ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Laiku pa laikam Sairess Smits paskatījās pulkstenī, lai jau iepriekš sagatavotos uz saules novērošanu pašā pus­dienas stundā.

Visa šī salas daļa līdz pat Dienvidžokļu iekārei Savienī­bas līča galā bij sausa un neauglīga. Te redzēja tikai ar lavas drupatām un gliemežnīcām sajauktu smilkti. Nedau­dzi jūras putni, kā laupītāju kaijas, lieli albatrosi un meža pīles, laidelējās pa šo tuksnesīgo krastu, stipri uzbudinā­dami Penkrofa iekāri. Vairākkārt viņš mēģināja tos no­šaut ar savu bultu, bet bez panākumiem, jo putni nemaz nemetās zemē un, tiem laižoties, bij grūti trāpīt.

Šī neveiksme pavedināja jūrnieku griezties pie inže­niera.

— Redziet,'Sairesa kungs, kamēr mums nebūs viena vai divas medību bises, mūsu pārtika būs nabadzīga.

— Bez šaubām, Penkrof, — reportieris atbildēja. — Bet tas ir atkarīgs tikai no jums pašiem. Pagādājiet mums dzelzi stobriem, tēraudu gaiļiem, salpetri, ogles un sēru pulverim, dzīvsudrabu un slāpekļskābi pistonām un, bei­dzot, svinu lodēm un skrotīm, un Sairess mums pagatavos vislabākās bises.

— Jā! — inženieris atsaucās. — Visas šīs vielas, bez šaubām, atrodamas salā. Bet šaujamais ierocis ir tik smalks daikts, ka tā pagatavošanai vajadzīgi labi darba­rīki. Tomēr galu galā arī to mēs vēl redzēsim.

— Kāpēc, — iesaucās Penkrofs, — kāpēc mēs izmetām jūrā visus ieročus, kuri mums "bij līdzi balona laiviņā, visus rīkus un pat savus kabatas nažus!

— Bet, ja mēs tos nebūtu izmetuši, — Herberts iebilda,

— tad balons mūs pašus iemestu jūras dzelmē.

— Tev pilnīga taisnība, mīļo zēn, — Penkrofs atbildēja. Bet tad viņam kas cits ienāca prātā. — Es varu iedomāties Džonatana Forstera un viņa biedru dusmas, kad tie otrā rītā atrada laukumu tukšu un balonu aizlidojušu!

— Man ir gluži vienalga, ko viņi toreiz domāja, — re­portieris atbildēja.

— Tomēr tas plāns man pirmajam ienāca prātā! — Pen­krofs teica pašapmierināts.

— Jauks plāns, Penkrof! — Ģedeons Spilets atsaucās smiedamies. — Tam mums jāpateicas, ka patlaban esam šeit.

— Es tomēr mīļāk esmu še nekā dienvidnieku gūstā! — Penkrofs iesaucās. — It sevišķi pēc tam, kad Sairesa kungs bij tik laipns atkal mums pievienoties.

— Patiešām, arī es tāpat! — reportieris apliecināja.

— Vispār — kā mums te trūkst? Itin nekā!

— Vai atkal… itin visa kā! — Penkrofs smiedamies atbildēja, paraustīdams savus platos plecus. — Bet agrāk vai vēlāk, gan kādu dienu mēs atradīsim līdzekli; kā tikt prom no šejienes.

— Un varbūt drīzāk, nekā jūs to domājat, mani draugi, — inženieris teica, — ja izrādīsies, ka Linkolna sala atrodas netālu no kāda apdzīvota salu arhipelāga vai cietzemes. Nebūs vēl aizritējusi stunda, un mēs to jau zināsim. Man nav Klusā okeāna kartes, bet atmiņā tomēr vēl gluži skaidra tā dienvidu daļa. Vakar es aprēķināju

Linkolna salas platuma • grādu, tas atrodas starp Jaunzē­landi rietumos un Čīli austrumos. Bet atstatums starp šīm divām vietām ir seši tūkstoši jūdžu. Vēl jāuzzina, uz kāda garuma grāda atrodas mūsu sala šajā okeāna plašumā, un to es ceru aprēķināt puslīdz pareizi.

— Vai šajā platuma grādā Pomotu salu arhipelāgs nav mums vistuvāk? — Herberts vaicāja.

— Jā gan, — inženieris atbildēja, — tomēr arī tās ir vairāk nekā tūkstoš divi simti jūdžu tālu.

— Un kas tur ir? — Nebs vaicāja, ar vislielāko uzma­nību sarunā klausījies, un norādīja uz dienvidiem.

— Tur nav nekā, — Penkrofs atbildēja.

— Patiešām nekā, — inženieris apstiprināja.

