ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Pēc ceturtdaļstundas gājiena jūrnieks un zēns nonāca pie asa līkuma, kur upe spēji novērsās uz kreiso pusi. Ti­kuši garām šai vietai, viņi nokļuva krāšņu koku mežā. Šie koki vēl zaļoja, neskatoties uz vēlīno gadalaiku, jo pie­derēja pie skuju kokiem, kuri izplatīti pa visu zemeslodi no ziemeļu apvidiem līdz pat tropiskai joslai. Jaunais da­bas zinātnieks, starp citu, uzzīmēja «deodaru» pasugu, kura sevišķi izplatīta Himalaju apvidos un vēdīja tīkamu smaršu. Starp šiem kokiem auga priežu puduri, plaši izple­tuši savus skuju saulsargus. Penkrofs manīja, ka garajā zālē kājas uzmin sausiem zariem un ka tie lūst knikšķē- dami — gluži kā raķetes.

— Manu mīļo zēn, — viņš teica Herbertam. — Es gan nezinu šā koka zinātnisko apzīmējumu, tomēr ievietoju viņu «dedzināmo» kategorijā, un šajā acumirklī tas ir gal­venais, kas mums vajadzīgs.

— Savāksim sev krājumu, — Herberts atteica un tūliņ ķērās pie darba.

Vākšana veicās viegli. Nemaz nebij vajadzīgs lauzt za­rus no kokiem, jo milzums kritušu tāpat gulēja pie viņu kājām. Dedzināmā materiāla te netrūka, bet gan transporta līdzekļu. Šie koki bij ļoti sausi un degs ātri. Tāpēc tie lie­lākā vairumā bij nogādājami uz «kamīnu», un tur ar divu cilvēku nastām vien nepietika. Herberts pirmais to iedo­māja.

— Nu, mīļo zēn! — jūrnieks atsaucās. — Mums jāatrod kāds līdzeklis pārvešanai. Allaž un visur visam ir savs līdzeklis! Ja mums bijusi ķerra vai laiva, lieta būtu pa­visam vienkārša.

— Bet mums taču ir upe! — Herberts iesaucās.

— Pareizi! — Penkrofs atbildēja. — Upe mums būs ceļš,' kas kustas pats, bet malkas plosti nav vis velti izgudroti.

— Tikai, — Herberts piezīmēja, — mūsu ceļš šai acu­mirklī dodas pavisam pretējā virzienā, nekā mums vaja­dzīgs, jo jūrā ir paisums.

— Mēs pagaidīsim, kamēr ūdens sāks kristies, — jūr­nieks atbildēja, — tad upe mūsu kurināmo nonesīs līdz «kamīnam». Sagatavosim tikai savu plostu.

Herberta pavadīts, jūrnieks devās uz to stūri, kur mež­mala piesliecās pie upes. Abi — katrs pēc saviem spē­kiem — nesa sasietas malkas nastas. Daudz sausu zaru bij ari turpat augstā krasta zālājā, ko laikam cilvēka kāja nekad vēl nebij skārusi. Penkrofs tūliņ ņēmās pagatavot malkas plostu.

Kādā atvarā aiz slaidas krasta iekāres jūrnieks ar zēnu novietoja lielākus, sausu liānu stīgām sasaistītus koka ga­balus. Tā iznāca kaut kas plostam līdzīgs, un uz tā tika sakrauts viss savāktais kurināmais, kura pārnešanai va­jadzētu, mazākais, divdesmit cilvēku. Stundas laikā darbi bij galā; krastmalā piestiprinātais plosts gaidīja tikai at­plūdu mirkli.

Tatad vēl bij dažas stundas laika. Savā starpā pārrunā­juši, Penkrofs un Herberts vienojas uzkāpt pašā virsēja līdzenumā, lai no turienes pārlūkotu plašāku apkārtni.

Taisni divi simti soļu aiz upes līkuma klints siena no­beidzās ar klints nogruvumu, kas nelielā slīpumā nolaidās līdz meža malai. Tās bij it kā dabiskas kāpnes. Herberts līdz ar jūrnieku tūliņ sāka doties augšup. Pateicoties sa­vām stiprajām kājām, viņi jau pēc dažām minūtēm bij augša un nostājās stūrī pie upes grīvas.

Tūliņ pirmajā acumirklī viņu acis pavērsās pret okeānu, pār kuru bij braukuši tik briesmīgos apstākļos» Dziļi uz­traukti viņi aplūkoja ziemeļu krastu, pie kura bij notikusi katastrofa. Tur Sairess Smits viņiem bij pazudis. Viņi ska­tījās, vai no ūdens vēl nerēgojas laukā kāda balona pa­lieka, pie kuras cilvēks varētu patverties. Nekas nebij redzams! Visapkārt tikai klajš ūdens tuksnesis. Arī krast­mala tikpat tukša. Ne reportiera, ne Neba nekur nema­nīja. Bet iespējams, ka patlaban viņi atradās pārāk tālu no šejienes un nebij saredzami.

