ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Piecpadsmitā aprīļa vakarā tomēr visi atgriezās atpakaļ «kamīnā». Pēdējie trauki tika izņemti laukā un aiznesti projām, krāsns izdzēsta līdz turpmākai vajadzībai. Atgrie­šanos iezīmēja jauns laimīgs atgadījums — inženieris at­rada posa vietā labi lietojamu vielu. Kā zināms, posu pa­rasti dabū no mīkstās poliporu dzimtas ķimpenes, kura aug pie dažu koku celmiem. Tā ir viegli aizkvēlināma, ja to iepriekš pienācīgi sagatavo, vai nu piesātinot ar šaujamo pulveri, vai arī izvārot slāpekļskābā vai hlorskābā sārmā. Līdz šim salinieki nebij atraduši nekā tāda, ko varētu lie­tot dedzināmās ķimpenes vietā. Tajā dienā inženierim pa­laimējās atrast sevišķas šķirnes vērmeli no tās pašas dzim­tas, pie kuras pieder arī absints, estragons un tamlīdzīgi augi. Viņš saplūca vairākas saujas šo stādu un pasniedza jūrniekam.

— Ņemiet to, Penkrof, — viņš teica, — tas jums sagā­dās prieku.

Penkrofs uzmanīgi aplūkoja stādu ar garu, zīdainu pūku pārklātu stiebru un lapām.

— Kas tad tas, Saires? — Penkrofs vaicāja. — Debes- tiņ! Vai tā tikai nav tabaka?

— Nē, — Sairess Smits atbildēja. — Zinātniekiem tā ir ķīniešu vērmele, bet mums tā noderēs posa vietā.

Patiešām, pienācīgi izžāvēta, šī vērmele kļuva viegli aizkvēlināma — it sevišķi pēc tam, kad inženieris drusku vēlāk samērcēja to slāpekļskābā sārmā, citiem vārdiem, salpetrī, kura slāņi salā bij atrodami vairākās vietās.

Tovakar kolonisti sapulcējās «kamīna» galvenajā alā un paēda krietnas vakariņas. Nebs bij pagatavojis aguta bul­jonu, savircotu kabijas šķiņķi un novārītus caladium mac- rorhizum bumbuļus; šie zāļveidīgie augi tropiskajos apvi­dos sasniedz krūma lielumu. Auga zemesstumbri ir ļoti garšīgi, barojoši un savā ziņā līdzīgi tiem, ko Anglijā pa­zīst kā «Portlandes sāgo», un tie pa daļai aizpildīja maizes vietu, kuras Linkolna salas iemītniekiem vēl trūka.

Pēc vakariņām un pirms gulētiešanas Sairess Smits ar saviem biedriem vēl izgāja jūrmalā paelpot svaigu gaisu. Bij ap pulksten astoņiem vakarā. Nakts rādījās būt brī­nišķa. Pirms piecām dienām pilnais mēness nebij vēl uz-, lēcis, bet debess pamale jau atplauka tajā rāmajā sudra­bainajā atspīdumā, ko var saukt par mēness ausmu. Dien­vidu puslodes debesu zenītā mirgoja pazīstamie zvaig­znāji, starp tiem arī Dienvidu Krusts, ko inženieris jau pirms dažām dienām bij novērojis Franklina kalna vir­sotnē.

Sairess Smits labu brīdi lūkojās šajā spilgtajā zvaigžņu grupā, kuras augšējā un arī apakšējā galā atradās divas pirmā lieluma zvaigznes: kreisajā pusē — viena otrā lie­luma un labajā — viena trešā lieluma zvaigzne.

Padomājis inženieris ierunājās.

— Herbert, — viņš vaicāja jauneklim, — vai mums šo­dien nav piecpadsmitais aprīlis?

— Jā gan, Sairesa kungs, — Herberts atbildēja.

— Tātad, ja nemaldos, rīt ir viena no tām četrām die­nām gadā, kad patiesais laiks sakrīt ar vidējo, tas, mīļo zēn, nozīmē, ka rīt taisni pulksten divpadsmitos pusdienā saule ies pāri meridiānam. Starpība var būt tikai dažas se­kundes. Ja laiks būs skaidrs, es ceru tad puslīdz pareizi aprēķināt, uz kāda garuma grāda atrodas mūsu sala. .

— Bez instrumentiem, bez sekstanta?— Ģedeons Spilets ievaicājās. •

— Jā, — inženieris atbildēja. — Un, ja nakts patlaban būs skaidra, es mēģināšu uzzināt platuma grādu, aprēķi­nādams Dienvidu Krusta, tas ir, dienvidpola augstumu virs apvāršņa. Jūs sapratīsiet, mīļie draugi, ka, iekams sā­kam še nopietni iekārtoties, nepietiek vien zināt, ka šī zeme ir sala, bet, cik iespējams, jālūko arī noteikt, cik tālu tā atrodas no Amerikas un Austrālijas kontinenta vai arī no Klusā okeāna galvenajiem salu arhipelāgiem.

