ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Bet pastāstiet taču mums, — jūrnieks iebilda, — kas ar jums notika pēc tam, kad vilnis jūs bij aizskalojis.

Sairess Smits sāka atcerēties. Tomēr visai maz viņam bij palicis atmiņā. Viļņa trieciens * viņu bij aiznesis no aerostata. Pirmajā acumirklī viņš nogrimis vairāk asu dziļi ūdenī. Izniris atkal virs ūdens, viņš krēslā samanījis kādu dzīvu būtni sev blakus. Tas bijis Tops, kurš steidzies viņam palīgā. Acis atvēris, viņš vairā*neredzējis balonu, kurš bij aizlidojis kā bulta, viņa un suņa svara atsvabināts. Viņš atradies sabangotā jūrā, ne mazāk kā pusjūdzi tālu no krasta. Ar visu spēku peldēdams, viņš nopūlējies aizsniegt malu. Tops aiz drēbēm centies noturēt viņu virs ūdens. Bet pārāk spēcīga straume nesusi viņu pret ziemeļiem, un pēc kādas pusstundas veltu pūļu viņš nogrimis dzīlē, ierau­dams Topu sev līdzi. No tā brīža līdz acumirklim, kad atmodies savu draugu rokās, viņš nekā vairāk nevarēja atcerēties.

Tomēr jūs cs.it izkļuvuši krastā, — jūrnieks teica, un ļums ir pielicis spēka atnākt līdz šejienei, jo Nebs ir sazīmējis jūsu kāju pēdas.

— Laikam… tā jau būs bijis… — inženieris sacīja pārdomādams. — Un citu cilvēku pēdas jūs šajā krast­malā neesat manījuši?

— Ne zīmes no tām, — reportieris atbildēja.

— Bet, ja arī iedomāsimies, ka jums nejauši gadījies te kāds glābējs, kāpēc tad viņš, no viļņiem iznesis, pa­mestu jūs te vienu?

— Jums taisnība, mīļais Spilet. Saki man, Neb, — inže-i nieris griezās pie sava kalpa, — vai tu tas neesi bijis? … Vai tajā brīdī, kad tu biji palicis viens… Bet nē, tas nav iespējams… Vai no pēdām kaut kas nav uzglabā­jies? — Sairess Smits apvaicājās.

— Ir gan, kungs! — Nebs atsaucās. — Palūkojiet šīs kāpas uzeju ārpus vēju appūstās un lietus skalotās joslas. Tālāk negaiss visu izdzēsis.

— Penkrof, — Sairess Smits atbildēja, — paņemiet ma­nus zābakus un ejiet pārlūkot, vai tie saskan ar smilktis palikušajām pēdām.

Nogurums vinu pārmāca, un viņš nestuvēs aizmiga.

Inženierim nācās atbalstities pret jūrnieku, lai nepakristu zemē,

Penkrofs darīja, kā inženieris bij vēlējies. Herberta un Neba pavadīts, viņš izgāja krastmalā, bet Sairess Smits teica reportierim:

— Man šķiet, te ir noticis kaut kas, ko mēs nespējam izskaidrot.

— Patiešām to mēs nevaram izskaidrot! — Ģedeons Spi­lets atbildēja.

— Bet tagad, mīļo Spilet, nedomāsim par to. Gan mēs izrunāsimies vēlāk.

Pēc brīža atgriezās jūrnieks, Nebs un Herberts.

Tagad vairs nebija nekādu šaubu. Inženiera zābaki pil­nīgi saskanēja ar smilktīs iespiestajām pēdām. Tikai pats Sairess Smits tās bij pametis krastmalā.

— Tātad man pašam laikam būs uzbrukušas halucināci­jas, — Sairess Smits teica, — lai gan domāju, ka mani šeit atvedis Nebs. Kā mēnessērdzīgs es būšu nācis šurp, Topa vadīts, kurš mani izglābis no jūras un atvedis drošā vietā. Nāc šurp, Top! Nāc šurp, manu sunīt!

Lieliskais kustonis pielēca klāt savam kungam un bij ārkārtīgi laimīgs par saņemtajiem glāstiem.

Viegli saprotams, ka Sairesa Smita izglābšanās citādi nebij izskaidrojama un ka galvenais nopelns te piekrita Topam.

Ap pusdienas laiku jūrnieks apvaicājās Sairesam Smi- tam, vai nebūtu iespējams nest viņu projām. Par atbildi inženieris piecēlās kājās, bet ar visu stipro gribu viņam tomēr nācās atbalstīties pret jūrnieku, lai nepakristu zemē.

— Labi, labi! — Penkrofs iesaucās. — Pasniedziet tikai šurp inženiera kunga nestuves!