— Klausieties, Saires, — reportieris ierunājās. — Ja Linkolna sala būs tikai divi vai trīs simti jūdžu no Jaun­zēlandes vai Čīles krastiem? …

— Tad mājas vietā mēs būvēsim kuģi, — inženieris at­bildēja, — un meistars Penkrofs uzņemsies to vadīt…

— Protama lieta, Sairesa kungs! — jūrnieks iesaucās. — Es esmu gatavs uzņemties kapteiņa lomu… ja jums būs iespējams uzbūvēt kuģi, ar kuru var doties jūrā.

— Ja būs vajadzīgs, mēs to uzbūvēsim! — Sairess Smits atbildēja.

Bet, kamēr tā sarunājās cilvēki, kuri īstenībā nebaidījās ne no kā, tuvojās saules novērošanas stunda. Kā gan Sai­ress Smits bez jebkāda instrumenta domā uzzināt tieši to brīdi, kad saule šķērsos salas meridiānu? To Herberts ne­kādi nevarēja saprast.

Novērotāji patlaban atradās ap sešas jūdzes tālu no «ka­mīna» un netālu no tās vietas kāpās, kur inženieri atrada pēc viņa mīklainās izglābšanās. Še viņi apstājās un taisījās ieturēt brokastis, jo pulkstenis bij jau pusdivpadsmit. Her­berts aizgāja pēc ūdens uz strautu, kas čaloja tepat līdzās, un atnesa pilnu Neba līdzpaņemto krūzi.

Kamēr citi gādāja par brokastīm, Sairess Smits savukārt rūpīgi gatavojās saviem astronomiskajiem vērojumiem. Viņš izraudzījās krastmalā kādu vietu, ko jūra pilnīgi bij nolīdzinājusi. Šis smalko smilkšu laukums bij gludens kā stikls, neviens graudiņš nepacēlās augstāk par otru. Nebij svarīgi, vai šis laukumiņš horizontāls vai ne un vai sešas pēdas garais miets iedurts zemē perpendikulāri vai ne. Inženieris to pat vēl nolieca pret dienvidiem, tas ir, uz saulei pretējo pusi. Nav jāaizmirst, ka Linkolna salas iemītnieki patlaban atradās uz zemes dienvidu puslodes un tāpēc mirdzošais spīdeklis savā dienas aplī slīdēja pār ziemeļu, nevis pār dienvidu debesīm.

Nu arī Herberts sāka saprast, kā inženieris domāja no­teikt saules kulminācijas punktu, proti, kad tā šķērsos salas meridiānu, citiem vārdiem — šīs vietas pusdienas acumirkli. To viņš gribēja vērot pēc mieta ēnas smilktī, un, labākam instrumentam trūkstot, arī tā varēja iegūt ap­rēķinam nepieciešamos datus.

Patiešām — brīdī, kad ēna visīsākā, bij pusdiena; pie­tika tikai vērot šīs ēnas galu un uztvert momentu, kad tā atkal sāk stiepties garumā. Mietu uz pretsaules pusi sa­šķiebdams, Sairess Smits dabūja garāku un vieglāk novē­rojamu ēnu. Vispār, jo garāks pulksteņa rādītājs, jo labāk redzams, kā smaile pārvietojas uz stundu plāksnes. Un pat­laban mieta ēna bij gluži tāds pats rādītājs uz stundu plāksnes. - Ni.

Kad Sairesam Smitam likās, ka gaidītais mirklis tuvojas, viņš nometās smilktī un, mazus koka sprūdzeņus zemē sprauzdams, atzīmēja mieta ēnas pamazītēju saraukšanos. Biedri, pār viņu noliekušies, ar vislielāko uzmanību sekoja mērījumiem.

Turēdams hronometru rokās, reportieris vēroja mirkli, kad ēna būs visīsākā. Tā kā Sairess Smits savu mērījumu izdarīja sešpadsmitajā aprīlī, kad patiesais laiks sakrīt ar vidējo, Ģedeona Spileta iezīmētā stunda būs arī pareiza pēc Vašingtonas laika, un tāpēc aprēķins iznāks daudz vieglāks.

Saule pamazām kāpa augstāk, tāpat pamazām mieta ēna raucās īsāka. Kad Sairesam Smitam likās, ka tā sāk atkal stiepties garāka, viņš vaicāja:

— Cik tagad ir pulkstenis?

— Pieci un viena minūte, — Ģedeons Spilets tūliņ at­saucās.

Tagad vēl tikai ar dabūtajām daļām bij jāveic aprē­ķins. Tas bij gluži vienkārši izdarāms. Starp Vašingtonas un Linkolna salas meridiānu starpība apaļos skaitļos ir piecas stundas, citiem vārdiem, kad Linkolna salā pus­diena, Vašingtonā jau pulkstenis ir pieci vakarā. Jo saule savā šķietamā riņķojumā ap zemi katrās četrās minūtēs noiet vienu grādu, tātad stundā piecpadsmit grādus. Ja piecpadsmit grādus pareizina ar pieci, iznāk septiņdesmit pieci grādi.