ŽILS VERNS: NOSLĒPUMU SALA

Turklāt Sairess Smits bij pati personificēta drošsirdība: piedalījies visās kaujās. Iestājies Ilinoisas brīvprātīgajos ģenerāļa Granta komandā, viņš bij cīnījies pie Padjūkas, Belmontas, Pitsburgas-Lendingas, Korintas ielenkšanas, pie Portdžibsonas, Blekriveras, Čatanūgas, Vildernesas, Potomakas — visur drosmīgi kā cienīgs kareivis ģene­rālim, kurš mēdz teikt: «Es nekad neskaitu savus kritušos!» Simtiem reižu Sairess Smits varēja būt starp tiem, kurus nežēlīgais Grants neskaitīja, bet visās kaujās, kur viņš nebūt nesargājās, liktenis viņu allaž saudzēja — līdz tam acumirklim, kad Ričmondas kaujas laukā tika ievainots un saņemts gūstā.

Vienā un tai pašā dienā kopā ar Sairesu Smitu dienvid­nieku gūstā krita vēl viens ievērojams cilvēks. Tas bij slavenais Ģedeons Spilets, «New York Herald» reportieris, kuram bij uzdots sekot līdzi ziemeļnieku armijām un no­vērot kara gaitu.

Ģedeons Spilets piederēja pie tiem Stenlijam un citiem radniecīgajiem angļu vai amerikāņu žurnālistiem, kuri ne­baidās ne no kā, lai iegūtu tiešas ziņas par notikumu un tās visātrākajā laikā nogādātu savai avīzei. Tādām Savie­noto Valstu avīzēm kā «New York Herald» bij milzīgs iespaids, un ar viņu delegātiem visi rēķinājās. Ģedeons Spilets bij pirmais starp šiem delegātiem.

Būdams cilvēks ar lieliem nopelniem, enerģisks, straujš un gatavs uz visu, izdomu bagāts, kā mākslinieks un ka­reivis apceļojis visu pasauli, pārrunās viegli uzbudināms, uzņēmīgs darbā, viņš nerēķinājās ne ar kādām grūtībām, nepazina ne noguruma, ne briesmu, lai kaut ko uzzinātu vispirms sevis labā un tad savai avīzei. īsts neparastu situāciju varonis, jaunā, nezināmā un neiespējamā atklā­jējs, viens no tiem bezbailīgajiem vērotājiem, kuri raksta, šauteņu un lielgabalu lodēm pār galvu svilpojot, un ku­riem visbīstamākais stāvoklis ir tieši patīkamākais.

Arī viņš bij piedalījies visās kaujās — ar revolveri vienā un piezīmju burtnīcu otrā rokā; viņa zīmulis neno-

Ģedeons Spilets

trīsēja no kartečas sprādziena. Viņš nenodarbināja nemi­tīgi telegrāfa vadus kā tie, kuriem nekā nav ko teikt, bet katrs viņa ziņojums — īss, noteikts un skaidrs — ikreiz zīmīgi apgaismoja kādu svarīgu jautājumu. Turklāt arī humora viņam nekad netrūka. Pēc notikumiem pie Blek- riveras viņš divas stundas neparko neatkāpās no telegrāfa lodziņa, līdz aiztelegrafēja par kaujas rezultātiem savai avīzei, kurai tas izmaksāja divtūkstoš dolāru, toties «New York Herald» ari saņēma pašas pirmās ziņas.

Ģedeons Spilets bij slaida auguma, pāri četrdesmit ga­diem. Viņa seju ieskāva gaiša, iesarkana vaigubārda. Acis viņam bij mierīgas, spriganas un ļoti vērīgas. Spēcīgi no­audzis, viņš bij rādījies dažādos klimatos kā tērauda ga­bals aukstā ūdenī.

Jau desmit gadi„kopš viņš bij «New York Herald» re­portieris un zīmētājs, jo ar zīmuli Spilets rīkojās tikpat veikli kā ar spalvu. Viņš bij kritis gūstā, kad patlaban aprakstīja un attēloja kaujas gaitu. Pēdējais aprautais tei­kums viņa burtnīcā bij šāds: «Kāds dienvidnieks tēmē uz mani un …» Bet Ģedeons Spilets nebij tik viegli trāpāms, un arī no šīs kļūmes viņš izkļuva bez mazākā ieskrambā- juma.

Sairess Smits un Ģedeons Spilets, kuri pazina viens otru varbūt tikai vārda pēc, abi tika aizvesti uz Ričmondu. In­ženieris ātri izveseļojās no saviem ievainojumiem, un taisni atveseļošanās laikā viņš iepazinās ar reportieri. Šie cilvēki iedraudzējās un mācījās novērtēt viens otru. Drīz vien viņu kopējai dzīvei nebij vairs cita mērķa kā aiz­bēgt, pievienoties atkal Granta armijai, stāties savā vietā un cīnīties par Savienoto Valstu vienību.

Abi amerikāni bij apņēmušies izlietot jauno izdevīgo gadījumu; bet, lai gan viņi varēja brīvi staigāt pa pilsētu, Ričmonda tomēr tika stingri apsargāta, tā ka bēgšana šķita pilnīgi neiespējama.

