ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Vulkāna darbības iegrauta, zeme te bij stipri dobuļaina. Vietvietām bij izmētāti klints bluķi, milzums bazalta, pu- meka un obsidiāna šķeltņu. Vietumis auga skuju koku puduri, kuri dažus simtus metrus dziļāk, šaurās ieplakas dibenā, izveidoja īstu biezokni, kur pat neiespiedās saules stari.

Kāpdams pa pirmo pakāji uz iekšējo nogāzi, Herberts • pamanīja zemē lielu meža kustoņu nesen iemītas pēdas.

— Liekas, šie zvēri labprātīgi vis neatdos mums savu valstību, — Penkrofs ieminējās.

— Nekas, — atsaucās reportieris, kurš bij piedalījies Indijas tīģeru un Āfrikas lauvu medībās, — gan mēs pra-.

tīsim to viņiem atkarot. Bet pagaidām tomēr būsim uzma­nīgi!

Gājēji palēnām virzījās augšup. Līkumotās spraugas un tieši nepārkāpjamo šķēršļu dēļ ceļš iznāca garš. Vietām tas piepeši notrūka un gājēji atradās pie kādas dziļas plai­sas, kurai vajadzēja iet apkārt. Bet, ejot atpakaļ pa pašu* pēdām, viņi zaudēja daudz laika un pūļu. Ap pusdienas laiku mazais ceļotāju pulciņš apmetās paēst kāda prāva egļu pudura paēnā pie brāzmaina strauta, kurš, pār klints kāpšļiem lēkdams, traucās lejup. Tikai pusceļš vēl bij no­iets līdz pirmajam līdzenumam, ko acīm redzami pirms nakts aizsniegt nebij iespējams.

No šejienes jūra bij pārskatāma plašāk, bet labajā pusē skatiens atdūrās pret asu klints ragu dienvidaustrumos, tā ka nebij saredzams, vai krasts tur spējā līkumā pievērsās kādai cietzemei tālāk viņā pusē. Kreisajā pusē apvidūs bij pārredzams vairāku jūdžu tālumā pret ziemeļiem; bet ari tur ziemeļrietumos apvāršņi noslēdza kāda robaini veidota kalnāja mugura, kura likās kā stiprs balsts, piesliets cen­trālajai virsotnei. Nepavisam vēl nebij nojaušams, kā atri­sināsies Sairesa Smita izvirzītais jautājums.

Pēc kādas stundas kāpšana atsākās no jauna. Nu bij jā­nogriežas vairāk pret dienvidrietumiem un jādodas atkal jaunā biezoknī. Tur zem koku lapotnes pāriem laidelējās fazānu pasugas putni. Tie bij tragopani ar ļenganām guz- nām un diviem smailiem radziņiem virs acīm. Vistas lie­luma mātītes bij brūnām, bet tēviņi lepojās sarkanām ar baltiem lāsumiem izraibinātām spalvām. Ar spēcīgu un veiklu akmens sviedienu Ģedeons Spilets nogalināja vienu no šiem tragopaniem, bet svaigā gaisā izsalkušais Penkrofs ar skaudību noskatījās viņā.

Biezoknim cauri izkļuvuši, kāpēji pa simts pēdu augstu stāvu klints nogāzi uzrāpās tieši kādā retiem kokiem ap­augušā vulkāniskas grunts laukumiņā. No šejienes bij jā­griežas vairāk pret austrumiem līču loču pa stāvās nogāzes lēzenajām vietām un uzmanīgi jāraugās, kur spēra kāju. Nebs ar Herbertu gāja priekšgalā, Penkrofs beigās, bet Sairess ar reportieri vidū. Pēc daudzajām pēdām spriežot, šajā kalnājā dzīvoja kustoņu sugas ar spēcīgām kājām un lunkanām mugurām, kalnu kazas vai stirnas. Dažas no tām viņi arī pamanīja.

— Auni! — Penkrofs iesaucās,

Visi apstājās soļus piecdesmit attālu no pieciem sešiem lieliem dzīvniekiem ar gariem, līkiem, atpakaļ pār muguru piekļautiem ragiem un garu, tumšdzeltenu, zīdainu vilnu.

Tie nebij parastie auni, bet zināma aitu pasuga, kura dzīvo mēreno joslu kalnainos apgabalos; Herberts šos dzīvniekus nosauca par mufloniem.

— No viņu pakaļējām ciskām taču var pagatavot kot­letes? — jūrnieks apvaicājās.

— Jā gan, — Herberts atbildēja.

— Nu, tad auni vien ir! — Penkrofs nosprieda.

Dzīvnieki mierīgi stāvēja uz bazalta atlūžņiem un ska­tījās izbrīnās pilnām acīm, it kā pirmo reizi ieraudzījuši tādus divkāju cilvēku radījumus. Tad viņus laikam pār­ņēma spējas bailes, viņi aiztraucās lieliem lēcieniem un pazuda aiz klintīm.

— Uz redzēšanos! — Penkrofs iesaucās tik komiskā balsī, ka Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Herberts un Nebs iesmējās.

