ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Herberts neatbildēja. Acīm redzami sērkociņu kārba bij visai smags zaudējums. Tomēr jauneklis stipri ticēja, ka viņam izdosies dabūt šādā vai citādā ceļā uguni. Penkrofs kā vairāk piedzīvojis cilvēks, kurš ne par ko daudz neuz­traucas, šoreiz tomēr bij citādā pārliecībā. Šā vai tā — viņiem neatlika nekas cits kā nogaidīt Neba un reportiera atgriešanos. Nācās atteikties no ceptām olām, ar kurām viņi bij domājuši tos sagaidīt, bet jēlā gaļa nesolīja ne­kādu patīkamu baudu ne viņiem pašiem, ne pārnācējiem.

Tā kā uguni iekurināt nu vairs nebij nekādas izredzes, jūrnieks un Herberts salasīja jaunu krājumu gliemežu un tad klusu griezās atpakaļ uz savu mājokli.

Acis nodūris, Penkrofs vēl vienmēr meklēja pazudušo kārbu. Viņš pat pārstaigāja upes kreiso krastu no grīvas līdz tam līkumam, kur malkas plosts stāvēja piesiets. Uz­kāpa augšējā^ klajā un pārmeklēja to krustām šķērsām, pārmeklēja garo zāli mežmalā, bet viss velti,

Ap pulksten pieciem vakarā viņš ar Herbertu atgriezās atpakaļ «kamīnā». Tika izmeklētas arī alas līdz pašiem tumšākajiem kaktiem, bet bez panākuma.

Ap sešiem vakarā, kad saule patlaban grima aiz kal­nāja rietumu pusē, Herberts bij izgājis jūras krastā un, atpakaļ atsteidzies, ziņoja, ka Nebs ar Spiletu nākot mājā.

Tie nāca atpakaļ vieni paši! … Jauneklim sirds sažņau­dzās. Jūrnieks nebij maldījies savā nojaudā. Inženieris Sairess Smits pazudis bez vēsts!

Pienācis, ne vārda neteicis, reportieris apsēdās uz kāda klints bluķa. Līdz nāvei noguris un izsalcis, viņš nevarēja parunāt ne vārda.

Nebam acis bij sarkanas no raudāšanas, un jaunā ne­atturamā asaru straume liecināja, ka viņš zaudējis katru cerību.

Tad reportieris sāka pārstāstīt, kā viņi meklējuši Sairesu Smitu. Abi ar Nebu viņi nogājuši pa krastmalu vairāk nekā astoņas jūdzes no tās vietas, kur vakar notika balona katastrofa un kur inženieris ar savu suni Topu bij pazu­duši. Krasts bijis tuksnesīgs. Nekādas zīmes tur nevarēja atrast. Neviena nesen apvelta akmeņa, nevienas svītras smilktī, nevienas cilvēka pēdas visā šajā krasta strēlā. Acīm redzami šajā pusē neviens nemājoja. Jūra bij tikpat tukša kā krasts, un tur dažus simtus soļu no malas inže­nieris laikam atradis savu kapu.

Šajā acumirklī Nebs uzlēca kājās un iesaucās tādā balsī, no kuras bij dzirdams, ka viņš tomēr vēl gribēja cerēt.

— Nē! Viņš nav miris! — nēģeris sauca. — Nē! Tas nevar būt. Viņš — nē, nē! Es vai kāds cits, tas būtu iespē­jams. Bet viņš! Nekad! Tas ir cilvēks-, kurš pārspēs visu!…

Bet tad Nebs sabruka atkal.

— Ak! Es to nespēju pārdzīvot! — viņš murmināja.

Herberts steidzās viņam klāt.

— Mēs viņu atradīsim, Neb! — jauneklis teica. — Dievs mums viņu atdos. Bet jūs taču esat izsalcis. Lūdzu, ēdiet kaut cik!

To teicis, viņš pasniedza nēģerim pāra sauju gliemežu, nabadzīgu un negaršīgu ēdamo.

Nebs veselu dienu nebij ēdis, tomēr atteicās. Bez sava kunga viņš nevarēja vai arī negribēja dzīvot.

Turpretī Ģedeons Spilets kāri ēda šos gliemežus. Pēc tam viņš apgūlās smilktī pie kādas klints. Viņš bij noguris, bet mierīgs.

Herberts piegāja klāt un saņēma viņa roku.

— Spileta kungs, — viņš teica, — mēs esam atraduši pajumti, tur jums būs labāk nekā še. Nakts nak virsū. Ejiet atpūsties! Rīt redzēsim…

Reportieris piecēlās un, jaunekļa vadīts, tuvojās «ka­mīnam».

Šajā acumirklī Penkrofs piegāja pie viņa un visvientie­sīgākajā balsī apvaicājās, vai viņam dažkārt neesot sēr­kociņi.

Reportieris apstājās, pameklēja kabatās, bet neatrada nekā un sacīja:

— Man bij, bet es esmu izmetis laukā …

Jūrnieks pasauca Nebu, vaicāja viņam, bet dabūja tādu pašu atbildi.

