ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Pēc inženiera plāna visa pils bij sadalāma piecās istabās, katra ar logu pret jūru: labajā pusē ieejas telpa ar dur­vīm, pie kurām piestiprinātas kāpnes, tālāk trīsdesmit pēdu plata virtuve, četrdesmit pēdu plaša ēdamistaba, tikpat liela guļamistaba un pēdīgi, pēc Penkrofa vēlēšanās, «vies­istaba» — līdzās lielajai zālei.

Visas šīs istabas vai, labāk sakot, Granitpils istabu rinda nebūt neaizņēma visu alu. Paralēli tām stiepās gai­tenis, kas istabas atdalīja no plašas noliktavas, kur glabāt pārtikas krājumus, darbarīkus, ieročus un pārējās nepie­ciešamās mantas. Viss salā savāktais ēdamais — augi un dzīvnieki — šajos lieliskajos apstākļos bij pilnīgi pasar­gāts no mitruma un bojāšanās. Telpu te netrūka, tāpēc katrs priekšmets bij novietojams atsevišķā un piemērotā vietā. Turklāt kolonistu rīcībā bij vēl mazais iedobums alas augšgalā, to viņi varēja izlietot par sava jaunā mājokļa bēniņiem. H *

Plāns bij pieņemts, un tikai jāstājas pie tā realizēšanas. Spridzinātāji atkal pārvērtās par ķieģeļniekiem; gatavos ķieģeļus sanesa un sakrāva Granitpils pakājē.

Līdz šim Sairesam Smitam un viņa biedriem ieeja jau­najā mājoklī bij tikai pa vecās notekas ceļu. Tādā kārtā viņiem vispirms bij jāuzkāpj Tālā skata līdzenumā, metot likumu gar upes krastmalu, tad pa notekas gultni jādodas divi simti pēdu lejup un, atpakaļ ejot, atkal jāmēro tas pats ceļš augšup. Tas prasīja ilgu laiku un lielas pūles. Tā­pēc Sairess Smits nosprieda bez kavēšanās pagatavot stip­ras virvju kāpnes; augšā uzvilktas, tās padarīja Granītpili pilnīgi nepieejamu.

Kāpnes darināja ar vislielāko rūpību. Stāvu pagatavoja no sevišķām meldru šķiedrām, ar grieztuves palīdzību sa­vijot to nepārraujamās tauvās. Kāpšļus meistars Penkrofs darināja no sarkanā ciedra vieglajiem un izturīgajiem zariem.

Arī pārējās virves tika pagatavotas no augu šķiedrām, bet virs durvīm piestiprināts kaut kas līdzīgs lielam cel­tnim. Ar tādu ierīci ķieģeļus viegli bij iespējams uzvilkt Granītpili. Arī visa pārējā materiāla piegādāšana nu bij ļoti vienkārša, un dzīvokļa iekšienes iekārtošanu tūliņ va­rēja sākt. "Kaļķu netrūka, un vairāki tūkstoši ķieģeļu bij gatavi lietošanai. Arī visas vajadzīgās koka daļas, lai gan stipri primitīvi apstrādātas, drīz vien bij gatavas, un ta īsā laikā pils pēc pieņemtā plāna bij sadalīta apdzīvojamas un pieliekamās telpās.

Darbi sekmējās visai ātri inženiera vadībā, kurš pats ari rīkojās ar āmuru un mūrnieka lāpstiņu rokās. Sairesam Smitam neviens amats nebij svešs, un tā viņš pats bij par paraugu saviem saprātīgajiem un čaklajiem biedriem. Visi strādāja sirsnīgi un jautri. Penkrofs bij te namdaris, te virvju vijējs, te mūrnieks; ar savu humoru viņš allaž prata uzjautrināt mazo strādnieku pulciņu. Inženierim viņš uz­ticējās pilnīgi. Nebaidījās ne no kādām grūtībām. Viņš domājās sevi noderīgu jebkuram darbam un uzņēmās visu sekmīgi paveikt. Viņš nešaubījās, ka iespējams atrisināt sarežģīto apģērba un apavu jautājumu, sagādāt nepiecie­šamo apgaismojumu garajām ziemas naktīm, izmantot sa­las auglīgos apvidus un izkopt un kultivēt salas mežu un krūmāju augus. Gan jau Sairess Smits zinās, kas darāms, un norādīs īsto laiku. Viņš sapņoja par upju padziļinā­šanu, lai būtu iespējams pa tām pārvadāt zemes iekšienes bagātības, par plašām akmeņlauztuvēm un rūdas raktu­vēm, par mašīnām dažādiem praktiskiem rūpniecības uz­ņēmumiem un pat par dzelzceļiem, jā gan, par dzelzceļiem, kas plašā tīklā reiz pārklās visu Linkolna salu!

Inženieris ļāva Penkrofam sapņot un netraucēja šā krietnā cilvēka jūsmojumus. Viņš zināja, cik liela nozīme tādai absolūtai paļāvībai, smaidīdams noklausījās jūrnieka prātojumus un ne vārda neminēja par tām bažām, kuras viņam dažkārt uzmācās, domājot par nākotni. Patiešām — šajā Klusā okeāna daļā, nost no visiem kuģu ceļiem, viņi varēja arī visu mūžu nodzīvot neizglābti. Tikai pašiem uz sevi, vienīgi tikai uz pašu spēkiem kolonistiem jāpaļaujas, jo Linkolna sala atradās tik tālu no visām apdzīvotām ze­mēm, ka pārdroši un bīstami būtu mēģināt tās aizsniegt pavirši būvētā laivā.

