ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— To jūs darāt pareizi, — reportieris žirgti atsaucās. — Jums ir darīšana ar vīriem. Viņi uzticas jums, un jūs varat paļauties uz viņiem. Vai nav taisnība, mani draugi?

— Es esmu gatavs visās lietās paklausīt Sairesa kun­gam, — Herberts apliecināja, inženiera roku satvēris.

— Visur un vienmēr, mans kungs! — Nebs iesaucās.

— Bet es, — jūrnieks teica, — nu, lai tad mani pērkons sasper, ja es pretotos ķerties pie darba. Un, ja jus vela- ties, Smita kungs, izveidosim no šīs salas mazu Ameriku!

Būvēsim te pilsētas, ierīkosim dzelzceļus un telegrāfa līni­jas un vienā jaukā dienā, kad sala būs pietiekoši pārvei­dota, labi iekārtota un civilizēta, piedāvāsim to Savienoto Valstu valdībai. Tikai vienu es vēlētos.

— Ko tad? — reportieris apvaicājās.

— Neuzskatīsim sevi kā nejauši krastā izmestus, bet gan kā ieceļotājus, kuri ieradušies kolonizēt šo salu.

Sairess Smits nevarēja apslēpt smaidu, un jūrnieka priekšlikums tika pieņemts. Tad viņš pateicās saviem bied­riem un piebilda, ka paļaujoties uz viņu enerģiju un pa­līdzību no augšienes.

— Labi! Bet tagad atpakaļ uz «kamīnu»! — Penkrofs iesaucās.

— Vēl vienu acumirkli, mīļie draugi! — inženieris teica. — Man liekas, mums vajadzētu šo salu, tāpat tās pussalas, iekāres un upes, nosaukt zināmā vārdā.

— Pilnīgi pareizi, — reportieris atsaucās. — Tad nā­kotnē mums vieglāk būs iespējams citcitam clot rīkojumus un arī izpildīt tos.

— Tiešām, — jūrnieks piekrita. — Tad mums būs no­teiktas vietas, zināsim, no kurienes katrs nāk vai kurp iet. Vismaz varēsim iedomāties, ka atrodamies kārtīgā salā.

— Piemēram, tas pats «kamīns», — Herberts ieminējās.

— Taisnība, — Penkrofs iesaucās. — Tas bij visvien­kāršākais nosaukums, un man tas tāpat gluži nejauši ienāca prātā. Vai mūsu pirmajai nometnei paturēsim šo pašu vārdu, Smita kungs?

— Jā gan, Penkrof, tāpēc ka jūs viņu tā esat nosaukuši.

— Labi! -— jūrnieks jautri teica. — Ar citām vietām mēs viegli tiksim galā. Nosauksim katru savā vārdā, kā to darīja Robinsons, par kura piedzīvojumiem Herberts maxi lasījis vairākas reizes: Likteņa jūras līcis, Kašalotu pus­sala, Pievilto Cerību iekāre!…

— Vai arī sauksim Smita kunga, Spileta kunga un Neba vārdā, — Herberts prātoja.

— Manā vārdā! — Nebs atsaucās, parādīdams savus spilgti baltos zobus.

— Kāpēc gan ne? — Penkrofs teica. — Neba osta ska­nētu gluži labi. Un — Ģedeona iekāre …

-— Es gan ieteiktu no mūsu pašu tēvzemes aizņemties nosaukumus, — reportieris ierunājās. — Tādus, kas mums atgādina Ameriku.

— Jā, attiecībā uz galvenajiem jūras līčiem un ezeriem es jums piekrītu, — Sairess Smits teica. — Man šķiet, draugi, ka vislabāk būs, ja šo lielo ieliekumu salas aus­trumu krastā nosauksim par Savienības līci, plato aizu dienvidos par Vašingtona līci, kalnu, kura virsotnē pat­laban stāvam, par Franklina kalnu, bet ezeru, kas plešas tepat lejā mūsu acu priekšā, par Granta ezeru. Šie vārdi mums allaž atgādinās tēvzemi un tās lielos slavenos pil­soņus. Turpretim mazajiem līcīšiem, iekarēm, pussalām un upēm, ko patlaban redzam no šī kalna, labāk izvēlēsi­mies nosaukumus saskaņā ar to īpatnējo dabu un izskatu. Tie mums labāk iespiedīsies atmiņā, turklāt būs arī prak­tiskāki. Salas apveids ir visai dīvains, mums diezgan grūti nāksies atrast tai pieskanīgu nosaukumu. Upes, kuras var­būt tek pa šiem turpmāk izpētāmiem mežiem, jūras līčus un līcīšus, ko vēlāk atradīsim, nokrustīsim tad, kad bū­sim tos labi aplūkojuši. Kā jūs, draugi, domājat?

