ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Pa to laiku teteri mierīgi pastaigājās starp viņa makšķe­rēm, bet nepiegrieza tām nekādu vērību. Tad Penkrofs mazlietiņ paraustīja auklas, lai tārpi sakustētos.

Tajā acumirklī viņš droši bij vairāk uztraukts neka īsts zivju makšķernieks, kurš pats neredz savu medījumu ūdenī peldam.

Pakustējušies tārpi tūliņ pievērsa teteru uzmanību, dzelkšņi pazuda knābjos. Laikam tie badīgākie trīs teteri bij norijuši ir ēsmu, ir āķi. Tad Penkrofs ar spēju rāvienu savilka auklas, no spārnu vēdām bij dzirdams, ka putni uzķērušies.

— Urā! — viņš iekliedzās un metās pie medījuma; pēc acumirkļa tas viņam bij jau rokā.

Herberts sasita plaukstas. Tā bij pirmā reize, kad viņš redzēja, ka putnus ķer ar makšķeri, bet jūrnieks vientie­sīgi apgalvoja: tas nebūt neesot viņa pirmais mēģinājums un viņš nevarot lepoties, ka pats būtu izgudrojis šo me­dību veidu.

'—Bet tagadējos apstākļos, — viņš vēl piebilda, — mums nāksies izdomāt vēl daudz ko citu.

Teterus sasēja aiz kājām, un Penkrofs bij ļoti priecīgs, ka neatgriezīsies ar tukšām rokām. Tā kā saule vairs nebij augstu, viņš nosprieda, ka laiks doties atpakaļ uz mājām.

Ceļa virzienu rādīja upe, atlika tikai sekot tai pa straumi, un ap sešiem, no grūtā gājiena noguruši, Herberts ar Pen- krofu ieradās atpakaļ «kamīnā».

^

Nekustēdamies, rokas uz krūtīm sakrustojis, Ģedeons Spilets stāvēja krastā un skatījās uz jūru, kur apvārsnis austrumos bij saplūdis kopā ar melnu mākoni, kas ātri kāpa augšup. Vējš jau bij īsti stiprs, ap saules rietu tas vēl pieņēmās. Debess bij draudoša, varēja samanīt pirmos vētras auļus.

Herberts iegāja «kamīnā», bet Penkrofs devās pie re­portiera. Vērojumā nogrimis, tas viņu nemaz nepamanīja.

— Būs nejauka nakts, Spileta kungs, — jūrnieks viņu uzrunāja. — Vētrasputni jau līgsmo uz lietu un vēju.

Reportieris pagriezās, ieraudzīja Penkrofu un teica:

— Kā jūs domājat, kādā attālumā no krasta balona laiviņa dabūja to triecienu, kurš aizrāva mūsu biedru?

Tādu jautājumu jūrnieks nebij. gaidījis. Mirkli pārdo­mājis, viņš teica:

— Ne vairāk kā divu kabeļtauvu attālumā.

— Un cik gara ir kabeļtauva?

— Simt divdesmit asu vai seši simti pēdu.

— Tātad, — reportieris noteica, — Sairess Smits pazuda ne vairāk kā tūkstoš divi simti pēdu attālu no krasta?

— Apmēram, — Penkrofs atbildēja.

— Tāpat arī viņa suns?

— Tāpat arī suns.

— Man tikai brīnums, — reportieris teica, — ka, mūsu biedram aizejot bojā, arī Tops noslīcis un ka ne suns, ne viņa kungs nav izskaloti krastā.

— Tas nav nekāds brīnums tik lielos viļņos, — jūrnieks atbildēja. — Varēja gadīties, ka straume viņus aiznes pro­jām no krasta.

— Tātad jūs esat pārliecināts, ka mūsu biedrs viļņos dabūjis galu? — reportieris vaicāja vēlreiz.

— Jā, esmu pārliecināts.

— Es ļoti cienu jūsu pieredzi, Penkrof, — Ģedeons Spi­lets teica, — tomēr mans ieskats ir tāds, ka Sairesa un Topa — dzīvu vai mirušu — kopīgā pazušana tomēr ir ne­izskaidrojama un neticama.

— Es labprāt gribētu domāt,tāpat kā jūs, — Penkrofs atteica. — Diemžēl mana pārliecība ir negrozāma.

To teicis, jūrnieks atgriezās «kamīnā». Pavardā kurējās uguns. Herberts patlaban uzmeta vēl klēpi sausas malkas, spoža liesma apgaismoja vistumšākos alas stūrus.

Penkrofs tūliņ ķērās pie vakariņu gatavošanas. Viņam šķita nepieciešams pagādāt arī kaut ko īsti spēcīgu, jo visiem viņiem tagad vajadzēja stiprināties. Kuruku vir­tene tika atstāta rītdienai, toties divi noplucināti un iesmā uzsprausti teteri drīz vien cepās ugunskurā.