— Patiešām, — reportieris piekrita, — jo varbūt mājas vietā mums labāk būvēt laivu, ja izrādītos, ka atrodamies tikai kādas simts jūdzes no cita apdzīvota krasta.

— Taisni tāpēc, — Sairess Smits piemetināja, — es šo­vakar gjibu uzzināt Linkolna salas platuma, bet rīt pus­dienas laikā aprēķināt garuma grādu.

Ja inženierim būtu bijis sekstants, instruments, ar kuru izmērī atstatuma leņķus starp dažādiem priekšmetiem, ap­rēķins nemaz nebūtu grūts. Šovakar no pola augstuma virs apvāršņa, rīt pusdienā no saules virziena pāri meridiānam viegli dabūtu koordinātes salas atrašanas vietai. Bet tāda instrumenta nebij, tāpēc nācās tā vietā pagatavot ko citu.

Sairess Smits iegāja atpakaļ «kamīnā». Ugunskura gaismā viņš tur izgatavoja divas taisnas plāksnītes un sa­vienoja tām abus galus kopā tā, ka otrus divus bij iespē­jams satuvināt un atkal atliekt. Savienojumam viņš izlie­toja akācijas dzelkni, ko bij atradis ugunskuram sanestās malkas krājumā.

Ar tādējādi pagatavoto instrumentu inženieris atgriezās krastmalā; bet, tā kā vajadzēja uztvert pola augstumu virs skaidri sazīmējamās apvāršņa līnijas, šinī gadījumā virs jūras apvāršņa, ko patlaban pret dienvidiem aizslēpa Naga iekāre, tad bij jāuzmeklē izdevīgāka vieta novēroju­mam. Acīm redzami visizdevīgākā būtu dienvidu krast­mala, bet nokļūt turp varēja tikai pāri dziļajai Pateicības upei, un tas nenācās viegli.

Tāpēc Sairess Smits saviem novērojumiem labāk izvē­lējās Tālā skata līdzenumu, protams, ņemot vērā tā aug­stumu pāri jūras līmenim; augstums ar elementāras ģeo­metrijas palīdzību rītu bij viegli aprēķināms.

Kolonisti devās augšup pa Pateicības upes kreiso krastu un novietojās klajā strēlā ar brīvu izredzi pret ziemeļ­rietumiem un dienvidaustrumiem un līdztekus upes dīvaini robotajiem klinšu krastiem.

Šī līdzenuma daļa par piecpadsmit pēdām pārsniedza labā krasta augstumu, kura viena nogāze sniecās lejup līdz Naga iekāres galam un otra — līdz salas dienvidkras- tam. Nekas te netraucēja acij vērsties pusloka apvārsnī no iekāres līdz pat Rāpuļa zemesragam. Dienvidos apvār­snis, tikko uzlēcoša mēness apspīdēts, bij diezgan skaidri pārredzams.

Šajā mirklī Dienvidu Krusts skatītājam rādījās ap­grieztā veidā, bet zvaigzne Alfa, kas atradās tā pamatā, bij vistuvāk dienvidpolam.

Šis zvaigznājs nav tik tuvu dienvidpolam kā polārzvaig­zne ziemeļpolam. Zvaigzne Alfa atrodas apmēram divdes­mit septiņi grādi attālu no pola; bet Sairess Smits zināja šo attālumu un ņēma to vērā savā aprēķinā. Viņš uzmanīja arī acumirkli, kad zvaigzne slīdēs meridiānam pāri, jo tas stipri atviegloja viņa vērojumu.

Sairess Smits pagrieza vienu sava koka cirkuļa plāksni pret jūras apvāršņa līniju, bet otru pret Alfu; sprauga starp abām plāksnēm viņam rādīja atstatuma leņķi starp zvaigzni un apvārsni. Lai šo leņķi saglabātu nemainītu, viņš savu plākšņu cirkuli ar akācijas dzelkņiem plakaniski piestiprināja uz kāda dēlīša.

Pēc tam atlika tikai izmērīt un aprēķināt leņķa lielumu, protams, neaizmirstot novērojuma vietas augstumu pāri jūras līmenim. Leņķa apjoms parādīs Alfas un līdz ar to pola atstatumu no apvāršņa vai arī salas platuma grādu, jo ikkatras zemeslodes vietas platums vienmēr līdzinās šās vietas pola augstumam virs apvāršņa.

Visi šie aprēķini tika atlikti uz rītdienu. Ap desmitiem salinieki jau gulēja cietā miegā.