ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Otrā rītā, divdesmit pirmajā maijā, kolonisti sapulcējās Granta ezera austrumu krastā, tikai pieci simti pēdu attā­lumā no jūras krastmalas. Šajā vietā līdzenums bij ze­māks par ezera līmeni, ko tikai robains granīta valnis aiz­turēja. Acīm redzami bij jāizlauž tikai šis vaļņa loks, lai ūdens izplūstu klajumā un no turienes pa ļaunu noteku pāri slīpajam līdzenumam noskrietu jūrā. Ūdenim ezerā nokrītot, kļūs pieejama tā vecā noteka — tas jau arī bij galamērķis.

Tātad klints valnis vispirms jāizlauž. Penkrofs ar spē­cīgi un veikli cilājamu kapli sāka izkalt klinti vaļņa ār­pusē. Caurumam vajadzēja sākties apmēram no ezera līmeņa, un tas sniegsies iešķībi, pēc iespējas dziļāk zem ūdens līnijas. Tādā kārtā sprādziens izgrautu pietiekoši platu gultni, pa kuru ūdenim aizplūst, lai ezera līmenis manāmi hoplaktu.

Darbs bij grūts un ilgs, jo inženieris gribēja ieliet cau­rumā līdz desmit ļitru nitroglicerīna, lai sprādziens būtu pēc iespējas briesmīgāks. Bet, Nebam palīdzot, Penkrofs strādāja tik sirsnīgi, ka ap četriem pievakarē caurums klintī bij gatavs.

Vēl bij jāpadomā, kā aizdedzināt sprāgstošo vielu. Pa- " rasti to izdara ar šaujamo pulveri, kurš uzliesmodams rada sprādzienu. Pats sprāgdams, tas ierosina arī nitroglicerīnu, jo, vienkārši aizdedzināta vien, šī viela izdeg lēnām, bez

eksplozijas. Sairess Smits, protams, būtu varējis izgatavot degvielu. Pulvera vietā viņš diezgan viegli iegūtu piroksi- līnam līdzīgu vielu, jo viņam taču bij slāpekļskābe. Šo vielu, ieslēgtu čaulītē un ieliktu nitroglicerīnā, varētu uz­spridzināt, aizdedzinot degli, un tā radīt eksploziju.

Bet Sairess Smits zināja, ka nitroglicerīna eksplozijai vajadzīgs satricinājums, un nolēma izmantot šo īpašību, un, ja mēģinājums neizdotos, tad izlietot kādu citu līdzekli.

Pietika izliet dažus pilienus nitroglicerīna uz cietas ak­mens plāksnes un uzsist tur ar āmuru. Bet sitējs nedrīk­stēja atrasties tuvumā, lai pats nekristu par upuri sprā­dzienam.

Tāpēc Sairess Smits izdomāja uzcelt koka trijkāji pār piepildīto caurumu un ar kāda auga šķiedru piekārt tur vairāku mārciņu smagu dzelzs gabalu. Šai šķiedrai vidū piesēja otras garas šķiedras vienu galu, kamēr otrais tika atstiepts vairāku pēdu attālu no spridzināmā cauruma. Šim otrajam galam pieliks tiguni, kas degdama aizsniegsies līdz piekarinātajam galam. Tas savukārt pārdegs, un sma­gais dzelzs gabals nokritīs uz izlietā nitroglicerīna.

Tāda ierīce tika uzstādīta. Inženieris aizraidīja biedrus patālu prom, pielēja caurumu līdz malām pilnu ar nitro­glicerīnu un dažas lāses izlaistīja uz gludās akmens plāk­snes taisni zem trijkājī pakārtā svara.

Tad viņš paņēma ar sēru piesūcinātās šķiedras galu, aiz­dedzināja to un aizsteidzās pie saviem biedriem «kamīnā».

Šķiedrai vajadzēja degt apmēram divdesmit piecas mi­nūtes; patiešām — pēc divdesmit piecām minūtēm atska­nēja neaprakstāmi drausmīgs sprādziens. Likās, ka sala nodreb līdz pašiem pamatiem. Itin kā vulkāna izmesta, ve­sela akmens kluču gūzma uzskrēja gaisā. Gaisa satricinā­jums bij tik liels, ka «kamīna» sienas nolīgojās. Lai gan vairāk nekā divi jūdzes no sprādziena vietas, salinieki tika nogāzti gar zemi.

Bet tūliņ viņi piecēlās kājās, skrēja augšā un steidzās uz to vietu, kur klints sienai vajadzēja būt sprādziena iz- grautai…

Sajūsmā skaļš «urā» sauciens izlauzās viņiem pār lūpām! Valnim ap ezeru bij iegrauta plata plaisa. Strauja ūdens straume plūda pa to laukā, putodama šļācās pāri līdzenuma nogāzei un pār stāvo krastmalu no trīs simti pēdu liela augstuma gāzās jūrā!

Sairesa Smita projekts bij pilnīgi izdevies, bet pēc para­duma viņš neizrādīja nekādu apmierinājumu, stāvēja ne? kustēdamies, sakniebtām lūpām, uz vienu vietu vērstu skatienu. Herberts bij ārkārtīgi sajūsmināts, Nebs lēkāja no prieka, Penkrofs murmināja, savu lielo galvu grozī­dams:

— Jā … Mūsu inženieris ir ko vērts!