Ap septiņiem Nebs vēl nebij pārnācis mājā. Penkrofs uztraucās par tik ilgu nēģera prombūtni. Viņš baidījās, ka tam šajā svešajā zemē būs notikusi kāda nelaime vai ari tas izmisumā būs pats sev padarījis ko ļaunu. Turpretim Herberts šo nokavēšanos izskaidroja pavisam citādi. Pēc viņa domām, Nebs tik ilgi nepārnāca tāpēc, ka atradis kaut ko jaunu, kas viņu pavedinājis uz tālākiem meklējumiem. Bet viss jaunais, kas te varēja atgadīties, bij tikai Sairesa Smita labā. Kāpēc Nebs nenāktu mājās, ja kaut kāda cerība viņu vēl neatturējusi? Varbūt viņš uzgājis kādu zīmi, kādu pēdas iespiedumu, kādu balona palieku, kas norāda īsto ceļu. Varbūt viņš jau patlaban uz pareizām pēdām! Var­būt pat jau atradis savu kungu!

Tā prātoja jauneklis, tā viņš runāja. Biedri ļāva viņam izrunāties. Reportieris pamāja piekrizdams. Bet Penkrofs bij pārliecināts, ka Nebs tikai aizgājis tālāk nekā līdz šim un tāpēc tik drīz nepaspēja nokļūt atpakaļ.

Neskaidras nojausmas uztraukts, Herberts vairakas reizes grasījās doties laukā un steigties Nebam pretī. Bet

Penkrofs pārliecināja, ka tas ir velti, ka šādā tumsā un tik nejaukā laikā viņš nesaskatīs Neba pēdas un tāpēc labāk nogaidīt. Ja Nebs līdz rītam vēl nebūs pārnācis, tad arī viņš pats nevilcināsies pievienoties Herbertam un abi do­sies uzmeklēt Nebu.

Ģedeons Spilets piekrita jūrniekam tajā ziņā, ka nebūtu labi iet kādam atsevišķi, un Herbertam bij jāatsakās ņo sava nodoma. Taču divas lielas asaras noritēja viņam pār vaigiem.

Reportieris nevarēja atturēties, neapkampis augstsirdīgo jaunekli.

Negaiss pa to laiku jau bij sācies. Nepiedzīvoti spēcīgs dienvidaustrumu vējš brāzās pār jūras krastu. Bij dzir­dams, ka viļņi, par spīti bēgumam, šļāca pret apmalas klinšu kraujām. Vētras sakultais lietus kā migla kūsāja ar sīku lāšu mutuļiem. Šķita, ka saraustītas mākoņu skaras veļas pār krasta nogāzi, sīkie oļi valstījās sprakšēdami, it kā akmeņiem piekrautus ratus gāztu apkārt. Vētras sa­celti smilkšu mākoņi ar lietus vērpatām jaucās neizturamā jūklī. Smilkšu putekļu gaisā bij tikpat daudz kā ūdens. Upes ietekā līdz pat stāvajai klints sienai vērpās milzīgs ūdens atvars; tā saceltajam vēja viesulim nebij citas izejas kā augšup pa straumes gultnes šauro spraugu, kurp tas arī traucās, ar varenu spēku dzīdams ūdeni atpakaļ. Vēja trenkti dūmi alā piepildīja visas šaurās spraugas, tā ka tajās uzturēties vairs nebij iespējams. Tāpēc arī Penkrofs, teterus izcepis, ļāva izdzist ugunij un tikai kvēlošas ogles paglabāja zem pelniem.

Ap pulksten astoņiem Nebs nebij pārnācis, bet nu varēja domāt, ka briesmīgais negaiss to aizkavējis, ka viņš pa- tvēries kādā klinšu iedobumā nogaidīt, kamēr vētra pār­iet vai arī kamēr atausīs rīts. Pretim iet un lūkot sastapt to šādā laikā nebij ko domāt.

Putnu cepetis bij vienīgais ēdiens šajās vakariņās. Ar lielu baudu viņi ēda garšīgo gaļu. It sevišķi kāri ēda Pen­krofs un Herberts, garajā gājienā stipri nogurdināti.

Pēc tam katrs novietojās savā kaktā, kur jau viņunakt bij pārgulējuši. Herberts tūliņ cieši aizmiga tuvu Penkro­fam, kurš bij izstiepies gar ugunskuru.

Jo vēlāk naktī, jo vētra kļuva drausmīgāka. Viesulis bij līdžīgs'tam, kas Ričmondas gūstekņus atnesa šurp uz šo zemi Klusā okeāna vidū. Dienas un nakts viengaruma laikā šādas vētras te gadās bieži, un visā plašajā jūras klajā it nekas nekavē viņu drausmīgo spēku; bieži vien notiek katastrofas. Viegli saprotams, ka neaizsargātajā austrumu krastā viesulis plosījās tik briesmīgi, ka to nemaz nav iespē­jams aprakstīt.