— Man tā vien liekas, — Herberts iesaucās, — ka tāds enerģisks cilvēks kā Sairess Smits nevar tik ikdienišķā kārtā noslīkt. Kaut kādā vietā viņam vajadzēja sasniegt krastu. Vai nav tā, Penkrof?

Jūrnieks skumji pakratīja galvu. Viņš necerēja vairs atkal redzēt Sairesu Smitu, bet negribēja arī Herbertam laupīt pēdējo cerību.

— Bez šaubām, bez šaubām, — Viņš teica ; — Mūsu inženieris ir cilvēks, kas izkļūs arī no tādiem apstākļiem, kur katrs cits neglābjami aizietu bojā …

Ar vislielāko uzmanību viņš vēroja krastmalu. Viņa acu priekšā uz labo pusi no upes grīvas_ stiepās viļņu norobe-. žotā smilkšu josla. No ūdens brīvās klintis ka amfībiju bariņi gulēja piekrastes bangās. Viņpus klinšu svītras jūra laistījās saules staros. Pret dienvidiem augstas klints vir­sotne aizslēpa apvārsni, nebij iespējams uzzināt, vai zeme uz to pusi vēl stiepjas garumā vai, no dienvidaustrumiem ierobežota, izveidojas ļoti slaidā pussalā. Ziemeļu puse līča krastmalas lokveidīgā līnija bij pārredzama no liela atta- luma. Plūdmala tur bij zema, līdzena, bez klinšu kraujam, bet ar baltiem, jūras bēgumā iznirušiem smilkšu sekļiem.

Penkrofs un Herberts pagriezās pret rietumiem. Viņu skatieni tūliņ pievērsās kalnam ar sniega klāto virsotni, kas pacēlās jūdzes sešas vai septiņas attalu. Tūliņ aiz

Kas tad tie par putniem? — Penkrofs vaicāja,

pirmajām nogāzēm, jūdzes divas no jūrmalas, sākās ar mežu apauguši apvidi, plaši mūžam zaļo lapu koku plan­kumi. Šaipus mežu joslai līdz pašam krastam stiepās plats zālājs ar pievilcīgi izkaisītām koku grupām. Kreisajā pusē pa pāra spraugām paspīda mazās upes ūdens; diezgan līkumotā gultne likās aizstiepjamies līdz pat pirmajām kalnu pakāpēm, kur šķita tās sākums. Taisni tajā vietā, kur jūrnieks bij atstājis savu malkas plostu, viņa ievirzī­jās divu augstu granītsienu spraugā; upes kreisais krasts bij visgarām un līdz pat beigām kails un stāvs, turpretim labais pamazām kļuva zemāks, masīvās sienās vietā slē­jās atsevišķas klintis, klinšu šķautnes un akmeņi.

— Liekas, mēs atrodamies kādā salā… — jūrnieks no­murmināja.

— Tomēr tā šķiet diezgan plaša! — jauneklis atsaucās.

— Lai cik plaša, sala tomēr paliek tikai sala! — Pen­krofs atbildēja.

Taču šis svarīgais jautājums vēl nebij noteikti atrisi­nāms. Galīgais secinājums jāatstāj vēlākam laikam. Bet, lai nu tas bij kontinents vai sala, zeme te likās auglīga, tīkama izskata, dažādām bagātībām apveltīta.

— Arī tas ir labi, — Penkrofs ieminējās, — un savā ne­laimē mums par to pašu jāpateicas liktenim.

— Lai pateicība dievam! — atsaucās Herberts, kura bijīgā sirds bij pilna pateicības tam, kas visas lietas ra- , dījis.

Ilgu laiku Penkrofs un Herberts vēroja šo zemi, kur lik­tenis viņus bij izmetis, bet pēc tik pavirša aplūkojuma grūti bij nojaust, kas viņus te sagaida nākotnē.

Tad viņi griezās atpakaļ, turēdamies granītklajuma ro­bainās apmalas dienvidu virzienā, līdzteku fantastiski iz­veidotam klintāju lokam. Vairāki simti putnu tur bij ietai­sījuši perēkļus akmens plaisās. Pār klintīm lekdams, Her­berts iztraucēja veselu pūli šo spārnaino.

— Ā! — viņš iesaucās. — Tās nav ne lielās laupītāju, ne mazās kaijas!

— Kas tad tie par putniem? — Penkrofs vaicāja. — Man liekas, tos sauc par baložiem.

— Patiešām, bet tikai meža vai klinšu baloži, — Her­berts atbildēja. — Es viņus tūliņ sazīmēju pēc divkāršas melnas svītras spārnos, pēc baltajām krūtīm un pelēkzilās spalvu krāsas. Baložu gaļa ir ļoti garšīga, bet viņu olas taisni nepārspējamas, un ja šie putni tās pametuši lig­zdās …