ŽILS VERNS: NOSLĒPUMU SALA

— Liekas, ka rietumu pusē netālu ir vēl kāds cits krasts.

Jūrnieks piekrītoši pamāja. Viņa acis nekad nekļūdījās.

Ja tās kaut cik saskatīja zemi, tad bij skaidrs, ka zeme tur ir.

Bet patlaban tikai Neba kliedzienu tālā atbalss bij vie­nīgā atbilde no turienes, turpretī saliņas austrumu pusē valdīja bezgalīgs klusums.

Debess sāka pamazām noskaidroties. Ap pusnakti at- mirdza dažas zvaigznes, un, ja' inženieris bij netālu no saviem biedriem, viņam vajadzēja saskatīt, ka tās vairs nebij ziemeļu puslodes zvaigznes. Polārzvaigzne vairs ne­bij redzama šajā jaunajā apvārsnī, zvaigžņu grupas zenītā bij citas nekā tās, ko parasti novēro uz Amerikas konti­nenta, bet to vietā te pār zemeslodes dienvidpolu spīdēja Dienvidu Krusts.

Nakts pagāja. Divdesmit piektajā martā ap pulksten pie­ciem no rīta debesis sāka viegli sārtoties. Apvārsnis vēl vienmēr bij tumšs, bet ar pirmo dienas atspulgu virs jūras sacēlās tik bieza migla, ka visapkārt nevarēja redzēt tālāk par divdesmit soļiem. Migla kāpa lieliem, lēni slīdošiem vāliem.

Tas bij nepārspējams traucēklis. Avāriju cietušie sev apkārt nekā skaidri nevarēja saskatīt. Kamēr Nebs un re­portieris vēroja jūru, Herberts un jūrnieks pētīja saliņas rietumu krastu. Bet ne mazākā cietzemes zīme nebij sa­skatāma.

— Tas neko nenozīmē, ka es nevaru saredzēt otru krastu, — Penkrofs teica. — Es to jūtu … tas ir tur… tur… tikpat droši, kā mēs vairs neesam Ričmondā!

Bet migla drīz vien sāka celties augšup. Tas bij jauka laika vēstnesis. Spilgtā saule sasildīja augšējos, gaisa slā­ņus, tās siltums sāka jau sniegties līdz pat saliņas virsmai.

Ap pusseptiņiem, trīsceturtdaļstundas pēc saules lēkta, migla kļuva caurredzamāka. Augšā tā sabiezēja, bet apakšā kļuva plānāka. Kā no mākoņa iznirusi, visa saliņa drīz vien tika pārredzama; pēc tam lokā visapkārt parā­dījās ari jūra, bezgalīga pret austrumiem, bet rietumu pusē augstas un stāvas krasta kraujas norobežota.

Jā! Tur arī bij zeme. Tur vismaz pagaidām būtu drošs glābiņš. Starp saliņu un viņējo krastu pletās pusjūdzi plats šaurums, pa kuru krākdama traucās spēcīga straume.

Savas sirds varā viens no izglābtajiem, nevērodams biedrus, ne vārda neteicis, steidzās uz straumes pusi. Tas bij Nebs. Viņš traucās nokļūt tajā krastā, lai tiktu tālāk uz ziemeļiem. Neviens viņu nespēja atturēt. Penkrofs sauca, bet velti. Reportieris grasījās sekot Nebam.

Penkrofs piegāja viņam klāt.

— Jūs gribat tikt pāri šaurumam? — viņš vaicāja.

— Jā, — Ģedeons Spilets atbildēja.

— Labi, bet ticiet man, labāk nogaidīt, — jūrnieks brī­dināja. — Nebs viens pats var pietiekoši palīdzēt savam kungam. Tajā šaurumā iekļuvušus, ārkārtīgi spēcīga straume mūs var aizraut jūras klajā. Ja es nemaldos, tā ir atplūdu straume. Palūkojiet, uzplūdi kāpās krīt! Pacie­tīsimies mazliet un, kad ūdens noplaks, varbūt atradīsim pārbrienamu sēkli.

— Jums taisnība, — reportieris atbildēja. — Turēsimies visi kopā, cik vien iespējams …

Pa to laiku Nebs nikni cīnījās ar straumi. Viņš tai pel­dēja pāri ieslīpā virzienā. Ar katru rokas vēzienu viņa melnie pleci iznira no ūdens. Straume viņu ātri nesa lejup, tomēr krastam viņš tika arvien tuvāk. Pusjūdzi platās spraugas nopeldēšanai viņam vajadzēja pusstundas laika, un krastā viņš nokļuva vairākus tūkstošus pēdu lejāk iepretī tai vietai, no kuras bij sācis peldēt.

