ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Penkrofs gan zināja piecdesmit divus olu pagatavošanas veidus, bet acumirklī viņam nebiļ nekādas izvēlēs. Viņš ierušināja tās pelnos un cepa palēna ugunī.

Pēc dažām minūtēm cepums bij gatavs un pavārs aici­nāja reportieri ņemt savu vakariņu daļu. Tādas bij avāriju cietušo pirmās vakariņas šajā svešajā krastā. Olas bij ļoti garšīgas, un, tā kā tās satur visas iztikai nepieciešamās vielas, nabaga cilvēki jutās ļoti apmierināti.

Ak, kaut tikai viena netrūktu viņu vidū! Ja visi pieci no Ričmondas izbēgušie gūstekņi būtu kopā zem šīs klinšu kravas uz sausā smilkšu paklāja un pie spodrās uguns, varbūt viņiem atliktu tikai pateikties dievam par laimīgo izglābšanos. Bet trūka paša gudrākā un veiklākā, trūka viņu vadoņa Sairesa Smita! Pat inženiera nedzīvās miesas viņi nebij dabūjuši apglabāt!

Tā pagāja divdesmit piektā marta diena. Bij uznākusi nakts. Varēja dzirdēt, kā ārā svilpa vējš un viļņi vienmu­ļīgi skalojās pret krastu. Viļņu svaidītie oļi ar apdullinošu troksni vēlās pa krastmalu.

Reportieris bij nolīdis kādā tumšā spraugā, iepriekš atzī­mējis burtnīcā šīsdienas piedzīvojumus: jaunās zemes pa­rādīšanos iztālēm, inženiera pazušanu, krastmalas pārmek- lējumu, gadījumu ar sērkociņu un tā tālāk. Galīgi noguris, viņš beidzot cieši iemiga.

Arī Herberts drīz aizmiga. Turpretim jūrnieks pus­snaudā palika pie ugunskura, allaž piemezdams malku.

Tikai viens to nakti «kamīnā» negulēja. Tas bij neap­mierināmais, izmisušais Nebs. Neskatoties uz draugu pie­runājumiem atgulties, viņš visu laiku klaiņoja pa krast­malu, saukdams savu kungu.

Avāriju cietušo, neapdzīvotās salas krastā izmesto gaisa kuģotāju mantu sarakstu varētu žigli paveikt.

Atskaitot drēbes, kas katastrofas brīdī gadījās mugurā, viņiem nebij vairāk nekā. Tikai jāpiemin vēl Spileta pie­zīmju burtnīca un pulkstenis, kas viņam bij palicis aiz izklaidības, bet ieroča nekāda, neviena rīka, pat kabatas naža nevienam nebij. Balona pasažieri itin visu bij izme­tuši no laiviņas, lai atvieglotu aerostatu.

Daniela Defo vai Visa, tāpat kā Selkirka un Reinala iz­domātie varoņi, izmesti Huanfernandesā vai Oklendas ar- hipelaga, tomēr nekad nebij atradušies tādā bezizejas stāvoklī. Vai nu viņi no sava bojā gājušā kuģa paņēma līdzi labību, kustoņus, rīkus un munīciju, vai arī vētra piedzina krastmalā dažnedažādas sadragātā kuģa atliekas, kas sniedza dzīvei nepieciešamāko. Nekad tie kailām ro­kam un pilnīgi nevarīgi neatradās dabas priekšā. Turpre­tim šiem nebij neviena instrumenta, neviena rīka> No neka viņiem jārada viss!

Ja vēl Sairess Smits bijis viņu vidū, ja inženieris liktu lieta savas praktiskās zināšanas un izgudrotāja spējas, varbūt vēl nebūtu jāatmet visas cerības. Bet ar Sairesu Smitu vairs nebij ko rēķināties! Izglābtajiem bij jāpalaižas vienīgi pašiem uz sevi un uz to, kurš nekad nepamet lik­teņa varā tos, kas uz viņu paļaujas.

Bet vispirms — vai viņiem nomesties šajā vietā, ne­mēģinot uzzināt, kādam kontinentam tā pieder, neizpētot, vai viņi galu galā nav izmesti kādas tuksnesīgas, neapdzī­votas salas piekrastē?

Šis svarīgais jautājums bij jāizšķir pie tam visdrīzākajā laikā. No tā atrisināšanas tad būs atkarīga visa viņu tur­pmākā rīcība. Tomēr Penkrofs norādīja, ka dažas dienas vēl jānogaida, pirms uzsāk pētījuma ceļojumu. Patiešām — iepriekš jāsavāc pietiekoši daudz pārtikas, turklāt spēcī­gākas nekā olas un gliemeži. Ceļotājiem bij jāparedz tāls un nogurdinošs ceļš bez lāga pajumtes un atdusas, tāpēc vispirms labi jāatpūšas un jāspēcinās.