— Nolādēts! — jūrnieks iesaucās, nespēdams saval­dīties.

Reportieris, to izdzirdis, teica Penkrofam:

— Neviena paša sērkociņa?

— Neviena! Un tāpēc mēs esam bez uguns.

— Ak! — Nebs iesaucās. — Ja mans kungs bijis te, viņš jums pagādātu uguni.

Četri avāriju cietušie apstājās un uztraukti skatījās cits citā. Herberts pirmais "pārtrauca klusumu:

— Spileta kungs, jūs esat smēķētājs, jums allaž bij sēr­kociņi. Varbūt jūs neesat diezgan rūpīgi meklējis? Pa­meklējiet vēl! Viena paša sērkociņa mums pietiktu!

Reportieris atkal sāka rakņāties pa bikšu, vestes un svārku kabatām un beidzot Penkrofam par milzīgu pār­steigumu un prieku aiz vestes oderes sataustīja mazu koka gabaliņu. Ar pirkstiem viņš to bij satvēris zem drēbes, bet izvilkt nevarēja. Ja tas bij sērkociņš, viens vienīgais sēr­kociņš, tad jāsargās noberzt sēru.

— Atļaujiet man to izvilkt, — Herberts piedāvājās.

Uzmanīgi, nesalauzis viņš izvilka niecīgo, šiem nabaga

cilvēkiem tomēr tik dārgo koka gabaliņu. Sērkociņš bij pilnīgi vesels.

— Sērkociņš! — Penkrofs iekliedzās. — Mums tas ir tikpat daudz kā vesela kārba!

Viņš paķēra sērkociņu un, biedru pavadīts, devās «ka­mīnā».

Šis mazais koka gabaliņš, kam apdzīvotās zemēs nav ne­kādas vērtības, še bij izlietojams ar vislielāko uzmanību. Jūrnieks apgalvoja, ka tas esot pilnīgi sauss. Tad viņš vēl piebilda:

— Tagad vajadzīgs papīrs.

— Te būs! — atsaucās Ģedeons Spilets pēc īsas pārdo­mas un izplēsa lapu no savas burtnīcas.

Penkrofs paņēma reportiera pasniegto papīru un ar to nosēdas pie sakrautā ugunskura. Zem malkas viņš pabāza para sauju sausas zāles, lapu un izžāvētu sūnu tā, lai vējš labi vilktu un ātri aizdedzinātu sakaltušās pagales.

Papīru viņš satina tūbiņā, kā to dara smēķētāji lielā vējā, un iesprauda starp sūnām. Tad viņš sameklēja viegli švīkainu akmeni, rūpīgi to nosusināja, pēc tam ar pukstošu sirdi, elpu aizturējis, vilka sērkociņu tam pāri.

Pirmo reizi neizdevās. Baidīdamies notraukt sēru, Pen­krofs nebij piespiedis pietiekoši cieši.

— Nē, es nevaru, — viņš teica, — man trīc roka… Sērkociņš apdrups. Es negribu … es negribu!… — Un piecēlies viņš pasniedza sērkociņu Herbertam.

Jauneklis savu mūžu nebij bijis tik uztraukts. Arī viņam sirds pukstēja strauji. Prometejs, uguni no debesīm zag- dams, nevarēja būt vairāk uzbudināts. Tomēr viņš nevil­cinājās, šņāpa sērkociņu akmenim pāri. Nošvirkstēja tikko dzirdami, atspīda zilgana liesmiņa, un uzšāvās sīvi dūmi. Herberts vieglītiņām grozīja sērkociņu, lai tas labāk iedeg­tos, tad iebāza papīra tūbiņā. Pēc pāra acumirkļiem pa­pīrs uzliesmoja un aizdedzināja arī sūnas.

Brīdi vēlāk malka jau sprakšķēja un spēcīga jūras vēja uzpūsta liesma plīvodama apgaismoja tumšo telpu.

— Beidzot! — Penkrofs iesaucās palēkdamies. — Savu mūžu es neesmu bijis tik uztraukts!

Saprotama lieta, ka uguns dega jauki uz akmens plāk­snēm. Dūmi ērti kāpa augšup pa šauro spraugu, «kamīns» vilka labi, un tīkams siltums izplatījās visā telpā.

Ugunij nedrīkstēja ļaut izdzist, allaž bij jāpaglabā da­žas kvēlošas ogles zem pelniem. Bet tur vajadzēja tikai krietnas uzmanības, jo malkas netrūka un krājumu katrā laikā varēja papildināt.

Penkrofs tūliņ ķērās pie darba, lai pagatavotu sātīgākas vakariņas nekā litodomu mielasts. Herberts atnesa pāra duču olu. Ne vārda nerunādams, Spilets sēdēja kakta un skatījās. Trejādas domas rosījās viņa smadzenēs. Vai Sai­ress vēl bij dzīvs? Ja dzīvs, kur viņš patlaban atrodas? Ja izbēdzis nāvei, kā izskaidrot to, ka viņš nedeva nekādu zīmi par sevi? Nebs atkal klaiņoja pa krastmalu. Tas bij tikai cilvēka augums bez dvēseles.