Biedri bez iebilduma piekrita inženiera priekšlikumam. Sala kā atplesta karte gulēja viņu acu priekšā, te nācās tikai nosaukt zināmā vārdā tās sakļautos vai izplestos stūru leņķus un kalnājus. Ģedeons Spilets tos citu pēc cita at- k zīmēja savā uzmetumā, un atlika tikai noteikt salas ģeo- I grafiskos nosaukumus.

Vispirms viņš pierakstīja inženiera minētos Savienības I un Vašingtona jūras līčus un Franklina kalnu. [ — Bet nu, — reportieris teica, — es ieteicu šo pussalu, kura sniecas pret dienvidrietumiem, nosaukt par Čūskas pussalu, bet pašu tās galu par Rāpuļa zemesragu, tāpēc ka ar savu līkumu tas patiešām atgādina kāda rāpuļa asti., [ — Pieņemts! — inženieris noteica, ļ — Man liekas, — Herberts teica, — šo šauro līci salas f olrā galā, kas tik ļoti atgādina spraugu starp pavērtiem I žokļiem, vajadzētu nosaukt par Haizivs līci.

— Labi izdomāts! — Penkrofs iesaucās. — Un, lai glezna būtu pilnīgāka, zemes strēlas līča abējās puses sauksim par Žokļu iekarēm.

i — Bet tad divām būs vienāds nosaukums, — reportieris iebilda.

— Nekas, — Penkrofs atteica, — sauksim tās par Zie- meļžokļu un Dienvidžokļu iekarēm.

— Pierakstīts, — Ģedeons Spilets paziņoja.

— Atliek vēl nokrustīt salas dienvidaustrumu stūri, — Penkrofs teica.

— Vai Savienības līča tālāko apmalu? — Herberts vai­cāja.

— Naga iekāres! — iesaucās Nebs, lai kādai vietai salā paliktu arī viņa izdomātais nosaukums.

Patiešām — šis nosaukums bij visai zīmīgs, jo šīs salas iekāres savā dīvainā, fantastiskam kustonim līdzīgā vei­dojumā stipri atgādināja asi izlaistus nagus.

Penkrofs tīri sajūsminājās par šīm krustībām, un jauni mazliet pārspīlēti apzīmējumi sekoja cits pēc cita.

Upe, kura kolonistus apgādāja ar dzeramo ūdeni un kuras tuvumā balons bij izmests krastā, tika nosaukta par Pateicības upi, tā parādot savu atzinību liktenim. Saliņu, uz kuras lidotāji vispirms patvērās, nosauca par Glābšanas salu.

Līdzenumu virs augstās klints sienas pāri «kamīnam», no kurienes atvērās plašs skats visapkārt, — par Tālo skatu.

Un, beidzot, visu necaurejamo meža biezokni Čūskas pussalā — par Tālo rietumu mežu.

Arī visas pārējās jau pazīstamās un vēlāk pārstaigāja­mās vietas dabūs savus sevišķos nosaukumus, līdzko būs tuvāk iepazītas.

Debespuses inženieris apmēram apzīmēja pēc saules. Izrādījās, ka Savienības līcis un Tālā skata līdzenums at­radās austrumu pusē. Bet otrā dienā, precīzi novērodams saules lēktu un rietu un uzzīmēdams tās atrašanās vietu vidū starp abiem šiem starplaikiem, viņš pareizi uzzinās ziemeļus, jo pusdienas laikā saule dienvidu puslodē at­rodas taisni pret ziemeļiem, nevis pret dienvidiem, kā tas notiek dienvidu platuma grādos.

Viss likās kārtībā, kolonisti jau grasījās doties lejā uz «kamīnu», kad Penkrofs piepeši iesaucās:

— Bet mēs taču esam briesmīgi aizmāršas!

— Kāpēc tā? — Ģedeons Spilets, savu burtnīcu aizvēris un kājās piecēlies, vaicāja.

— Bet pati sala? To mēs taču esam aizmirsuši nokrustīt!

Herberts ieteica nosaukt to inženiera vārdā, pārējie

biedri tam sirsnīgi piekrita, bet Sairess Smitš noraidoši iebilda:

— Nē, draugi! Nosauksim labāk salu tā lielā pilsoņa vārdā, kurš patlaban cīnās par Amerikas vienību. Sauk­sim to par Linkolna salul

Trīskārtējs «urā» atskanēja par atbildi šim priekšliku­mam.

Tovakar pirms gulētiešanas jaunie kolonisti ilgi runāja par savu tālo tēvzemi un par briesmīgo, asiņaino karu, kas tur patlaban plosījās. Visiem bij stipra pārliecība, ka Dienvidiem drīz būs jāpiekāpjas un ka Ziemeļu taisnā lieta uzvarēs, pateicoties Grantam un Linkolnam.

Tas notika 1865. gada trīsdesmitajā martā; viņiem ne­bij ne jausmas, ka sešpadsmit dienas vēlāk Vašingtonā tiks izdarīts drausmīgs noziegums, ka lielajā piektdienā Ābrams Linkolns kritīs no fanātiķa lodes.