ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Kā zināms, Vašingtona atrodas uz 77° 3' 11" vai, apaļos skaitļos rēķinot, uz septiņdesmit septītā garuma grāda pēc Griničas meridiāna, ko tikpat angļi, kā amerikāņi skaita par garuma grāda izejas punktu. Bet, tā kā sala par sep­tiņdesmit pieciem grādiem atrodas tālāk no Vašingtonas uz rietumiem, tad tās garuma grāds būs septiņdesmit sep­tiņi plus septiņdesmit pieci uz rietumiem no Griničas, — tātad simts piecdesmit otrais rietumu garuma grāds.

Sairess Smits pateica iznākumu saviem biedriem. Ņemot vērā arī iespējamo kļūdu, tāpat kā platuma aprēķinā, Lin­kolna sala atradās starp trīsdesmit piekto un trīsdesmit septīto paralēli un starp simts piecdesmito un simts piec­desmit piekto meridiānu uz rietumiem no Griničas.

Kā redzams, starpība, kas varēja celties no iespējamās kļūdas aprēķinā, bij pa pieci grādi katrā virzienā, tātad, rēķinot sešdesmit' jūdzes grādā, trīs simti jūdžu tikpat pla­tumā, kā garumā.

Bet šai iespējamai starpībai nebij nekādas izšķirošas no­zīmes kolonistu meklētā jautājuma atrisinājumā. Tagad bij skaidri redzams — Linkolna sala atrodas tādā atsta­tumā no jebkuras zemes vai arhipelāga, ka nebij ne ma­zākās iespējas mēģināt šo atstatumu nobraukt vienkāršā trauslā laiviņā.

Patiešām — tā bij, mazākais, tūkstoš divi simti jūdžu tālu no Taiti un Pomotu arhipelāga salām, vairāk nekā tūkstoš astoņi simti jūdžu no Jaunzēlandes un vairāk nekā četri tūkstoši pieci simti jūdžu no Amerikas krastiem!

Un, parakņājies savā atmiņā, Sairess Smits nevarēja iedomāties šajā Klusā okeāna daļā nevienu citu salu Lin­kolna salai kaut kur kaimiņos.

Otrā rītā, septiņpadsmitajā aprīlī, jūrnieka pirmais jau tā jums Ģedeonam Spiletam bij šāds: — Nu, ko mēs šodien darīsim, Spileta kungs? Ko Sairess Smits vēlēsies, — tas atbildēja.

Līdz šim inženiera biedri bij bijuši ķieģeļnieki un pod­nieki; izrādījās, ka viņiem jākļūst par metālistiem.

Vakar pēc brokastīm viņi bij aizgājuši līdz pat 2okļu iekāres tālākajam galam, tepat septiņas jūdzes tālu no «kamīna». Tur beidzās garā kāpu josla un sākās vulkā­nisks apvidus. Te nebij augstas klints sienas kā ap Tālā skata līdzenumu, bet brīnišķi izrobotā apmala visapkārt šaurajam līcim starp abām iekarēm bij radusies no dažā­dām sacietējušām minerālvielām, ko izvirdis vulkāns. No šīs vietas kolonisti bij griezušies atpakaļ un, naktij uznā­kot, jau atkal bijuši pie «kamīna»; bet aizmigt viņi neva­rēja, kamēr galīgi bij noskaidrots jautājums, vai iespē­jams aizkļūt prom no Linkolna salas vai ne.

Tūkstoš divi simti jūdžu lielais atstatums līdz Pomotu salu arhipelāgam bij pārāk liels. Vienkāršā laivā to no­braukt nebij iespējams, it sevišķi vēl tāpēc,, ka tuvojās vētrainais rudens laiks. Penkrofs to noteikti pasacīja. Pat ar visiem nepieciešamiem rīkiem viegli nenāktos darināt visvieglāko laiviņu, bet kolonistiem taču nebij nekā. Vis­pirms pašiem jāpagatavo āmuri, cirvji, smailkapļi, zāģi, kalti, vārpstas, ēveles un citi rīki, bet tas viss prasīja laiku. Tāpēc arī tika nolemts, ka jāpārziemo tepat Linkolna salā, tikai jāparūpējas par ērtāku mājokli aukstajiem mēnešiem.