«Kamīns» pagaidām sniedza viņiem puslīdz pietiekošu patvērumu. Uguns bij iekurināta, un kvēlošas ogles nenā­cās grūti saglabāt. Klintīs un krastmalā olu un gliemežu netrūka. Lietodami gan nūjas, gan vienkārši sviezdami ar akmeņiem, viņi iemanīsies arī nogalināt dažus baložus, kuri simtiem laidelējās ap plato virsotni. Varbūt netālajā mežā auga arī ēdamu augļu koki? Dzeramais ūdens te allaž bij pie rokas. Tāpēc arī viņi nosprieda dažas dienas palikt tepat «kamīnā» un labi sagatavoties ceļojumam vai nu pa krastmalu, vai zemes vidienā.

Nebam šis nodoms bij sevišķi pa prātam. Pēc pārliecības un nojautas viņš neparko negribēja atstāt krasta apvidu, kur bij notikusi katastrofa. Viņš neticēja, viņš negribeja ticēt, ka Sairess Smits aizgājis bojā. Nē, viņam_ likās ne­iespējami, ka tāds cilvēks dabūjis galu tik banala veida —

Penkrofs saskatīja svaigi iemītas pēdas.

viļņa noskalots, noslīcis pāra simts soļu no krasta. Kamēr jūra vēl nebij izskalojusi inženiera līķi, kamēr viņš, Nebs, nebij ,to redzējis savām acīm un paša rokām skāris, viņš neticēja, ka viņa kungs pagalam. Šī pārliecība viņā iesak­ņojās arvien ciešāk. Varbūt tā bij tikai velta iedoma, bet arī kā tāda cienījama, un Penkrofs negribēja to sagraut. Pats viņš bij pilnīgi pārliecināts, ka inženieris dabūjis galu viļņos, bet ar Nebu jau nebij vērts strīdēties. Nē­ģeris atgādināja suni, kas negrib šķirties no vietas, kur aprakts viņa kungs, viņš mocījās tādās bēdās, ka likās — nepārdzīvos tās.

Divdesmit sestajā martā, gaismai austot, Nebs atkal bij izgājis krastmalā pret ziemeļiem uz to vietu, kur jūra, bez šaubām, aprakusi nelaimīgo Sairesu Smitu.

Brokastīs tajā rītā bij tikai baložu olas un litodomas. Herberts bij atradis sāli klints iedobumā, kur jūras ūdens saulē izgarojis. Šī minerālviela viņiem labi noderēja.

Pēc brokastīm Penkrofs apvaicājās reportierim, vai tas nevēloties nākt līdzi uz mežu, kur viņš ar Herbertu nodo­mājuši iet medībās. Bet pārsprieduši viņi secināja, ka vie­nam jāpaliek mājās sargāt uguni un arī tam visai maz ticamam gadījumam, ja Nebam ievajadzētos palīga. Re­portieris bij ar mieru palikt.

— Tātad — uz medībām! — jūrnieks uzsauca Herber­tam. — : Munīciju dabūsim pa ceļam, šautenes sagādāsim turpat mežā.

Bet pirms iziešanas Herberts ieminējās, ka aizdedzināmā posa vietā varbūt varētu lietot kādu citu vielu.

— Kādu tad? — Penkrofs vaicāja.

— Sadedzinātu lupatu, — jauneklis atbildēja. — Tā mums noderētu tikpat labi kā poss.

Jūrnieks atzina šo priekšlikumu par visai saprātīgu. Ti­kai viņam nācās pašam ziedot gabalu no sava mutautiņa Tomēr tas bij tā vērts; Penkrofa rūtainajam mutautam tika noplēsta mala un pārvērsta pussadegušā lupatā. Šo viegli aizkvēlināmo vielu viņi noglabāja vidus istabā kādā mazā klints dobulī, kur tā bij droši pasargāta pret vēju ūn mik- lumu.t

Bij tā ap deviņiem no rīta. Laiks likās draudīgs, spēcīgs vējš cēlās no dienvidaustrumiem. Herberts ar Penkrofu apmeta līkumu ap «kamīna» stūri, nepiemirsuši atskatī­ties uz dūmu strūklu, kas pacēlās no klints plaisas. Tad viņi devās augšup pa upes kreiso krastu,

Mežmalā Penkrofs pirmajam kokam nolauža divus prā­vus zarus un izgatavoja no tiem nūjas, bet Herberts savu­kārt ar kādu akmens šķautni noasināja tām galus. Ak, ko viņš tagad nedotu par vienkāršu nazi! Tad abi mednieki gāja tālāk pa garo zāli gar krastmalu. Aiz līkuma upe pa­vērsās pret dienvidaustrumiem un pamazām kļuva šau­rāka, pāri stāvajiem krastiem divās rindās liecās koku zaļā velve. Lai nenomaldītos, Penkrofs bij noņēmies turē­ties upes virzienā, ja iespējams, līdz pat tās iztekai. Bet ceļā pa krastmalu gadījās dažādi kavēkļi — te lokani koku zari nokārušies līdz pat ūdens līmenim, te liānu vai ērkšķu biezoknim ar nūju piepalīdzību nācās lauzties cauri. Bieži vien Herberts ar jauna kaķa veiklumu izlīda pa izlauzto spraugu un pazuda biezoknī. Bet Penkrofs viņu tūliņ sauca atpakaļ un piekodināja neaizklīst nekur tālu.