Turpretī jūrnieks bij pārliecināts, ka viņi ir nesalīdzi­nāmi pārāki par visiem bijušajiem Robinsoniem, kam katrs panākums šķita kā brīnums.

Patiešām — viņi daudz ko zināja, un cilvēks, kurš zina, dzīvo un iztur arī tur, kur citi nīkuļo un beigās neglāb­jami aiziet bojā.

Herberts sevišķi izcēlās visos šajos darbos. Viņš bij inteliģents un apķērīgs, saprata ātri un izpildīja labi; Sai­ress Smits arvien vairāk un vairāk iemīlēja šo jaunekli. Herberts pret inženieri sajuta sirsnības un cieņas pilnu draudzību. Penkrofs labi nomanīja silto simpātiju, kas no­dibinājās starp šiem diviem, bet viņš nebij greizsirdīgs.

Nebs bij un palika Nebs. Vienmēr tāds pats — dros­mīgs, čakls, padevīgs un pašaizliedzīgs līdz pēdējam. Uz inženieri viņš paļāvās tāpat kā Penkrofs, tikai to tik strauji neizrādīja. Penkrofam bieži jūsmojot, viņš savilka tādu seju, it kā gribētu .teikt: «Bet tas taču pats par sevi sapro­tams!» Ar Penkrofu viņi bij tuvos draugos un drīz vien saucās uz «tu».

Arī Ģedeons Spilets piedalījās kopīgā darbā un Penkro­fam par brīnumu izrādījās ne mazāk veikls. Žurnālists bij veikls ne tikai visu saprast, bet arī visu izdarīt.

Divdesmit astotajā maijā kāpnes bij pilnīgi gatavas. Astoņdesmit pēdu garām — tām bij simts pakāpienu. Par laimi, Sairesam Smitam bij iespējams pārdalīt tās divējās daļās, izmantojot kādu slīpu izcilni klints sienā, četrdesmit pēdu augstu no zemes. Uz šī ar kapli rūpīgi nolīdzinātā izciļņa — platformas piestiprināja kāpņu pirmās daļas vienu galu; tās nu iznāca uz pusi īsākas un ar īpašas virves palīdzību viegli bij uzvelkamas Granītpilī. Kāpņu otrās daļas lejasgalu piestiprināja pie platformas tikpat cieši, kā augšējais bij piestiprināts pie pils durvīm. Ar tādu iekārtu uzkāpšana kļuva daudz vieglāka. § e t Sairess Smits bez tam vēl bij nodomājis vēlāk pagatavot īpašu hidraulisku ceļamo ierīci, ar ko bez sevišķa laika un spēku patēriņa nokļūt Granītpilī.

Kolonisti ātri vien pierada lietot šīs kāpnes. Viņi bij viegli un veikli, un Penkrofs, kā matrozis paradis rāpties pa mastiem un rājām, varēja viņiem sniegt norādījumus. Sevišķa mācība bij vajadzīga Topam. Nabaga kustonis ar savām četrām kājām nebij īsti radīts šādai kāpšanai. Bet Penkrofs bij tik uzcītīgs un neatlaidīgs skolotājs, ka Tops drīz vien rāpās pa kāpnēm tikpat veikli kā viņa ciltsbrāļi cirkā. Nebūs vēl jāsaka, cik lepns bij Penkrofs uz savu audzēkni. Tomēr ne vienu reizi vien Penkrofam nācās Topu uz saviem pleciem nest augšā, ar ko suns bij visai apmierināts.

Te jāpiezīmē, ka, aukstajam gadalaikam tuvojoties un visus darbus ar skubu steidzot, arī pārtikas krājumu papil­dināšana tomēr netika aizmirsta. Uzņēmušies kolonijas in­tendantu pienākumus, reportieris un Herberts katru dienu vairākas stundas pavadīja medībās. Protams, viņi medīja tikai Jakamaru meža Pateicības upes kreisajā krastā, jo bez tilta un laivas nebij iespējams tikt pāri otrā pusē. Viss milzīgi plašais apgabals, ko nosauca par Tālo rietumu mežu,vēl nemaz nebij izpētīts. Ekskursija uz turieni tika atlikta līdz nākamā pavasara pirmajām jaukajām dienām. Bet arī Jakamaru mežā medījuma bij papilnam; ķenguri un meža cūkas patrāpījās arvien, asi apkaltie durkļi un loki ar bultām te darīja brīnumus. Turklāt vēl Herberts ezera dienvidrietumu galā uzgāja itin kā dabisku trusīšu dārzu; tā bij mazliet mikla pļaviņa, apaugusi ar vītoliem un smar­žīgām zālēm; ķimenes, dievkociņi, bazilika mētras, zelt- lapas un citi trusīšu iemīļoti lūpziežu augi te izplatīja gaisā spēcīgu aromātu.