ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Uznāca nakts, sāka pūst ziemeļaustrumu vējš, gaiss kļuva krietni vēss. Jūras uzplūdi bij izjaukuši Penkrofa aizmūrē jumus, pa vaļējiem caurumiem stipri vilka vējš, un «kamīns» vispār bij kļuvis gandrīz nepiemērots mītnei. In­ženiera stāvoklis būtu diezgan ļauns, ja biedri rūpīgi ne­apsegtu viņu ar saviem svārkiem un vestēm.

Vakariņās šodien bij tās pašas litodomas, ko Herberts un Nebs krastmalā salasīja pietiekoši daudz. Bez. šiem mo­luskiem Herberts vēl bija savācis ēdamas aļģes, kuras auga tikai vislielākā paisuma apskalotās klinšu virsotnēs. Tie bij fukusu dzimtas sargasi, kuriem žāvētā veidā diez­gan daudz barojošas recekļainas vielas. Apēduši labi daudz litodomu, reportieris ar saviem biedriem nobaudīja arī sargasus, un tie viņiem garšoja diezgan labi, tāpēc sapro­tams, ka Āzijas krastmalu apdzīvotāji galvenā kārtā pār­tiek no šiem ūdens augiem.

— Var iztikt, — jūrnieks teica, — tomēr Sairesa kun­gam arī būtu laiks mosties.

Aukstums kļuva arvien skaudrāks, un, par nelaimi, ne­kādi nebij iespējams cīnīties ar to.

Gaužām satrauktais jūrnieks visādi izmēģinājās dabūt uguni. Nebs viņam sirsnīgi palīdzēja. Sameklējis sauju sausu sūnu, viņš ar divām akmens šķeltnēm izšķīla dzirk­steles, bet sūna neaizkvēlojās, jo vispirms jau tā vēl nebij pietiekoši sausa, un tad dzirksteles bij tikai sakarsēta krama drumstalas, daudz niecīgākas par tām, ko izšķiļ ar tērauda šķiltavām. Šis mēģinājums neizdevās.

Pats nekāda panākuma negaidīdams, Penkrofs tomēr ņē­mās pēc mežoņu parauga berzēt divus sausus koka gaba­lus vienu pret otru. Protama lieta, ja tās kustības, ko viņš un Nebs izlietoja, pēc teorētiska aprēķina pārvērstos tieši siltumā, tā pietiktu, lai uzvārītu ūdeni lielā tvaikoņa katlā! Turpretim te panākuma nebij nekāda. Koka gabali gan sakarsa, lai ari mazāk nekā karsētāji paši, bet tas arī bij viss.

Pēc stundas darba Penkrofs gluži slapjš dusmīgi aiz-, svieda koka gabalus.

— Ja jūs mani spētu pārliecināt, ka mežoņi šādā veidā dabū uguni, — viņš teica, — tad es sacītu, ka arī ziemā mēdz būt karsts. Es jau drīzāk tad aizdedzināšu savas ro­kas, vienu pret otru berzēdams.

Tomēr jūrnieks darīja aplam, tā nonicinādams šo paņē­mienu. Droši zināms, ka mežoņi dabū uguni, divus kokus ātri berzēdami. Bet katrs koks šim nolūkam nav noderīgs, bez tam jāprot ari rīkoties, un Penkrofam droši vien šīs prasmes vēl trūka.

Tomēr Penkrofa saīgums nebij ilgs. Viņa nomestos koka gabalus pacēla Herberts un ņēmās berzēt mazliet citādi. Spēcīgais Penkrofs nevarēja atturēt smaidu, vērodams, ka zēns iedomājies sasniegt panākumu tur, kur viņam nekas nebij izdevies.

— Berzē vien, manu zēn! — viņš teica. — Berzē vien!

— Es berzēju, — Herberts atsaucās arī pasmiedamies, — tomēr ne tādēļ, lai pagales aizdegtos, bet lai sasildītos pats, tāpat kā tu, Penkrof.

To viņš arī panāca. Bet jāatmet bij visas cerības šonakt uzkurt uguni. Ģedeons Spilets vai divdesmito reizi atkār­toja, ka inženieris gluži vienkārši tiktu galā ar tādu nieka . lietu. Un, nogaidīdams, kamēr tas atmostas, viņš atstiepās kādā alas kaktā uz smilkšu paklāja. Herberts, Nebs un

Penkrofs sekoja viņa piemēram, kamēr Tops gulēja, noli­cies pie sava kunga kājām.

Otrā rītā, divdesmit astotajā martā, ap pulksten asto­ņiem pamodies, inženieris ieraudzīja draugus stāvam ap­kārt un gaidām viņa atmodu; tāpat kā vakar, viņa pirmais jautājums bij:

— Sala vai kontinents?

Acīm redzams šī doma viņam ne mirkli neaizmirsās.