Kāpšana turpinājās. Dažos slīpumos patrāpījās dīvaini izvagotas lavas svītras. Bieži vien gājējiem ceļu aizšķēr­soja mazi sēra vulkāniņi, tā ka bij jāiet gar malu apkārt. Vietvietām sērs kristālu veidā bij sajaucies ar pārējiem galvenajiem lavas izvirdumiem — stipri apdedzinātiem nevienāda lieluma pucolāna graudiem un laukšpata ne­skaitāmo sīko kristālu balsnējiem pelniem.

Jo tuvāk pirmās virsotnes nošņāptajai smailei, jo grū­tāks kļuva ceļš. Ap četriem kāpēji bij jau garām pēdējai koku joslai. Tikai šur un tur vēl bij redzamas atsevišķas vārgas un līkas priedītes, kurām šajos augstumos ārkārtīgi grūti nācās cīnīties pret spēcīgajiem jūras vējiem.

Inženierim un viņa biedriem par laimi, laiks pieturējās jauks un gaiss bij gluži rāms, jo trīstūkstoš pēdu augstumā skaudrāka pūsma stipri traucētu viņu ceļojumu. Dzidrajai atmosfērai cauri spilgti zilgoja debess loks. Pilnīgs klu­sums valdīja visapkārt. Saule vairs nebij redzama aiz aug­stākās virsotnes, kura aizslēpa pusapvāršņa rietumu pusē un kuras milzīgā ēna sniecās līdz pat krastmalai un, saulei savā dienas gaitā slīgstot lejup, stiepās arvien garāka. Austrumu pusē sāka celties viegli miglas mākoņi, saules staru mirdzināti visās spektra krāsās.

Tikai pieci simti pēdu gājējiem vēl atlika līdz virsotnes līdzenumam, ko viņi katrā ziņā gribēja aizsniegt, lai tur pārnakšņotu, bet, līču loču ejot, šīs pieci simti pēdas iz­vērtās vairāk nekā divi jūdzes garā ceļā. Zemes, tā sakot, nemaz vairs nemanīja zem kājām. Lietus nomazgātās un vēju nogludinātās lavas strēlas vietām bij tik stāvas un slidenas, ka nebij iespējams tur noturēties kājās. Pamazām metās arī vakars. Bij gandrīz pilnīga nakts, kad Sairess Smits ar saviem biedriem pēc septiņu stundu gājiena bei­dzot nokļuva uz pirmās virsotnes līdzenuma.

Nu bij jādomā par naktsmītni un pienācīgu atpūtu, vis­pirms paēdot un pēc tam izguļoties. Šā kalna otrā pakāpe balstījās uz robotām klintīm, kur viegli varēja atrast labu patvērumu. Dedzināmā gan te nebij daudz. Tomēr uguns bij iekurināma no sūnām un līdzenumā šur un tur atroda­miem nokaltušiem krūmiem. Kamēr jūrnieks sakrāva ak­meņus ugunskuram, Nebs ar Herbertu devās sameklēt malku. Drīz vien viņi ar žagaru nastām bij klāt. Uzšķīla kramu, sadedzinātā mutauta gabaliņš uztvēra dzirkstelīti un aizkvēlojās; Neba uzpūsta, uzplīvoja liesmiņa, un drīz vien spoža uguns sprēgāja klinšu aizvējā.

Ugunskurs bij domāts tikai alas apsildīšanai diezgan vē­sajā naktī; to nelietoja fazāna cepšanai, ko Nebs atlika uz rītu. Vakariņām noderēja kabijas cepeša paliekas.un daži desmiti ciedra riekstu. Ap pussešiem tas viss jau bij paveikts.

Sairesam Smitam tūliņ bij prātā tāpat pustumsā izpētīt tuvāk kalna otrās virsotnes klinšu kravas lokveidīgo bal­stu. Iekams visi devās pie miera, viņš gribēja uzzināt, vai virsotne apejama apkārt gadījumā, ja sānu piegāzes ir tik stāvas, ka pa tām tieši uzkāpt virsotnē nebūtu iespējams. Šis jautājums nelika viņam miera, jo iespējams, ka no ziemeļu puses, pret kuru kalna cepure nošķiebušies, vir­sotnes līdzenums bij gluži nepieejams. Ja kalna virsotne no šīs puses nebij aizsniedzama un pa leju nebij iespējams nokļūt apkārt otrā pusē, kāpiena mērķis būs tikpat kā ne­sasniegts.

Kamēr Penkrofs un Nebs sarīkoja guļasvietas un Ģede­ons Spilets atzīmēja dienas piedzīvojumus, inženieris de­vās pa laukumiņa malu uz ziemeļu pusi. Herberts gāja viņam līdzi.

Nakts bij rāma un jauka, tumsa ne pārāk liela. Sairess Smits un Herberts, ne vārda nerunādami, soļoja blakām. Vietām laukumiņš kļuva plašāks un viņi bez kavēkļiem tika uz priekšu. Turpretī citur klinšu nogruvumos bij pa­likušas šauras takas, pa kurām tikai viens aiz otra varēja tikt tālāk. Jau pēc divdesmit minūšu gājiena viņiem bij jāapstājas. Te divu virsotņu nogāzes savienojās vienā līnijā, neatstājot ne vismazāko spraudziņu. Nebij iespē­jams tikt apkārt pa septiņdesmit grādu stāvo piegāzi.