paliec mierā, Neb! — inženieris apsauca savu pār­drošo kalpu.

Bet zem ūdens pašlaik norisinājās neredzama cīņa, kur Topam droši vien klājās slikti. Ezera līmenis spēcīgi vir­moja. Bet piepeši, milzīga spēka sviests, suns uzlidoja pēdas desmit augstu gaisā, atkrita atpakaļ līdz dibenam saduļķotajā ūdenī un no turienes izlēca krastā, brīnišķā kārtā izglābies, pat bez kāda nopietna ievainojuma.