Vispirms bij jādomā par to, kā izmantot dzelzs rūdas slāņus, kurus inženieris bij ievērojis vairākās vietās salas ziemeļrietumu daļā, un dabūt no rūdas dzelzi, varbūt pat tēraudu. -

Metāli vispār tīrā veidā nav atrodami zemē. Pa lielāka­jai daļai tie tur sajaukti ar skābekli vai sēru. Viens no Sairesa Smita paņemtajiem paraugiem bij dzelzs magnēta rūda, otrs — pirīts — dzelzs un sēra maisījums. Svarīgāka bij pirmā parauga rūfta, ar ogļu palīdzību vajadzēja mē-" ģināt atšķirt nost skābekli un dabūt tīru metālu. Šī proce­dūra notiek divējādos veidos: vieglākā un ātrākā ir tā saucamā katalanas metode, pēc kuras rūda sajaucama ar akmeņoglēm, un tad ar ārkārtīgi augstas temperatūras pa­līdzību vienā paņēmienā atšķir dzelzs daļas no piemaisī­jumiem; otrais veids ir torņveidīgās domeņu krāsnis, kur rūdu vispirms izkausē par čugunu un tad čugunu atkal pārkausē dzelzī, pie tam atšķir nost trīs vai četras simt­daļas ogļskābes piejaukuma.

Kas Sairesam Smitam visvairāk bij vajadzīgs? Protams, dzelzs, nevis čuguns, un tāpēc viņš nodomāja izlietot

ātrāko un vieglāko kausēšanas metodi. Viņa atrastie rūdas paraugi paši par sevi bij jau visai tīri un dzelzs daļām bagāti. Dzelzs rūda, kura sastopama tumšpelēkās masās, melnos putekļos saberzta, pārvēršas pareizos astoņšķautņu kristālos; no tādas rūdas Eiropā, sevišķi Zviedrijā un Nor­vēģijā, dabū pirmā labuma dzelzi.

Netālu no rūdas slāņiem atradās arī akmeņogles, kuras kolonisti jau bij izmantojuši. Rūdas apstrādāšana ir jo vieglāka, ja visi fabrikācijai nepieciešamie elementi tur­pat pie rokas. Ar to arī izskaidrojama Skandināvijas Ap­vienotās Karalistes lieliskā metālrūpniecība, kur bieži vien dzelzs rūdu un akmeņogles izrok reizē vienās un tajās pa­šās raktuvēs.

— Tātad, Sairesa kungs, — Penkrofs teica, — mēs sāk­sim apstrādāt dzelzs rūdu?

— Jā, mīļais draugs, — inženieris atbildēja. — Bet es domāju, jums nebūs nekas pretim, ja tāpēc mēs vispirms iesim uz saliņu roņu medībās.

— Roņu medībās! — jūrnieks iesaucās, griezdamies pie Ģedeona Spileta. — Vai tad roņi arī vajadzīgi dzelzs ap­strādāšanai?

— Laikam gan — ja Sairess tā saka, — reportieris at­bildēja.

Bet inženieris jau bij izgājis laukā no «kamīna»; Pen­krofs sāka gatavoties uz roņu medībām, nesaņēmis nekāda tuvāka paskaidrojuma.

Drīz vien Sairess Smits, Herberts, Ģedeons Spilets, Nebs un Penkrofs bij sapulcējušies krastmalā pie braslas, pa kuru atplūdu laikā varēja tikt pāri jūras šaurumam. Viņi pārbrida, kājas augstāk par ceļgaliem nesaslapinājuši.

Sairess Smits pirmo reizi spēra .kāju uz saliņas, viņa biedri otro reizi, jo tieši šeit balons viņus bij izmetis.

Kad viņi brida malā, vairāki simti pingvīnu ar paļāvī­gām acīm viņos nolūkojās. Ar nūjām apbruņojušies kolo­nisti nemaz nedomāja uzbrukt un tos nosist; tas būtu div­kārt aplams darbs; tā viņi aizbiedētu roņus, kuri gulēja, smilktīs izlaidušies, tikai dažu kabeļtauvu atstatu, un iz­nīcinātu arī dažus visai retas pingvīnu pasugas putnus, kuriem spārnu vietā bij peldspurām līdzīgi, pūkām apau­guši stumbeņi.'

Kolonisti lēnām gāja pret ziemeļiem; zeme te bij šķēr­sota sīkām bedrītēm, kurās mitinājās dažādi jūras putni.

Saliņas galā virs ūdens bij redzami lieli, melni, peldoši plankumi, līdzīgi kustīgu klinšu virsotnēm.

Tie bij roņi, uz kuru medībām devās kolonisti. Vaja­dzēja nogaidīt, kamēr viņi izrāpjas uz sausuma, jo ar savu tievo rumpi, īso un biezo spalvu un visu vārpstveidīgo augumu roņi ir veikli peldētāji, tā ka visai grūti nomedīt viņus ūdenī; turpretī uz sauszemes viņi ar savām īsajām, pleznainajām kājām tikai lēnām var rāpties uz priekšu.

Penkrofs pazina roņu parašas un ieteica nogaidīt, kamēr viņi izlaižas smilktī un saules siltumā cieši aizmieg. Gal­venais bij — nogriezt viņiem atkāpšanos uz jūru un trāpīt ar nūju pa nāsīm.

Mednieki izšķīrās, noslēpās aiz krastmalas klintīm un klusi gaidīja.