Nebs piecēlās stāvus augstas granīta sienas pakājē un spēcīgi nopurinājās, tad viņš skriešus devās tālāk un pēc acumirkļa jau pazuda aiz kādas klints, kas pacēlās no jūras gandrīz saliņas ziemeļgala kraujas augstumā.

Neba biedri uztraukti vēroja vļņa pārdrošo mēģinājumu. Kad nēģeris bij nozudis acīm, viņi sāka tuvāk aplūkot zemi, no kuras būs jālūdz patvērums, un apēda dažus gliemežus, kas bij izkaisīti visgarām krastmalas smilktī. Vājš mielasts tas jau nu bij, tomēr mielasts.

Viņējās salas krastā bij plašs jūras līcis ar smailu šķautnainu, pilnīgi kailu un mežonīgu krasta iekāri dienvidu pusē. Šī iekāre dīvainā veidā iezīmējās krastmalas vis­pārējā līnijā, tās pamatā bij granīta klints. Turpretim zie­meļu pusē licis pletās plašumā, tā nolaidenais krasts stie­pās no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem un nobei­dzās ar tievu ragu. Starp šiem diviem jūras līča loka galējiem punktiem varēja būt jūdzes astoņas liels atsta­tums. Kādu pusjūdzi no krasta saliņa iesniecās šaurā jūras strēlā un izskatījās līdzīga milzīgam valim vai ļoti lielam ģindenim. Tās platums nepārsniedza ceturtdaļjūdzes.

Saliņas viņējā krastmala sākās ar melnām klints šķaut­nēm nokaisītu smilkšu joslu, klintis pamazām izcēlās no atplūdiem. Augstāk stiepās itin kā ar kapli aptēsta granīta siena, kas beidzās ar ērmīgi izrobotu šķautni, mazākais, trīssimt pēdu augstumā. Uz labo pusi tā stiepās triju jūdžu garumā un spēji nobeidzās ar itin kā cilvēka rokas dari­nātu apmalu. Turpretī uz kreiso pusi šis robotās kraujas gals ar sablīvētām, apdrupušām, prizmveidīgām klinšu šķautnēm garenā laidā slida lejup un pamazām saplūda kopā ar dienvidu iekāres klintīm.

Šīs malas augšienes līdzenumā nebij neviena koka. Tur bij tāds pats kails klajums kā Keiptaunā pie Labās Cerības raga, tikai mazākos apmēros. Vismaz, no saliņas skatoties, tas tā likās. Turpretī labajā pusē aiz aprautās apmalas ne­trūka zaļuma. Viegli bij saskatāmi lielu koku apveidi. Biezoknis aizsniecās tālāk, nekā skatieni to varēja aptvert. Šajā zaļumā atvilga granīta cieto līniju nogurdinātās acis.

Tālāk, pašā tālākā un beidzamā joslā, pāri virsmas līdze­numam ziemeļrietumu pusē un, mazākais, septiņu jūdžu attālumā laistījās saules staru apmirdzēta balta virsotne. Tā bij kāda tāla kalna sniega cepure.

Tomēr vēl nebij iespējams pateikt, vai zeme ir sala vai kāda kontinenta daļa. Bet, aplūkodams kreisajā pusē sablī­vētās krokotās klintis, ģeologs bez vilcināšanās pateiktu, ka tās cēlušās vulkāniskā veidā, jo tur visgarām bij sa­manāmas apakšzemes uguns iedarbības pazīmes.

Ģedeons Spilets, Penkrofs un Herberts uzmanīgi aplū­koja zemi, kurā viņiem varbūt nāksies dzīvot ilgus gadus, kurā būs arī jānomirst, ja tā neatrodas pie kuģu ceļa.

— Ko tu teiksi, Penkrof? — Herberts vaicāja.

— Ko tur teikt, — Penkrofs atbildēja, — šeit ir labais un sliktais kā visur. Gan jau redzēsim. Bet ūdens plok arvien joprojām. Pēc trim stundām mēģināsim tikt šauru­mam pāri un, reiz tur nokļuvuši, varēsim sākt rīkoties un uzmeklēt Smita kungu.

Penkrofs nebij vīlies savā paredzējumā. Pēc trim stun­dām šauruma smilkšainais dibens pāri pusei bij pacēlies no ūdens. Starp saliņu un viņējo krastu palika tikai šaura brasla, ko pārbrist nenācās grūti.

Ap desmitiem Ģedeons Spilets un viņa abi biedri no­vilka drēbes, sasēja tās pauniņā virs galvas un devās braslā, kas nebij dziļāka par piecām pēdām. Herbertam ūdens bij par dziļu, bet viņš peldēja kā zivs un viegli tika citiem līdzi. Bez traucēkļiem visi trīs nokļuva pretējā krastā. Tur saule viņus ātri vien nožāvēja, viņi apģērba no ūdens pasargātās drēbes un noturēja apspriedi.