— Mēs par to vēl nekā nezinām, Smita kungs, — Pen­krofs atsaucās.

— Vēl nezināt? .,,

— Bet uzzināsim, — Penkrofs piebilda, — kad jūsu va­dībā apstaigāsim šo zemi.

— Es domāju, ka jau tagad varu mēģināt, — inženieris atbildēja un diezgan žirgti uzcēlās kājās.

— Nu tas ir jauki! — jūrnieks iesaucās.

— Es biju līdz nāvei nomocījies, — Sairess Smits tur­pināja. — Mazliet ēdiena man vajadzīgs, tad es atkal būšu uz kājām. Uguns jums taču ir, vai ne?

Atbilde šim jautājumam nāca tikai pēc laba brīža.

— Diemžēl, Smita kungs, uguns mums nav! — Pen­krofs teica. — Mums tās vairs nav!

Un jūrnieks ņēmās pārstāstīt visu, kas vakar noticis. Uzjautrināja inženieri, attēlodams gadījumu ar vienīgo sērkociņu un mēģinājumu dabūt uguni pēc mežoņu pa­rašas.

— Mēs pameklēsim, — inženieris teica, — un ja neat-: radīsim kādu posām līdzīgu vielu…

— Ko tad? — jūrnieks vaicāja.

— Tad mēs taisīsim sērkociņus.

— Ķīmiskus?

— Ķīmiskus!

— Redziet, cik tas vienkārši! — iesaucās reportieris, jūrniekam uz pleca uzsizdams.

Penkrofam šis jautājums gan nelikās tik vienkāršs, to­mēr viņš nestrīdējās. Visi izgāja laukā. Laiks atkal bij jauks. Spodra saule izkāpa no jūras pāri apvārsnim un zel­tīja milzīgās klints sienas prizmainos krumšļus.

Aplaidis skatienu apkārt, inženieris nosēdās uz kāda nolūzuša klints gabala. Herberts pasniedza viņam pāra sauju gliemežu un'sargasu, teikdams:

— Tas ir viss, ko varam jums piedāvāt, Sairesa kungs.

— Paldies, mīļo zēn, — Sairess Smits atbildēja, — Šim ritam pietiks.

Viņš labprāt iebaudīja trūcīgo ēdienu, apslacīdams to ar pāra malkiem svaiga, platā gliemežvākā no upes pasmelta ūdens.

Biedri klusēdami lūkojās viņā. Salkumu kaut cik ap­remdējis, Sairess Smits sakrusto jā rokas uz krūtīm un teica:

— Tātad jūs, draugi, nezināt vēl, vai liktenis izmetis mūs kādā salā vai kontinentā?

— Nē, Sairesa kungs, — jauneklis atbildēja.

— To mēs uzzināsim rīt, — inženieris nosacīja. — Līdz tam nekas nav iesākams.

— Bet tomēr! — Penkrofs atsaucās.

— Ko tad?

— Mums vajadzīga uguns, — jūrnieks pastāvēja pie sava.

— To mēs dabūsim, Penkrof, — Sairess Smits atbildēja.

— Man šķiet, vakar, kad jūs nesāt mani šurp, es rietumos pamanīju kādu kalnu, kurš paceļas pāri visai šai zemei.

— Jā gan, — Ģedeons Spilets apstiprināja. — Kalnu, kurš liekas diezgan augsts …

— Labi, — inženieris sacīja. — Rīt mēs uzkāpsim tā virsotnē un no turienes redzēsim, vai šī Zeme ir sala vai kontinents. Es atkārtoju — līdz tam nekas nav darāms.

— Bet uguns! — jūrnieks atkal atkārtoja.

— Uguni dabūsim, — Ģedeons Spilets mierināja viņu.

— Pacietieties mazliet, Penkrof!

Jūrnieks pameta Ģedeonam Spiletam skatienu, kurš likās sakām: «Ja mums jāgaida, kamēr jūs dabūsiet uguni, tad pie cepeša tik drīz vis netiksim.» Bet teikt viņš nekā neteica.

Arī Sairess Smits klusēja. Likās, ka jautājums par uguni viņu interesē pavisam maz. Brīdi viņš tā nosēdēja, domās iegrimis, tad ierunājās atkal.

— Mani draugi, — viņš teica, — mūsu stāvoklis varbūt ir kļūmīgs, toties visai vienkāršs. Vai nu mēs atrodamies uz kāda kontinenta un tad ar lielākām vai mazākām grū­tībām aizsniegsim kādu apdzīvotu apvidu, vai arī esam uz salas. Un šajā pēdējā gadījumā atkal viens no diviem: ja sala ir apdzīvota, mēs stāsimies sakaros ar tās iemītnie­kiem, ja pilnīgi tukša — mums nāksies iztikt pašiem ar sevi vien.

— Jā, tas iznāk gan visai vienkārši, — Penkrofs pie­krita.