Nitroglicerīns patiešām bij lieliski izpildījis savu uz­devumu. Plaisa klintī bij tik liela, ka pa to aiztecēja vis­maz trīs reizes tik daudz ūdens kā pa veco noteku. Iznā­kums bij tāds, ka īsā laikā ezera līmenis nokritās, mazā­kais, par divām pēdām. ♦

Kolonisti atgriezās «kamīnā» un paņēma no turienes kapļus, dzelzs asmeņiem apkaltus durkļus, augu šķiedru virves un gabalu posa; pēc tam viņi atgriezās atkal līdze­numā. Tops viņiem sekoja.

Pa ceļam jūrnieks nevarēja nociesties, nepateicis inže­nierim:

— Vai zināt, Sairesa kungs, ar jūsu pagatavoto brīnišķo šķidrumu visu mūsu salu var uzspert gaisā.

' — Bez šaubām, — Sairess Smits atbildēja. — Salu, kon­tinentus un visu zemeslodi. Vajadzīgs tikai nepieciešamais daudzums šīs vielas.

— Bet vai jūs nevarat lietot nitroglicerīnu arī šaujamo ieroču lādiņam? — jūrnieks apvaicājās.

— Nē, Penkrof, jo tas ir pārlieku sprāgstošs. Bet, tā kā mums ir slāpekļskābe, salpetris, sērs un ogles, mēs viegli varam pagatavot kokvilnas pulveri un vai pat īsto šaujamo pulveri. Diemžēl mums .te nav šaujamo ieroču.

— Nu, Sairesa kungs! — jūrnieks atsaucās. — Ja jūs tikai gribētu…

Penkrofs galīgi bij izmetis vārdu «neiespējams» no Lin­kolna salā lietojamās vārdnīcas.

Tālā skata līdzenumā nonākuši, kolonisti bez kavēšanās novērsās uz to ezera krastmalu, kur vecajai notekai nu jau vajadzēja būt pieejamai. Tā kā ūdens pa to vairs nete­cēja, noteka, bez šaubām, būs citādi izmantojama un tās iekšiene iepriekš labi izpētāma.

Pēc dažiem mirkļiem gājēji jau bij pie ezera tālākā no­stūra un vienā acu uzmetienā pārliecinājās, ka nolūks pa­tiešām sasniegts.

Granīta sienā tagad jau virs ūdens līmeņa rēgojās ilgi meklētā atvere. Ūdenim nokrītoties, pa šauru sēkli bij iespējams tai piekļūt. Sprauga bij pēdu divdesmit plata, bet tikko divi pēdas augsta. Tā atgādināja kādu ūdens no­tekas caurumu ietves malā. Tomēr pa to ielīst kolonistiem nebij iespējams. Nebs ar Penkrofu tūliņ ķērās pie kapļiem, un stundas laikā ieeja bij izkalta pietiekoši augsta.

Inženieris piegāja caurumam klāt un pārliecinājās, ka notekas augšgals nebij slīpāks par trīsdesmit vai trīsdesmit pieciem grādiem. Tātad pa to iespējams iet un, ja slīpums tālāk nekļūst stāvāks, viegli varēs tikt līdz pašai jūrmalai. Ja, cerams, tur iekšienē kāds plašāks iedobums, to varbūt varēs izmantot.

— Kāpēc mēs vēl te kavējamies, inženiera kungs? — iejautājās jūrnieks, nepacietīgi grasīdamies tūliņ doties iekšā. — Jūs redzat, ka Tops jau aizskrien mums pa priekšu.

— Labi, — inženieris atteica. — Bet mums tur nepie­ciešama gaisma. Lai Nebs sagriež klēpi sveķainu zaru.

Nebs ar Herbertu aizsteidzās uz krastmalu, kur auga priedes un citi zaļi koki, un drīz atgriezās ar sveķotiem zariem, ko izlietot par lāpām. Tās viņi aizdedzināja ar līdz­paņemto posu, un tad visi ar inženieri priekšgalā devās tumšajā, nesen vēl ūdens pilnajā šaurajā gaitenī.

Pretēji tam, nekā varēja gaidīt, gaitenis pamazām papla­šinājās, tā ka gājēji drīz vien jau varēja izstiepties pilnīgi taisni. Neskaitāmus gadus ūdens gludināta, granīta virsma bij ārkārtīgi slidena, vajadzēja piesargāties, lai nepa­kristu. Tāpēc gājēji ar virvi sasējās cits pie cita, kā to tūristi dara, kalnos kāpdami. Par laimi, kāpēm līdzīgi ieplaisājumi klintī mazliet atviegloja ceļu. Lāpu uguns spīdumā gar sienām vēl mirguļoja ūdens lāses un visa klints likās neskaitāmiem stalaktītiem pārklāta. Inženieris vēroja melno granītu. Tur nemanīja nekādu slāņu, ne plaisu, viss apkārtējais granīts bij cieta, kompakta masa. Šī sprauga droši vien bij radusies reizē ar pašu salu. Tā nebij vis ūdens pamazām izgrauzta. Ne Neptūns, bet Plutons to bij ar savu roku darinājis; klints sienās vēl bij sazīmējamas vulkānisku spēku pēdas, ko ūdens nebij pa­spējis pilnīgi izdzēst.