Nestuves tūliņ tika piegādātas klāt. Krusteniski saliktie zari bij pārklāti ar sūnām un garu zāli. Sairesu Smitu no­guldīja uz tām, Penkrofs stājās priekšgalā, Nebs pakaļējā.

Ko iet bij apmēram astoņas jūdzes. Atri tas nebij iespē­jams, tāpēc ka bieži vien bij jāapstājas; pirms pulksten sešiem mājās tikt nebij domājams.

Vējš arvien vēl pūta stipri, tikai lietus, par laimi, bij aprimis. Nestuvēs nogulies, uz rokas atspiedies, inženieris aplūkoja jūrai pievērsto krastu. Viņš nesacīja nekā, bet uzmanīgi vēroja pauguraino apvidu, un mežs ar tā veģe­tāciju dziļi iespiedās inženiera atmiņā. Tomēr divu stundu gājienā nogurums viņu pārmāca, un viņš nestuvēs aiz­miga.

Ap pussešiern mazais ceļinieku pulciņš bij jau lejā, «ka­mīna» tuvumā.

Gājēji apstājās, nestuves tika noliktas zemē smilktī. Sai­ress Smits bij cieši aizmidzis un nepamodās.

Penkrofs ar lielu pārsteigumu ievēroja, ka apvidus pa^ visam pārmainījies. Stāvās klintis bij nogruvušas, akmens šķautnes izkaisītas pa visu krastmalu, ko pārklāja jūras zāļu un aļģu izskalojumi. Acīm redzami viļņi, salai pāri veldamies, sniegušies līdz klinšu sienas pakājei. Pie alas ieejas dziļi izgrauto zemi arī vēl tagad skaloja jūras viļņi.

Penkrofam pamodās nelaba jausma, viņš steidzās alā.

Pēc acumirkļa viņš atkal jau bij laukā un klusu rau­dzījās savos biedros.

Uguns bij izdzisusi. Saslapušie pelni pārvērtušies dub­ļos. Sadedzinātā lupata, kas noderētu posa vietā, pazudusi. Ūdens, iespiedies līdz pat alas dibenam, visu «kamīna» iekšieni bij izjaucis un sapostījis.

īsiem vārdiem viņš arī Ģedeonam Spiletam, Herbertam un Nebam pastāstīja notikušo. Gadījums, kuram, pēc Pen­krofa domām, varēja būt ļoti smagas sekas, atstāja ne­vienādu iespaidu uz jūrnieka biedriem.

Bezgala priecīgs tāpēc, ka atkal atradis savu kungu, Nebs nemaz neklausījās un nelikās zinis par to, ko Pen­krofs stāstīja.

Herberts šķita zināmā mērā dalamies jūrnieka bažas.

Turpretim reportieris atbildēja vienkārši:

— Man, Penkrof, tas gluži vienalga.

— Bet es jums saku vēlreiz, ka mums vairs nav uguns!

— Lai!

— Un nekādas iespējas to iekurt.

— Kas par to?

— Bet Spileta kungs!

— Vai tad Sairess tagad nav te? — reportieris atsaucas.

•— Vai mūsu inženieris nav dzīvs? Gan viņš zinās, kā tikt pie uguns.

— Ar ko viņš tiks?

— Ar neko!

Ko Penķrofam bij atbildēt uz to? Viņš neatbildēja nekā, jo galu galā arī viņš uzticējās Sairesam Smitam tāpat kā viņa biedri. Visiem viņiem inženieris likās visspēcīgs, cil­vēku zinātnes un saprāta valdnieks. Labāk būt kopā ar Sairesu Smitu tuksnesīgā salā nekā bez viņa kādā Savie­noto Valstu rūpniecības pilsētā. Ja viņš bij te, tad nekā nevarēja trūkt. Ar viņu ne par ko nebij jāraizējas. Šiem krietnajiem cilvēkiem varēja teikt, ka vulkāniskā kata­strofā šī zeme aizies bojā, ka sala nogrims Klusā okeāna bezdibeņos, bet viņi nešaubīdamies atbildētu: «Sairess ir te! Gan Sairess zinās!»

Pašlaik inženieris pēc tālā ceļa vēl vienmēr cieši gu­lēja, viņam padomu prasīt tagad nebij iespējams. Vaka­riņas šodien bij paredzamas ļoti trūcīgas. Visa teteru gaļa jau bij apēsta, un nekādi nebij iespējams uzcept jaunu medījumu. Arī kuruku krājumu ūdens bij aizskalojis. Ta­gad bij jālūko sagādāt citu ēdamo.

Bet vispirms Sairesu Smitu novietoja vidus telpā. Tur viņam no aļģēm un puslīdz sausajām jūras zālēm sarīkoja guļasvietu. Dziļais miegs, bez šaubām, atjaunos viņa spē­kus ātrāk nekā vistīkamākais ēdiens.