Pa to laiku Sairess Smits bij atradis uz «dzīvību un nāvi» uzticīgu kalpu. Šis bezbailīgais bij dzimis inženiera muižā, verga un verdzenes dēls. Sairess Smits, būdams pēc sirds un pārliecības verdzības pretinieks, viņus jau sen bij at­svabinājis. Brīvē palaists, vergs vairs negribēja atstāt savu kungu. Viņš to tik ļoti mīlēja, ka bij ar mieru viņa labā mirt. Tas bij gadus trīsdesmit vecs puisis, spēcīga auguma, lunkans, izveicīgs, saprātīgs, lēns un nosvērts, brīžiem naivs, vienmēr smaidīgs, pakalpīgs un labsirdīgs. īstais

vārds viņam bij Nebukadnecars, bet viņš klausīja tikai, kad familiāri tika saukts saīsinātā vārdā par Nebu.

Dabūjis dzirdēt, ka kungs kritis gūstā, viņš nekavējoties atstāja Masačūsetsu ūn, nokļuvis līdz Ričmondai, ar viltu un veiklību, divdesmitkārt riskēdams ar savu dzīvību, iekļuva aplenktajā pilsētā. Nav iespējams aprakstīt, cik patīkami Sairesam Smitam bij ieraudzīt savu kalpu un kā līksmoja Nebs, atkal atradis savu kungu.

Bet, ja arī Nebam izdevās iekļūt Ričmondā, laukā tikt no tās bij daudz grūtāk, jo gūstekņus stingri apsargāja. Bij nepieciešams pavisam sevišķs gadījums, lai ar kaut kādām izredzēm mēģinātu bēgšanu, bet tāds neradās, un grūtt bij iedomāties, kad tas varētu rasties.

Grants pa to laiku turpināja savas enerģiskās operācijas. Pēc uzvaras pie Pitsburgas viņam atkal nācās izturēt sīvas cīņas. Viņa artnijai, apvienotai ar Betlera spēkiem, pie Ričmondas vēl arvien nebij nekāda panākuma, un neviens neņemtos pareģot, ka gūstekņu atsvabināšana tuvu klāt. Reportierim garlaicīgajā gūstniecībā nebij neviena inte­resanta sīkuma, ko atzīmēt, to viņš vairs nespēja paciest. Viņam bij tik^i viena doma: par katru cenu izkļūt no Rič­mondas. Vairākas reizes viņš pats izmēģinājās uz savu roku, bet allaž atdūrās pret nepārvaramiem šķēršļiem.

Aplenkums ieilga. Ja gūstekņi traucās izbēgt un pievie­noties Granta armijai, tad daži no aplenktajiem tāpat vē­lējās tikt laukā no pilsētas, lai nokļūtu pie separātistu karapulkiem. Starp tiem bij arī kāds Džonatans Forsters, kaislīgs dienvidnieks. Federālistu gūstekņiem nebij iespē­jams izkļūt laukā no pilsētas, bet tāpat arī viņu sagūstītā- jiem, jo ziemeļnieku armija tos bij cieši ielenkusi. Rič­mondas gubernatoram jau ilgāku laiku nebij nekādu sa­karu ar ģenerāli Lī, bet bij pilnīgi nepieciešams zifiot tam par pilsētas stāvokli, lai dienvidnieku armija steigtos pa­līgā. Tāpēc Džonatans Forsters bij izdomājis balonā pār­lidot ielencēju rindas un tā nokļūt separātistu nometnē.

Gubernators piekrita šim nodomam. Tika pagatavots ba­lons un nodots Džonatanam Forsteram, un pieci pavadoņi dzīrās doties kopā ar viņu lidojumā. Viņi tika apbruņoti, ja, zemē nolaižoties, iznāktu cīņa, un apgādāti ar pārtikas līdzekļiem, ja viņu gaisa ceļojums ieilgtu.

Ceļojuma sākums bij nolikts uz astoņpadsmito martu. Lidojumam vajadzēja notikt naktī; ar vidēji stipru ziemeļ­rietumu vēju lidotāji cerēja dažās stundās nokļūt ģene­rāļa LI nometnē.

Bet šis ziemeļrietumu vējš nebij vis nekāda parastā pūsma. Jau tai pašā astoņpadsmitajā bij nomanāms, ka vējš izvēršas vētrā. Drīz vien savērpās tāds viesulis, ka Forstera ceļojumu vajadzēja atlikt, jo nevarēja taču tra­kojošiem dabas elementiem paļaut balonu un tā pasa­žierus.

Balons bij novietots Ričmondas lielajā laukumā, gatavs pacelties gaisā tūliņ, tiklīdz vējš mazliet norims; pilsētā valdīja liels uztraukums, tāpēc ka laiks joprojām nemai­nījās.

Astoņpadsmitais un deviņpadsmitais marts pagāja bez jebkādām pārmaiņām mokpilnajā stāvoklī. Grūti nācās pat noturēt piesieto balonu, ko vēja brāzmas lāgu lāgiem no- slieca līdz pat zemei.